Tas, ka ir kāda daļa, kas nodarbojas ar plaģiātismu, nevienam nav noslēpums. Manā rīcībā gan nav statistikas datu par to, vai tas palielinās vai samazinās, bet problēma tā ir – gan bakalaura, gan arī maģistrantūras līmenī.

Ikreiz jāsaprot, vai šis ir gadījums, kad cilvēks tīri tehniski aiz nezināšanas, neko ļaunu nedomājot, kļūdījies vai viņš to darījis apzināti. Ja tomēr apzināti, pārsvarā tie ir studenti, kas darbus iesnieguši pēdējā brīdī.

Es vienmēr aicinu studentus visu paveikt laikus. Jo te galu galā iestājas arī mana kā vadītāja atbildība. Kad students iesniedz darbu, vadītājam ir jāparaksta apliecinājuma lapa, kas parāda to, ka viss ir kārtībā. Faktiski viss gulstas uz darba vadītāja pleciem.

Man personīgi ir bijis gadījums, kad pārbaudu, un šķiet, ka viss ir kārtībā, bet izrādās – plaģiāts. Šādos gadījumos zinātniskajam vadītājam ir jāattaisnojas, kas, manuprāt, nav godīgi.

Tā ir, ka katram klāt izstāvēt nevar. Vai tiešām jāpārbauda katrs teikums, ko students raksta? Manuprāt, šeit ir runa arī par tādu atbildības un paļaušanās jēdzienu.

Tomēr uzskatu, ka man nav jābūt izmeklētājam. Jautājums: uz ko man jāfokusējas? Vai uz zinātnisko darbu, teorētisko, empīrisko izpēti, gramatiku, tehnisko noformējumu, un plusā arī plaģiātisma izskatīšana? Manuprāt, tas ir stipri par daudz. Tā ir paša cilvēka atbildība, man vismaz tā gribētos ticēt.

Nav patīkami, ka ar šādu rīcību tevi kā vadītāju pagrūž “zem tanka”. Iespējams, ja būtu stingrāka sistēma, vairāk liktu pie kauna staba šos gadījumus vai pat finansiāli sodītu, varbūt citi no tā mācītos un nemēģinās to darīt. Varbūt sāktu domāt citādāk. Nāktu skaidrība, ka plaģiāts ir smags akadēmiskais pārkāpums, un līdz ar to pat prātā nenāktu to darīt.

Nedomāju, ka vajadzētu atteikties no referātiem, kursa, bakalaura darbiem. Drīzāk būtu jāuzliek vēl augstāka kvalitātes latiņa, un jau no 1. kursa. Lai, virzoties no gada uz gadu, prasmes pieaugtu un spētu nonākt līdz bakalaura līmenim.

Tas arī izslēgtu tādu kā muļļāšanos pirmajos studiju gados, bez pēkšņas attapšanās “lielajā dzīvē”.

Protams, tas, cik nopietni uztver studijas, cieši saistīts ar studējošā motivāciju. Kāpēc vispār ir iestājies augstskolā un vai izvēlējies apgūt to, kas patiešām interesē. Zināšanas par šo tēmu, nevis formāli iegūt diplomu pa iespējami vieglāko ceļu.

Man ir jau uztrenēta acs, līdz ar to, lasot studentu darbus, ir jūtams, ka, iespējams, tur kaut kas nav kārtībā. Ir indikācijas, piemēram, literatūras sarakstā ir norādīts kāds autors, bet pie atsaucēm pašā darbā to nekur nevar atrast.

Tomēr viltotāju prasmes aug. Vienmēr esmu teicis – ja kāds izdomā slēdzeni, tad cits izdomās, kā to atmūķēt. Krāpnieki ir bijuši vienmēr un visur.

Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka Liepājas Universitātes saimei ir panākums ievērot Liepājas Universitātes Akadēmiskā godīguma kodeksu, kas stiprina ētisku, godprātīgu un atbildīgu rīcību.

Pāvels Jurs, zinātņu doktors, profesors

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.