6.marts ir diena, kad pieminam pulkvedi Oskaru Kalpaku. Viņš
bija tas, kurš 1919.gada sākumā, īsi pēc Latvijas valsts dibināšanas, kad tās
neatkarība bija apdraudēta, izveidoja Latvijas bruņoto spēku pirmās vienības.
Brīvības cīņās tika nosargāta tā laika Latvijas pagaidu valdība un aizsāktas
Latvijas atbrīvošanas cīņas.

Diemžēl 1919.gada 6.martā, kad pie Airītēm notika kauja, gāja
bojā gan vairāki Latvijas armijas virsnieki un kareivji, gan arī bataljona komandieris
pulkvedis O.Kalpaks. 

Ziemeļu kapsētā ik pavasari pulcējamies un pulkveža
O.Kalpaka piemiņu godinām, jo tieši Ziemeļu kapsēta Liepājā bija pulkveža O.Kalpaka
pirmā atdusas vieta līdz 1919. gada septembrim. Tad viņš tika pārapbedīts
dzimtas kapos Meirānos pie Madonas.

Raugoties no šodienas viedokļa, ir īpaši būtiski atcerēties
O.Kalpaku un viņa paveikto. Ne tikai mums, karavīriem, jāzina savas zemes un
tautas vēsture, tā jāzina ikvienam, arī jaunajai paaudzei. Jāzina gan Latvijas
militārā vēsture, gan vēsturē svarīgākie notikumi un datumi.

Bija laiks, kad skolās Latvijas vēsture netika mācīta. Tika
mācīta nepareiza vēsture.

Jaunsargiem pats personīgi par vēsturiskajiem notikumiem
nemācu, jo neesmu vēsturnieks. Pieaicinu bijušos karavīrus, strēlniekus,
vēsturniekus un skolotājus. Tāpat savus audzēkņus cenšos aizvest uz dažādiem
patriotiskiem pasākumiem, piemēram, kā šeit uz O.Kalpaka piemiņas pasākumu.
Apmeklējam arī partizānu piemiņas vietas, lai jaunsargi vēsturi mācītos
klātienē, nevis no grāmatām. Jo klātbūtnes efekts ļauj informācijai labāk
palikt atmiņā.

To daru, jo vēlos, lai jaunā paaudze, tostarp nākamie
karavīri, ir gudrāki par mani. Jo tolaik, kad biju viņu gados, man nebija tik
daudz informācijas par Latvijas vēsturi, jo nebija, kur to smelties – nebija
neviena, kas man pastāstītu īsto Latvijas vēsturi, par to nedrīkstēja runāt.
Vēlos, lai tagadējā jaunatne būtu vispusīgi izglītota, lai vēstures zināšanās
viņiem nebūtu balto plankumu.

Ne tikai jaunsargiem, ikvienam jaunietim un ikvienam
latvietim ir jāzina savas valsts vēsture – ne tikai tās baltās, bet arī melnās
lapaspuses. Jo bez pagātnes taču nav nākotnes!

Pats šādos pasākumos nepiedalos tikai pienākuma pēc. Tā ir
mana iekšējā vajadzība, mans pilsoņa pienākums. Man vectēvs bija  strēlnieks, tēva brālis savukārt bija
leģionā. Viņi visi bija savas zemes patrioti. Es jūtos tam piederīgs.