Veidojot koncertuzvedumu ”Es esmu Liepāja”, uz mūsu pilsētu
palūkojos un citus aicināju palūkoties it kā viņas pašas acīm. Gāju ciemos pie
dažādām Liepājas vietām un klausījos, ko tās stāsta, ko domā, kā tās jūtas šajā
pasaulē. Tā it kā šīs vietas būtu dzīvas, tieši tikpat dzīvas kā cilvēki.

Un tā radās stāsti par strauja ritma pieskandināto Gājēju
ielu, par filozofiskās pārdomās iegrimušajiem ”Pūt, vējiņiem”, par lepno un
smuko Rožu laukumu, par pašapziņas un īstuma pilno Karostu, par omulīgo un
dzīvespriecīgo Pētertirgu un par lietišķo un darbīgo Tramvaja tiltu. Tā dzima
dzejnieku, mūziķu, fotogrāfu, dejotāju un neskaitāmu citu ļaužu kopēji
veidotais stāsts.

Un šis stāsts, protams, tomēr ir par mums pašiem. Tik ļoti
dažādiem un atšķirīgiem ļaudīm, kuri par savējo sauc pilsētu vārdā Liepāja.
Caur šo vietu stāstiem, mēs stāstam paši par sevi. Un, ja mums dažkārt  nav drosmes pateikt sev un citiem, kā
patiešām jūtamies, ko domājam, tad to varam izdarīt šādi – caur sev mīļām un
pazīstamām vietām. Tādā veidā varam apzināt gan savas labās, gan ne tik labās
īpašības.

Atbilde uz jautājumu, kas tieši ir tas, kas padara šo
pilsētu tik unikālu un tik redzami, sajūtami – mīlētu, noteikti ir katram sava.
Un varbūt, ka nemaz nav jāmeklē viena – konkrēta atbilde, jo zinām, ka ļoti
būtiskas un īpašas lietas, mums ļoti svarīgus procesus bieži nemaz nav
iespējams nosaukt vārdā. Vienmēr paliks, kas tāds, kas nav ne pastāstāms, ne
izskaidrojams vārdiem.

Taču, ja man jāizvēlas tikai viens vārds, kas ir šī pilsēta,
tad šis vārds ir mīlestība. Un ne uz glamūrīgām pastkartēm rakstīta, ne
izskaistināta un piepacelta. Ne tikai uz svētkiem lietojama. Tā ir Liepājas un
tās cilvēku ikdienā. Un to nevar nejust. Tas jūtams cauri laikiem, tuvumā un
tālumā. Es pati neesmu šeit piedzimusi, bet šo pilsētu satikusi un sajutusi par
savējo esam.

Esi īsta, Liepāja! Esi patiesa! Uztversim pilsētu dzīvu esam!
Un tādā veidā, iespējams, mēs ieraudzīsim, kas ir mūsu katra piederības
atbildība. Jo mīlestība, kā zināms, nav tikai skaists epitets. Tie nav vārdi.
Tā ir milzīga dāvana. Taču kopjama ik dienas. Ik mirkli.