Jaunā veloceliņa Grobiņa – Liepāja izveidi es vērtēju ļoti pozitīvi. Tas ir kaut kas fantastisks! Tagad visi “zaļās pārvietošanās” piekritēji tur var pārvietoties droši. Vairākas organizācijas mērīja, plānoja veloceliņa izbūvi, bija dažādas versijas par to, kā vajadzētu, taču galarezultāts ir lielisks, zinot Latvijas birokrātiskās lietas – metru, stabiņu un smilgu skaitīšana, lai drošības nolūkos viss izdotos. Tas ir ļoti labi, ka tas tika realizēts par spīti visam.

Ieguvējs ir ikviens, kurš izmantos šo veloceliņu – vai tas būs ārvalstnieks, kuram tas paliks atmiņā, vai kāds no pilsētu iedzīvotājiem, kam šis posms jāmēro braucienā uz darbu, vai ģimenes, kas dodas kopīgos izbraucienos, un pat sporta riteņbraukšanas piekritēji.

Jebkura infrastruktūra un instruments ir palīgs visam tam, ko tu gribi sasniegt.

Protams, labākais segums veloceliņam būtu asfalts, jo tas būtu gludāks, taču jāsaprot, ka arī šāda ceļu seguma klāšana var būt ļoti sarežģīta, jo asfalta klāšanas tehnika parasti ir ceļa platumā, kas veloceliņam būtu krietni par platu. Ir teiciens, ka kāds vienmēr būs ātrāks, labāks, taču ir situācijas, kad asfalta kvadrātmetra ieklāšana ar pielāgotu tehniku izmaksā pārāk daudz.

Uzskatu, ka velokustības ziņā Liepāja nav tik attīstīta kā, piemēram, Amsterdama vai Kopenhāgena, taču nav arī Āfrikas līmenī – nu kaut kas pa vidu.

Mazliet žēl, taču izskatās, ka velosipēdisti tiek bāzti pa malām, jo, piemēram, uz leģendārās Zirņu ielas ir ļoti augsts risks ieskriet mašīnā, pakļūt zem tās, pārsist ritenim riepu. Es šo ielu neizmantoju, braucu pa blakus esošo grantēto ielu, līdz ar to nav filosofijas, ka ritenim jāatrodas uz velo joslas. Cik man zināms, Lielajā ielā tiek plānots abās brauktuves pusēs veidot velo joslas, kas ir pats labākais risinājums, jo velosipēdistiem ir nepieciešama sava zona. Citviet velo josla ir plānota, taču patiesībā tās nav.

Vēl viens piemērs – Mirdzas Ķempes iela. Esmu redzējis ielas plānu, kur ir iezīmēta velo infrastruktūra, taču patiesībā tur tādas nemaz nav. Tie plāni ir novecojuši un neiet laikam līdzi. Par iemeslu, kādēļ tā, ir dažādi viedokļi – iespējams, tas ir neapzināti, taču pastāv arī versija, ka iemesls varētu būt biznesa intereses. Nav arī skaidrs, kādēļ tramvajam uz Ķempes ielas nepieciešama sava josla.

Arī citās valstīs mašīnas brauc pa tramvaju joslu, telpa tiek ietaupīta un viss ir kārtībā, taču uz Ķempes ielas ir vieta tramvajam, mašīnām un vēl gājējiem. Ja vajadzētu tur iespiest arī velosipēdistus, nāktos braukt gar pašiem māju logiem. Nezinu, kādēļ neekonomējam, neapvienojam. Kaut kas tiek darīts, viss it kā iet pozitīvā virzienā, taču varētu labāk. Pilsētā izbraukt visur var, ja brauc prātīgi, viss ir kārtībā, nav arī tik daudz velosipēdistu, lai rastos problēmas, taču noteikti varētu būt pārdomātāka infrastruktūra. Pilsētā vispār vajadzētu būt kādam velo koordinatoram, kas par šo visu parūpētos.

Latvijā velo kustība nav tā attīstījusies, kā citur. Visi meklē vieglāko ceļu – auto, sabiedriskais transports, skūteri. Ja cilvēkam pie mājas nav izbūvēts veloceliņš, viņš izlemj nebraukt ar velosipēdu. Pats šobrīd pārvietojos ar elektrovelosipēdu – tas ir lieliski! Ceļā uz darbu un atpakaļ dienā iztērēju trīs centus, taču sabiedriskajā transportā tas būtu gandrīz pusotrs eiro. Ne vienmēr visi ierauga priekšrocības, ko sniedz pārvietošanās ar velosipēdu, tādēļ citiem velosipēds ir tikai izmantošanai brīvdienās.  

Mārtiņš Zālītis, biedrības “Veloredele” pārstāvis