– Kā preventīvi mazināt vardarbības problēmu ģimenēs?

– Liepāja ir vienīgā pilsēta Latvijā, kurā ir starpinstitucionālais sadarbības plāns vardarbības ģimenē novēršanai. Mēs, centrs “Marta”, esam uzņēmušies atbildību par šī plāna monitorēšanu. Regulāri tiekamies starpinstitūciju sanāksmēs ar Pašvaldības un Valsts policiju, bāriņtiesu un Sociālo dienestu. Dienesti ir ļoti atsaucīgi. Tad arī pārrunājam, kā varam labāk sadarboties.

Diemžēl vai par laimi to ietekmē arī cilvēkfaktors. Īpaši tagad, kad kopš 1. jūlija policistiem atļauts būt proaktīviem un negaidīt, kad cietusī persona rakstīs iesniegumu par nošķiršanu, bet viņi arī paši var par to lemt, negaidot upura iniciatīvu.

Policisti vardarbības situācijas atpazīst gana labi. Arī saprot, ka vardarbīgais cilvēks policijas priekšā spēj savākties un būt gana rāms, lai gan pirms tam varbūt terorizējis sievieti vai bērnus, kuri savukārt tajā brīdī, kad policija ir ieradusies, nespēj tikt ar savām emocijām galā un var atstāt nelīdzsvarotu cilvēku iespaidu, kamēr varmāka apzināti demonstrē mieru.

Bieži vien policisti saka: “Tās ir vienas un tās pašas adreses, uz kurām, mēs braucam.” Jājautā – kāpēc tad tā ir? Man liekas, tā ir diezgan liela policistu atbildība, ka viņi neliktos mierā, kad iespējamais upuris saka: “Nē, nē, viss ir kārtībā!”

Ka izvērtē riskus un nošķir vardarbīgo personu, un informē par šo gadījumu tālāk arī, piemēram, mūsu centru “Marta”, lai mēs varam palīdzēt tam, kurš cietis šajās vardarbīgajās attiecībās.

– Vai sievietes pašas atpazīst vardarbību?

– Ļoti bieži tiešām sievietes pašas nesaprot, ka pret viņām ir vērsta vardarbība. To arī ietekmē sabiedrības attieksme. Bieži vien viņas stāsta: “Nebija jau tik traki! Viņš jau mani nesit!” Bet pie mazākās sajūtas, ka kaut kas nav kārtībā, un varbūt jau sen kaut kas nav kārtībā, no šīm attiecībām ir jāiet prom. Taču bieži viņas nemaz nevar aiziet. Tās ir attiecības, kurās visu nosaka varmāka, un sieviete tiek sodīta par šo domu vien, ka viņa gribētu aiziet.

Cits aspekts – ir kauns un bailes atzīties, ka ģimenē kaut kas tāds notiek. Sievietes stāsta: ja ziņojušas policijai, bet pēc tam neseko vērā ņemama likumsargu rīcība, tad viņas mājās dabū atkal ciest un diezgan loģiski secina, ka labāk nevērsties pie aizsargājošām institūcijām, jo pēc tam ir tikai sliktāk.

– Valstī deinstitucionalizācijas process ir vērsts uz to, lai katrs bērns var dzīvot ģimenē. Kā noteikt, ka ģimene bērnu apdraud?

– Dažreiz sievietes pacieš vardarbību pret bērniem, ja viņām svarīgākas ir attiecības ar vīrieti, nevis ar bērniem. Nav vienas atbildes, kā speciālistam izšķirt, cik lielas briesmas draud potenciālajiem upuriem ģimenē, tostarp arī bērniem. Tiklīdz bērns ir tik liels, ka spēj runāt, ir nozīmīgi uzklausīt viņa viedokli, bet tas bieži vien notiek vienu reizi.

Būtībā katrs bērns ilgojas būt kopā ar saviem vecākiem, lai kādi tie būtu, diemžēl dažkārt viņa izvēle palikt ģimenē viņu apdraud.

Kaut kādā ziņā tā ir kopējā sabiedrības atbildība: vai uztraucamies, ja kaimiņos ir trokšņi, kas neliecina par mierīgu ģimenes dzīvi? Vai esam tik drosmīgi, lai sauktu palīdzību?

– Vai jūsu centra darbā kas mainīsies, lai efektīvāk vērstos pret vardarbību?

– Centrs “Marta” ir attīstījis atbalsta grupu pakalpojumu, strādājam tikai ar vardarbības upuriem. Palīdzam arī bērniem, kas cietuši vardarbībā. Šogad īpaši pievērsīsimies vardarbības problēmai jauniešu vidū. Mūsu lielais mērķis, kas ir ļoti nepieciešams Liepājā, – krīzes dzīvokļi vardarbības upuriem.

Ļoti bieži sievietes paliek attiecībās ar varmāku tikai tāpēc, ka nav, kurp iet, lai gan ikdienā ir apdraudētas gan pašas, gan bērni. Pašvaldība nodrošina krīzes dzīvokļus sociālajā mājā, bet tas nav pareizi, jo upuriem ir vajadzīgs anonīms patvērums, kur viņus varmāka nevar atrast, jo pāridarītāji mēdz būt cilvēki ar lielu ietekmi, bez tam pilsētā ir pat grupējumi, kuros sadarbojas jaunieši un cilvēki ar ieslodzījuma pieredzi un kuri ir ar mieru par diezgan mazām summām izdarīt nopietnu kaitējumu citam cilvēkam.

– Rodas iespaids, ka upuru glābšanās ir viņu pašu rokās.

– Es teiktu, ka ikviena rokās – politiķu, dienestu, speciālistu, līdzcilvēku un cietušo rokās. Tāpēc tik svarīga ir sadarbība. Upuris pats bieži vien savu situāciju neredz.

Bieži vien sievietes nezina par vardarbības ciklu, kurā viņas dzīvo, un tajā mijas “medusmēnesis”, kurā viņš lūdz piedošanu par nodarīto; pēc tam seko spriedzes kāpināšana un vardarbības izlāde, kurai atkal seko “medusmēnesis” ar viltotu nožēlu, un tā tas iet uz riņķi.

Ar bērniem ir vēl sarežģītāk, jo viņi ir pastāvīgi pakļauti. Sabiedrībā esam pieņēmuši, ka bērns ir tas, kurš klausa, vecākiem ir vara. Nav viegli atšķirt, kur tētis vai mamma ir vienkārši stingri un kur sākas vardarbība. Vēl sarežģītāk, ja notiek seksuāla vardarbība. Pret bērniem tā visbiežāk vērsta ģimenē, kad varmākas ir tuvinieki un salauž bērna psihi.

– Būtu nepieciešams vairāk par to izglītot sabiedrību?

– Jā, sabiedrību, it sevišķi sievietes un meitenes jau skolas gados, lai saprastu robežas, kur drīksti un kur tev vajag un ir pienākums teikt “nē”.

– Vai izglītošanu paredz pilsētas plāns cīņai pret vardarbību?

– Pilsētas plāns ir stratēģisks, nevis ar finansēm segts. Tas paredz institūciju sadarbību, domājot par to, lai upuriem nav jāpiedzīvo arī institucionāla vardarbība.

– Vai “Marta” spēj palīdzēt upuriem, kas vēršas pie jums?

– Spējam. Jebkurā akūtā situācijā vispareizāk ir saukt policiju. Taču pareizi ir vērsties arī pie mums. It īpaši, ja sieviete cietusi no seksuālas vardarbības un viņai ir ļoti neērti par to stāstīt policistam vīrietim. Tad ir labi, ja viņa var doties uz policiju jau kopā ar mūsu juristu – dažkārt tad arī attieksme policijā ir citāda.