Otrdiena, 5. jūlijs Edīte, Esmeralda, Andžejs, Andžs
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Māris Ceirulis: Mēs, nevalstiskās organizācijas, esam pirmā darba vieta, citiem – vienīgā

Labklājības ministrijas (LM) pētījuma dati rāda, ka Latvijā no visām 193 154 pilngadīgajām personām ar invaliditāti profesionāli nodarbināti ir tikai aptuveni 27%, kas ir uz pusi mazāks rādītājs nekā vidēji Eiropas Savienībā.

Māris Ceirulis: Mēs, nevalstiskās organizācijas, esam pirmā darba vieta, citiem – vienīgā
Foto: Ģirts Gertsons
16.08.2021 06:00

"Kurzemes Vārds"

No 2003. gada esam iesaistījušies Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātās programmās, konkrēti – “Subsidētās darba vietas invalīdiem bezdarbniekiem”, par kuru arī devām ministrijām priekšlikumus, kas programmā vēl nāktu par labu šiem cilvēkiem. Vairāki simti ir bijuši iesaistīti darba attiecībās.

Šobrīd pie mums biedrībā arī strādā 27 cilvēki tā saucamajā 200 eiro programmā, kur var apgūt jaunas prasmes. Programma ir uz pusgadu, cilvēks strādā četras stundas dienā. Tas ir starts pēc sociālās rehabilitācijas – mums tā norit pilsētvidē un lauku vidē sadarbībā ar pašvaldību un Sociālo dienestu, nākamais solis ir iesaistīšana nodarbinātībā. Kad pusgads ir pastrādāts, mēs varam novērtēt, ko viņš spēj, vai un kā spēs iekļauties darba tirgū.

Nākamais solis ir subsidētās darba vietas. Ar šiem cilvēkiem darbojamies saudzīgā režīmā, ņemot vērā viņu funkcionālo un garīgo stāvokli, jo biedrībā nāk un darbojas cilvēki ar dažādu invaliditāti.

Šobrīd ministrija ir ievērojami pasliktinājusi šo programmu, reāli nekonsultējoties ne ar vienu nevalstisko organizāciju.

Cik man ir zināms, pēkšņi invalīdu bezdarbnieku programmu nogrieza no diviem gadiem uz gadu, plus trīs pēdējos mēnešus alga un nodokļi pilnā apmērā jāsedz darba devējam,

tostarp nevalstiskajai organizācijai. Ja agrāk subsidētajā darba vietā atkārtoti varēja iekļauties pēc gada pārtraukuma, tad tagad ir pēc diviem gadiem.

Mēs par to esam runājuši, braucām uz tikšanos ar labklājības ministri Ramonu Petraviču. Diemžēl atsaucība bija nekāda, tik liela neieinteresētība! Rakstījām vēstuli Sociālo un darba lietu komisijai, kur savulaik strādāja Aija Barča, kas aizstāvēja cilvēkus ar invaliditāti, tad vēstuli pārsūtīja LM, un atnāca formāla atbilde, ka viss ir kārtībā ar nodarbinātības jautājumiem.

Šogad vēstuli sūtījām prezidentam, premjerministram, tiesībsargam un ministrijai, ka bez saskaņojuma un diskusijām ir pasliktināta nodarbinātības situācija. Tagad ir jaunais ministrs, gaidām atbildi. Pats personīgi esmu sazinājies ar LM nodarbinātības un sociālās iekļaušanas departamentiem un runājis, ka tas ir nepareizi. Ierēdņu atbilde līdz šim ir bijusi – Igaunijā arī tā ir. Kas tas par argumentu?

Mēs, nevalstiskās organizācijas, taču reāli esam pirmā darba vieta, citiem – vienīgā, vēl citiem – pēdējā.

Ko tas nozīmē? Garīgā rakstura traucējumi vai psihiskās saslimšanas cilvēki, piemēram, neviens viņus reāli neņems darbā. Mēs viņus ņemam, mēs ar viņiem strādājam, tas ir darbs lauku vidē. Tāpat iesaistām ļaudis ar nopietniem funkcionāliem traucējumiem, dažādām saslimšanām, pirmspensijas vecumā, kas dzīves laikā ieguvuši invaliditāti – arī šie cilvēki vairs nav tik darbaspējīgi. Pie mums biedrībā viņš nav pabalsta saņēmējs, bet pilnvērtīgs darbinieks jeb nodokļu maksātājs. Daudziem ir mazās pensijas, bet, kad viņš pie mums ir pastrādājis, saņem nedaudz lielāku vecuma pensiju.

Novembrī biedrībā bija 65 darba ņēmēji, kas ir nozīmīgs rādītājs. Taču tagad – nerēķināties ar nevalstiskajām organizācijām, tas ir netaisnīgi.

Ir palicis prātā viens spilgts gadījums. Zvanīju cilvēkam, kurš pie mums ir strādājis subsidētā darba vietā, un piedāvāju atkal nākt pie mums. Saņēmu atbildi: “Sorry, Māri, es jau strādāju!” Tas ir brīnišķīgi, tāds prieks! Bet viņš sāka pie mums, mēs bijām platforma, kur atsperties. Vairāki iekļaujas darbavietās, esmu konsultējis ne vienu vien un ieteicis, ka droši ņemiet šo vērtīgo darbinieku!

Darba devēji zvana, drusciņ ir bail, jo nav līdz šim bijusi pieredze – ko gaidīt, ko drīkst prasīt. Tas priecē, jo darba devējam nav jābūt tikai no nevalstiskā sektora, bet to nedrīkst izslēgt.

Ar informāciju par izglītības iespējām cilvēkiem ar invaliditāti dalāmies, taču daudz kas izglītības programmās un piedāvājumos vēl ir pilnveidojams. Vairāki cilvēki no mūsu biedrības ir gājuši un mācījušies, bet par darbā iekārtošanos ir stipri jāpiedomā, vai tas ir tā uzreiz izdevies.

Manuprāt, iztrūkst būtiski posmi iekļaušanai darba tirgū. Mācību iestādēm vairāk būtu jāmeklē sadarbības iespējas ar darba devējiem, jāpalīdz sameklēt prakses iespējas, jo cilvēki ar invaliditāti bieži nav sociālajā apritē, trūkst kontaktu vai nav drosmes.

Māris Ceirulis, Liepājas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētājs

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz