Teātris veic
terapeitisku funkciju sabiedrībā, tāds ir teātra uzdevums. Taču šobrīd esmu
mazliet apvainojusies uz Liepājas teātri – manuprāt, teātrī ir par daudz viegla
rakstura izrādes. Protams, ir labi, ka ir šāda rakstura izrādes, kur cilvēks
var izsmieties. Tā kā dzīve ir grūta, skatītājs caur šo humoru kļūst
dziedināts, atvieglots. Tomēr vai teātrim visu laiku ir jāspēlē izrādes, kur
cilvēki visu laiku smejas paši par saviem netikumiem?

Gribētos, lai
teātris aicinātu uz vispārcilvēciski tīrākām izrādēm. Lai teātris būtu tā
vieta, kur mēs ieraudzītu un līdzpārdzīvotu uz skatuves notiekošajam, kur
cilvēki (varoņi)  top labāki, nekā viņi
bija izrādes sākumā. Lai teātra izrādes būtu mākslas fakts, kas mūsos raisa
gaišo, cēlo un tādu ticību sabiedrības virzībai uz apziņas tīrīšanu un
paplašināšanos.

Es cenšos
apmeklēt katru jauno teātra iestudējumu, tāpēc ceru, ka jaunais iestudējums
”Indulis un Ārija” būs tas, pēc kā es esmu sākusi ilgoties – pēc liela,
drosmīga, gaiša, godīga varoņa. Ceru uz pozitīviem, dziļiem un varbūt pat
traģiskiem varoņiem – tādiem, kas
iedvesmo dzīvei, nevis iedvesmo uzdzīvei.

Uz izrādi
”Indulis un Ārija” noteikti vedīšu arī visus savus skolēnus. ”Indulis un Ārija”
mums ir lasāmā literatūra, arī tēma ir jauniešiem tuva – kā mīlēt un uzturēt
ilgstošu mīlestību neiespējamos apstākļos.

Mēs ar saviem
skolēniem uz teātri ejam masveidā jau gadiem ilgi. Ir gadījies, ka izpērku pat
100 biļešu! Pateicoties pretimnākošajai kasierei, kura  vienmēr rezervē lētākas biļetes, ar skolēniem
bieži apmeklējam teātri. Tomēr laiki ir
mainījušies, arī tikumi ir mainījušies šiem laikiem līdzi. Skolēnu skaits, kas
apmeklē teātri, ir samazinājies. Tam varētu būt par iemeslu arī samērā smagā
finansiālā situācija.

Diemžēl skolēni,
jaunieši daudz dāsnāk naudu ziedo klubu apmeklējumiem, nevis mākslai un teātrim.
Jaunieši ne vienmēr saprot pasākuma pievienoto vērtību. Jauniešus uz teātra
izrāžu apmeklēšanu ir grūti pamudināt arī tad, ja izrādes ir vulgāras un nesaistošas.
Piemēram, izrādes ”Šikās kāzas” un ”Boeing, Boeing!” jauniešu vidū ir ļoti
pieprasītas.

Liepājas teātrim
novēlu nenovērtēt savu skatītāju par zemu. Lai teātris ir drosmīgāks un zina,
ka skatītāji vēlas redzēt arī ko dvēseliski dziļu, smeldzīgu un pat sāpīgu.