Latvijas dzimšanas dienu – 18. novembri – uztveru kā savus un visas nācijas svētkus. Vienmēr, kad pilsētu sāk rotāt Latvijas karogi un cita simbolika, galvā rosās pārdomas par valsts vēsturi, cilvēkiem, kuri piedalījušies tās veidošanā. Bet vēl svarīgāk – tādās dienās kā valsts svētkos, vairāk domāju tieši par Latvijas nākotni, par to, kāda mūsu valsts izskatīsies pēc 2…5…10 gadiem.

Mana ģimene parasti šos svētkus atzīmē pieticīgi, bet ar dziļu pacilātības sajūtu. Svētku svinēšana vairāk izpaužas kā piedalīšanās publiskajos pasākumos pilsētā un svētku pārraižu skatīšanās. Mājās iededzam arī svētku svecīti.

Es sevi arvien vairāk uzskatu par savas zemes patriotu. Līdz šim esmu diezgan daudz ceļojis pa Eiropu, bijis prom no mājām vairākus mēnešus. Lai kur es būtu, mani vienmēr pietrūka mājas… Tas bija brīdis, kad sāku saprast, ka es tiešām mīlu savu zemi – Latviju.

Piedalīšanās LTV spēlē “Es varu būt premjerministrs” vēl vairāk lika man aizdomāties par Latvijas attīstību un nākotni. Tāpēc pēc spēles es iekšēji sev nosolījos: “Palikšu Latvijā un savu dzīvi veltīšu tam, lai Latviju padarītu par sapņu zemi, nevis bēdu ieleju, no kuras visi bēg prom!”
Es apzinos, ka pašlaik Latvijā nav viegli un kādu brīdi vēl arī nebūs, jo, kā redzam, pašlaik Latvija cenšas sevi nostabilizēt un kļūt atkal par finansiāli neatkarīgu un stabilu valsti. Protams, tas prasa upurus – valsts sektorā strādājošie, kā arī pensionāri, ir neapmierināti par algu un pensiju griešanu. Savukārt uzņēmēji, cenšoties noturēties virs ūdens, samazinājuši algas, kā arī mēģina atrast gan legālus, gan diemžēl nelegālus ceļus, kā ietaupīt naudu un izdzīvot. Gan šīs, gan citas problēmas kopumā izsauc cilvēku neapmierinātību, kas noved pie tā, par ko man pašlaik sāp visvairāk – cilvēku emigrāciju.

Pašreizējā situācija valsts makā un cilvēku makos ir līdzīga, vienīgā atšķirība starp cilvēku un valsti ir tā, ka valsts nevar sakravāt koferus un aizbēgt no problēmām, pārceļoties uz citu vietu. Tāpēc iesaku aizbraukušajiem Latvijas iedzīvotājiem ņemt piemēru no pašreizējās Latvijas – nebēgt no grūtībām, bet ar sakostiem zobiem cīnīties par sevi, lai ko tas prasītu… Valsts pati sevi nevar izveidot, to veido cilvēki, kas tajā dzīvo!

Es Latvijā esmu laimīgs un laimīgu mani padara apkārt esošie cilvēki. Tiem, kuriem ir iespēja apceļot citas zemes, iesaku to darīt. Varu garantēt, ka zāle citur nav ne zaļāka, ne debesis zilākas.. Viszaļākā zāle un zilākās debesis ir šeit, Latvijā, vienkārši mēs to dažkārt neprotam novērtēt.

Manuprāt, mīlestību pret valsti var stiprināt, sākot no audzināšanas ģimenē. Bērns, piedzimstot, ir kā balta lapa, tāpēc vecākiem ir tā lielā atbildība par to, kas tiks rakstīts uz šīs lapas un kāda sākotnējā informācija tajā tiks iekļauta. Tālākais ir dabisks process un cilvēks pats veidojas par personību ar saviem uzskatiem un principiem, iemīlot to, kas tam ir tuvs un svarīgs! Bet es noteikti neuzskatu, ka cilvēki, kuri pametuši Latviju, nemīl šo zemi – apstākļi viņus piespieduši to darīt.

Es ticu un esmu pārliecināts, ka Latvijā kļūs labāk tuvāko 3-4 gadu laikā. Jāsaprot, ka mēs, kā neatkarīga valsts, pastāvam diezgan īsu brīdi, uzskatu, ka Latvija pašlaik iet cauri tādam kā pubertātes vecumam, kurā nav vēl īsti skaidrs kas un kā jādara. Tas ir tāpat kā uzsākot strādāt jaunā darba vietā, sākumā darbinieks arī īsti nezina kas un kā jādara. Pārliecība un pieredze rodas tikai darot. Tāpēc pieminiet manus vārdus: “Viss nāk ar laiku un pieredzi!”

Nobeigumā novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem apzināties, ka ar mīlestību pret Latviju vien nepietiek, būsim reāli – plika mīlestība pret valsti jaunas darba vietas neradīs un IKP nepalielinās, tāpēc novēlu vairāk strādāt, nevis sapņot. Un visiem aizbraukušajiem latviešiem novēlu uzņemties lielāku iniciatīvu un ārzemēs gūtās zināšanas un kontaktus izmantot savas valsts labā.

Mārtiņš Pūris,
liepājnieks, TV spēles “Es varu būt premjerministrs” uzvarētājs