Visiem, kas čīkst, nevar izkāpt no gultas vai atrauties no datora, lai izietu no mājas, piesietu melno lentu un izkārtu 25.martā karogu, gribu atgādināt, ka 1949.gada 25.martā no Latvijas izsūtīja 42 149 cilvēkus. Aizgāja 31 vilciena sastāvs. Tās bija 13 624 ģimenes! Tā ir mūsu vēsture.

Tādēļ, ja kāds grib teikt, ka ir par daudz sēru dienu, gribu salīdzināt: tas ir tas pats, kā noliegt savu mirušo māti vai tēvu. Nevar aizrādīt, ka valstī par daudz sēru dienu! Jāskatās plašākā mērogā: tā ir mūsu vēsture, tie ir mūsu cilvēki. Tās ir mūsu cilvēku saplosītās, iznīcinātās dzīves.

Kad represētie ļaudis stāsta, kā viņiem izsūtījumā gājis, brīžam man mati ceļas stāvus. Liekas: vai viens cilvēks vispār ko tādu var izturēt? Jā, daļa aizgāja bojā, bet citi izturēja! Ir tādi, un viņu vienīgā doma bija: atgriezties savā mīļajā Latvijā. Un arī tad, kad viņi atgriezās, viņiem taču te nekā vairs nebija. Mājas bija aizņēmuši citi, viņi bija otrās šķiras cilvēki.

Un par ko viņus izsūtīja? Īstenībā – ne par ko. Tikai tāpēc, ka viņi 1949.gadā negribēja stāties kolhozā, negribēja atdot savus lopus, savas mantas. Lai šo procesu paātrinātu, vienā naktī cilvēki tika izrauti no gultām. Ģimenes, mazi bērniņi, grūtnieces, veci cilvēki. Zinu pat tādus, ko ar nestuvēm aiznesa, lai izsūtītu.

Un tagad internetā lasu komentārus: kas tad tur, tur jau nekas nebija; tagad ir trakāk. Kā var salīdzināt divas absolūti atšķirīgas lietas? Kā var mūsdienas salīdzināt ar situāciju, kad stāvi šautenes stobra priekšā? Piekrītu, daudziem tagad ir grūti. Bet 1949.gads bija kaut kas pilnīgi cits!

Klausoties represēto atmiņās, saprotu, cik tas laiks šiem cilvēkiem bija smags. Bet tagad šie cilvēki ir tik gaiši, viņi vienmēr palīdz, nekad no viņiem neesmu dzirdējusi, ka viņi kaut ko nevar vai viņiem kaut kam nav laika. Un pats galvenais, ka tas ir: vīrs un vārds. Ja kaut kas ir apsolīts, tad vari būt pārliecināts: viss notiks. Un nekad es no šiem cilvēkiem neesmu dzirdējusi: kas man par to būs? Viņi to dara idejas vārdā un no sirds.

Parasti, kad runā par deportācijām, uzsver: tas jāatceras, lai nekad neatkārtotos. Protams! Taču tas ir tikai viens no iemesliem, kādēļ par šo tēmu jārunā. Otrs iemesls, kādēļ par šiem notikumiem jāatceras, – lai mācītos dzimtenes mīlestību, izturību, spītību, prasmi iet līdz galam un atgriezties. Un to visu – mīļās Latvijas dēļ.

Cik daudz ir jauno cilvēku, kas gatavi to darīt?

Tāpēc ir muļķīgi gausties par sēru dienām. Tas ir tas pats, kas noliegt ģimeni, savu tautu. Ja ne katrā ģimenē, tad katrā dzimtā ir kāds, kas bijis izsūtījumā. Tādēļ nevaram teikt, ka tas uz mums neattiecas!

Padomju laikos represētajiem, kas atgriezās Latvijā, bija ļoti, ļoti smagi. Viņus nekur nelaida, neņēma darbā. Viņi jau to nesaka, bet man tagad brīžiem ir sajūta, ka viņiem atkal ir kauns. Kauns par to, ka viņi te dzīvo, ka viņu dēļ jāizkar karogi ar sēru lentām, ka daļa jaunās paaudzes uzskata, ka viņu dēļ Latvijā pārāk daudz sēru dienu. Viņi atkal jūtas tādi paši kā padomju laikos – nevienam nevajadzīgi.

Represētajiem gribu teikt: lai jums, jūsu bērniem un mazbērniem laba veselība, lai jūs būtu tikpat moži un dzīvespriecīgi! Un pats galvenais, ko jūs man paši esat mācījuši: dzīve ir skaista, jāmācās tā mīlēt.

Sandra Šēniņa,
muzeja galvenā speciāliste