Kad rakstījām projektu “Nakts Velo Rats”, orientējāmies, ka varētu atnākt 15 līdz 30 cilvēku. Bet piedzīvojām pamatīgu pārsteigumu – uz pirmo braucienu atnāca ap 200 interesentu! Nebijām rēķinājušies, ka būs tik liela atsaucība. Vadījāmies pēc pieredzes iepriekšējā gadā, kad rīkojām ko līdzīgu. Tas, protams, ļoti iepriecināja, bet reizē lika pārdomāt maršrutus un to, kā mēs brauksim, lai no drošības viedokļa viss būtu kārtībā.

Ar “Nakts Velo Ratu” vēlējāmies ne tikai popularizēt velo kustību, aicinot cilvēkus pārvietoties ar šo videi draudzīgo braucamrīku, bet arī piedāvāt alternatīvu piektdienai, – sēsties uz velosipēda un foršā kompānijā izbraukāt Liepāju, paskatīties, kur ir labi izveidota velo infrastruktūra, kur vēl būtu jāpiestrādā utt. Un naktī pilsēta ir vieglāk izbraucama, – mazāk mašīnu un kājāmgājēju.

Domājām, ka lielais interesentu skaits, kas bija pirmajā reizē, ir laimīga sakritība, jo arī laikapstākļi bija mums labvēlīgi, bet nē! Interese saglabājās, un šobrīd skaits turas 60 līdz 80 cilvēku robežās. No tā 30 procentu vienmēr ir jaunpienācēji, kuri līdz šim “Nakts Velo Ratā” nav piedalījušies. Saka, ka piesaista citu labās atsauksmes. Un šajā “barā” ir ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī pilsētas viesi, tūristi.

Vienā reizē braucam divas stundas, pieveicot ap 20 kilometru. Taču ir, kas neapstājas, un šīs divas stundas viņiem bijusi tikai tāda iesildīšanās. Viņi turpina pat līdz trijiem naktī, ar nakts pikniku, grilēšanu. Priecē, ka cilvēki ne tikai atsaucas, kad viņus aicina, bet arī paši organizējas. Nenoliedzami, “Nakts Velo Rats” veic arī sava veida socializēšanās funkciju, daudzi, kuri šeit iepazinušies, sadraudzējas ciešāk un kļūst par velo draugiem, un rīko paši savus izbraucienus.

Esmu ļoti priecīgs, ka liepājnieki riteni uztver kā normālu parādību, respektīvi, ka tas nav nekas īpašs, un ka ar to var braukt ne tikai brīvajā laikā, bet arī ikdienā, ka tas patiešām ir foršs pārvietošanās līdzeklis.

Zinu, ka divas sievietes pēc tam, kad uz dažām reizēm bija aizņēmusies mūsu, biedrības, velosipēdus, nopirkušas velosipēdus pašas. Viņas iepriekš baidījās braukt, jo nebija pārliecinātas par savām spējām. Pēc tam, kad parādījām, kā ir pareizi braukt pilsētā un pārliecinājām, ka tas nav nekas sarežģīts, viņas piepulcējušās velosipēdistu rindām.

Jāsaka, ka mums nav mērķis, lai cilvēki attiektos no automašīnām pavisam. Bet aicinām, lai biežāk tomēr braucieniem, sevišķi īsiem, izvēlētos riteni, nevis mašīnu. It kā par gaisa kvalitāti Liepājā šobrīd nav ko sūdzēties, bet nu tomēr ir vērts aizdomāties.

Esam pārliecinājušies, ka no Brīvības ielas līdz centram veloceliņš ir ļoti labi izveidots. Arī braukšana uz pilsētas dienvidu robežu ir ideāla. Foršs ceļš ir arī no “Cukuriņa” uz Karostu – plats, tīrs, drošs. Arī pa Karostu var ļoti labi braukt. Bet Zirņu iela gan ir “galīgi garām”, tāpēc arī daudzi izvēlas braukt pa ietvi, kur var turklāt ietrāpīt luksoforu “zaļajā vilnī”. Braukšana pa veloceliņu ir ļoti lēna un nepatīkama, pat bīstama. Nav īpaši pārdomāta attiecībā uz velosipēdistiem.

Vēl viena problemātiska vieta – Tramvajtilts. Ja gribam palielināt riteņbraucēju skaitu, tad ir jādomā kāds risinājums, jo pagaidām šķērsot kanālu ir apgrūtinoši. Abiem – gājējiem un velosipēdistiem – vietas nepietiek.

Bet kopumā jāsecina, ka pilsēta ir ļoti labi izbraucama. Lēnām, bet progress ir redzams. Un arī šī iemesla dēļ ir vērts padomāt, vai no automašīnas nepārsēsties uz velosipēda. Pilsētas ceļi un ielas ir sakārtotas. Daudz kas desmit gadu garumā ir mainījies, ja nu kādam palikusi atmiņā vēl šī “bilde” .

Staņislavs Babins,
biedrības “Radi Vidi Pats” pārstāvis