Uz jaunās paaudzes piesaistīšanu Jaunsardzei, Zemessardzei
un valsts aizsardzības jautājumiem var skatīties no divām pusēm. Protams,
ikviens jaunietis un pilsonis, kurš vēlas šo valsti aizsargāt, ir gatavs
mācīties, valstij ir ļoti, ļoti svarīgs. Esam gandarīti par ikvienu, kurš vēlas
iesaistīties valsts aizsardzībā.

Bet no otras puses – tas nav mūsu mērķis. Nekad pašmērķis
nav bijis panākt, lai visi dienētspējīgie un šajā vecumā esošie jaunieši stātos
Bruņotajos spēkos. Būtiskākais ir būt šīs valsts patriotam! Saprasts, ka šī
valsts ir jāaizsargā.

Un to var darīt dažādi. Piemēri mums ir. Mēs esam bijuši uz
barikādēm. Esam barikāžu valsts, mēs tur dzimām, atjaunojāmies.

Bet visi nekad nestāvēs uz barikādēm! Visiem tur arī nav
jābūt! Kāds ģimenē stāvēja uz barikādēm, kāds mājās atbalstīja, kāds vārīja
tēju un nesa uz barikādēm stāvošajiem, vēl kāds sniedza barikāžu dalībniekiem
cita veida palīdzību. Ir taču ļoti, ļoti daudz veidu, kā rūpēties par savas
valsts aizsardzību.

Un varbūt pats svarīgākais ir tas, ka to, kuri bija uz
barikādēm, mājās palicēji domās bija kopā ar saviem tuviniekiem, domāja labas
domas un bija pārliecināti, ka barikāžu dalībnieki dara labu darbu, taisnu
lietu par šo valsti. Karavīriem ir ļoti svarīgi, lai pārējie saprastu to, ko karavīri
dara.

Valsts aizsardzība noteikti ir jāskatās daudz plašāk, nekā
tikai ar formas tērpa uzvilkšanu.

Domāju, ka šobrīd obligātais militārais dienests nav
nepieciešams, jo obligātais militārais dienests ir tam, lai gatavotu ļoti
nopietnas valsts aizsardzības rezerves. Latvijai ir citāda veida aizsardzība,
piemēram, NATO – mūsu kolektīvā aizsardzība. Tāpat mums ir Zemessardze, un
ikviens var realizēties un gatavoties aizsargāt valsti, iesaistoties
Zemessardzē.

Par pamatu ņemot militārās zinātnes, jāteic: ja mēs nebūtu
NATO, nebūtu šī te kolektīvā aizsardzības sistēma, mums gan būtu jādomā par
obligāto militāro dienestu. Nešaubīgi! Patiesībā – mēs šo obligāto dienestu
nekad nebūtu atcēluši. Bet šobrīd situācija ir savādāka.

Domāju, ka mūsu sabiedrības lielākā neizdarība ir tā, ka neesam
strādājuši ar valstiskās apziņas celšanu, ar izpratnes veidošanu par valstisko
apziņu: kāpēc mēs šajā valstī esam un kādi ir mūsu pienākumi pret to. Mēs
nepārtraukti atceramies valsts pienākumus pret sevi. Protams, arī tie ir
nepieciešami. Bet diemžēl aizmirstam pajautāt: ko mēs esam devuši valstij. Un
šis jautājums mums katram sev jāuzdod.