Ziemassvētki
ir Jēzus Kristus dzimšanas svētki, kad pasaulē nāca Dievs
cilvēka izskatā. Jēzus piedzimšana gan notika ļoti ikdienišķi
un necili. Tomēr: tā bija paša Dieva Dēla piedzimšana. Bībele
saka, ka “visai
Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā”1.
Jēzus bija un ir Dieva “godības
atspulgs un būtības attēls”2,
kas nozīmē, ka Jēzus perfekti atspoguļoja visu, kas bija un ir
Dievs. Jēzus personā starp cilvēkiem staigāja tas, caur kuru viss
universs tika radīts. Visas dzīvības devējs piedzima kā jebkurš
cilvēks. Viszinošais Dievs mācījās skolā kā jebkurš
skolnieks. Tas, kuram vara pār cilvēku slimībām un nāvi, vienu
pa vienam dziedināja un uzmodināja no mirušiem – tik piezemēti,
bet reizē ar to tā atklādams savu dievišķību. Tas, kuram pieder
visa pasaule, dzīvoja uz šīs zemes, būdams iesaistīts pirkšanā,
pārdošanā, lietu veidošanā un lietošanā kā jebkurš cilvēks.
Tas, kurš visai radībai sagādā barību pa visu pasauli visos
laikos, bija izsalcis un izslāpis. Tas, kurš pats ir bezgrēcīgs,
paņēma uz sevi cilvēces grēkus, arī mūsu grēkus, lai mūsu
vietā par tiem aizietu nāvē. Tas, kuram nebija nekādas rakstura
nepilnības un kas bija svēts, pacieta un taupīja grēcīgos
cilvēkus savā tuvumā. Viņu nebija viegli atpazīt kā Dievu tad,
kad viņš starp cilvēkiem staigāja. Dievs nebija zaudējis savu
svētumu; Viņš izvēlējās atklāt savu žēlastību.

Jēzus
dzīve no cilvēka skatapunkta iesākās necili un beidzās vēl
necilāk: piedzimušu viņu ielika silē, bet nāvi viņam piesprieda
kā noziedzniekam – pienaglojot pie krusta. Un tā vien šķiet, ka
tas, kas viņš bija pa vidu, bija saprotams un pieņemams tikai
vārguļiem, garīgi nospiestiem un grēku apkrautiem. Nebija jau tā,
ka viņa mācībā neklausījās un to nenovērtēja arī tie, kuriem
dzīve bija daudz maz kārtībā. Tomēr viņiem tā šķita par
daudz nopietna, smaga, izaicinoša un neērta. Un tomēr: viņš taču
nesa dzīvību, sludināja dzīvību un iemiesoja dzīvību! Kāpēc
Dievs bija maskējies?! Un arī Jēzus paša uzvedība nelikās
cilvēcīgi stratēģiski pareiza: kad viņam bija daudz sekotāju,
viņš nepopulāri pieprasīja, lai viņi to liek pirmajā vietā un
ir gatavi par viņu mirt! Kad viņš runāja ar cilvēkiem, viņš
uzteica vienkāršas ticības cilvēkus, bet sabiedrībā atzītus un
ietekmīgus cilvēkus nereti nolīdzināja līdz ar zemi. Pēc
augšāmcelšanās viņš atklāja sevi tikai tiem, kas viņam
ticēja, bet savus pretiniekus nemaz necentās pārliecināt. Un pie
visām citām dīvainajām pretrunām: pat viņa dzīves liecību
pierakstītāji Bībelē to visu ir atstājuši lielā mērā kā
ticības un nevis uz pierādījumiem balstītu izvēli. Kāpēc tāda
maskēšanās? Un ticības saturs arī ir neparasts: atzīsti sevi
par grēcinieku, pilnīgi nespējīgu sevi glābt, kuram brīvību no
grēka, glābšanu no nāves un sātana varas uzdāvina Dievs, –
visiem, kas tic, ka Jēzus ir nomiris par viņu grēkiem viņu vietā!
Nu kā lai viens darboties gribošs un uz panākumiem tendēts
cilvēks kaut kam tādam notic?! Vai tad Dievs bija atsacījies no
saviem svētuma standartiem? – Nē! Viņš tikai izvēlējās
atklāt savu žēlastību.

Par
to, kas notiek tālāk, jau ir apbrīnā jāpasmaida: Jēzus uztic
pastāstīt par sevi un savu glābšanas plānu nepilnīgiem
cilvēkiem! To sauc par viņa draudzi. Tie ir tie paši cilvēki, par
kuriem mēdz sacīt: “Ja tādi ir tie ticīgie, tad man tāds
Dievs nav vajadzīgs!” Vai arī: “Ja tādi ir tie ticīgie,
tad es baznīcā neiešu!” Bet Jēzus taču zināja, ka tā
runās?! Kādēļ viņš neradīja labāku viņa atzīšanas plānu?
Kārtējā maskēšanās, lai par ticīgu kļūtu tikai tas, kas
dziļi sajūt savu garīgo tukšumu un nespēju sevi izglābt, bet
uzticētos tikai viņam.

Ziemassvētkos
maskējies Dievs ienāk pasaulē un līdz pat šai dienai tiem, kas
grib kļūt brīvi no grēka un nāves varas, pieprasa ticību sev.
Tas sevī iekļauj atzīt Viņa Dēlu Jēzu par patieso Dievu un
Kungu, kurš nomira mūsu vietā. Un labi, ka vēl tā. Ja Dieva
izvēle mainītos no žēlastības piedāvāšanas uz taisnīga soda
piespriešanu, tad ar mums visiem būtu cauri. Jo Dievs nepiespriež
sodu pēc grēku daudzuma, bet pēc tā, pret kuru noziegums
izdarīts, proti, pret viņu – svēto Dievu. Tad mums visiem būtu
jāiznīkst.

Jēzus
dievišķība ir gan neērta, gan cerību nesoša. Tas nozīmē, ka
ir jāatmet jebkādi savi priekšstati par Dievu un Viņa darbu un
jārēķinās tikai un vienīgi ar Bībelē atkāto glābšanu caur
Jēzu. Tas daudziem šķiet nepieņemami. Bet Jēzus dievišķība un
viņa izvēlētais pestīšanas veids, nepilnīgiem cilvēkiem
apliecinot šo glābšanu, ir arī priecīga ziņa. Tas nozīmē, ka
mums visiem ir cerība! Ja Dievs tik cilvēcīgi pazemīgi atnāca
pie mums, jo mūs mīlēja, un ar tik cilvēcīgi nepilnīgas
draudzes starpniecību tiek apliecināts, tad mēs visi, kas atzīstam
savu nespēku un grēku, varam uzticēties viņam!

Šajos
Ziemassvētkos vēlu un aicinu: ticēsim Dievam, kas maskējies
atnāca pie mums! Viņš vēl ir pacietīgs ar mūsu grēkiem.
Atgriezīsimies pie viņa, kamēr ir žēlastības laiks! Tad arī
dzīvosim ar patiesu prieku.

1
Pāvila
vēst. Kolosiešiem 1,19

2
Vēstule
ebrejiem 1,3