Vismazāk iespēju, manuprāt, ir bērniem starpposmā, no 7 līdz 14 gadiem. Arī “House of Hope” strādā ar bērniem un mammām līdz 7 gadu vecumam, kā arī ar jauniešiem no 14 līdz 21 gadam.

Vasaras periodā gan redzam, ka arī mūsu jaunieši vairāk draudzējas savā starpā, dodas uz jūru, piedalās kādās nometnēs. Iekštelpu nodarbības viņus vairāk interesē ziemā.

Bet, ja runājam par desmit gadus veciem bērniem, viņiem gan vajadzētu nodrošināt pieskatīšanu, lai arī ar likumu tā nav noteikta, tomēr viņi nav gatavi palikt pilnīgi vieni.

Saprotu, ka arī vecāki ir aizņemti un strādā.

Ļoti vērtīgi būtu, ja katrā rajonā būtu interešu centri, neformālās izglītības vietas, kur šie jaunieši bez maksas varētu realizēties, attīstīties radoši. Drošā tuvumā mājām, vecāku darba vietām.

Šobrīd Liepājā tādu vietu, kur var bez maksas darboties, ir ļoti maz.

Bērni, kuru vecāki nav labi situēti, visdrīzāk netiks sūtīti uz maksas nometnēm vai neapmeklēs dārgus hokeja treniņus, mākslas skolas. Tomēr viņos ir vēlme izpausties aktīvi un radoši, tas nozīmē, ka viņi meklēs veidus, kur to darīt.

Viens no tiem ir – veidot mākslas darbus pilsētas ielās ar krāsu flakoniņiem. Tā ir viņu radošās izpausmes realizācija, jo neko citu nepiedāvājam.

Viss gan ir atkarīgs no vides, kur šie bērni meklējumos nonāk, no draugu loka.

Tie, kuriem nepaveicas, nereti sanāk nokļūt vidē, kur valda atkarības, un, protams, viņi vēlas būt kaut kur piederīgi.

Ja citas kopienas nav, izvēlas to, kas ir pieejama un kurā viņus pieņem.

Kāpēc mēs nestrādājam ar bērniem vecumā no 7 līdz 14 gadiem? Pirmkārt, mūsu centrs nav tik liels, otrkārt pietrūkst speciālistu, darbinieku.

Saprotiet, ja mēs ieliksim desmitgadīgu bērnu vienā grupā ar 14–21 gadu veciem jauniešiem, tur būs nepieciešama pavisam cita pieeja, vienā grupā tas nedarbosies, jo intereses un piemērotās aktivitātes nesakritīs.

Tas, ko varam piedāvāt desmitgadniekiem, ir mentori. Mentora atbalstu vecāki var lūgt Sociālajā dienestā, kur tas noteikti tiks piemeklēts dažādos gadījumos: ja bērnam ir draugu trūkums, komunikācijas problēmas, cilvēks neizprot savas intereses un vecāki nezina, kā palīdzēt, kurā virzienā lūkoties, to visu var palīdzēt mentors.

Viņš aizies ar bērnu kopā uz dažādām nodarbēm un mēģinās atrast ko tādu, kas bērnā raisīs pozitīvu attīstību.

Uzskatu, ka mums kā sabiedrībai un pašvaldībai vajadzētu par šo jautājumu domāt aktīvāk.

Iespējams, skan skarbi, bet, ja mēs savos jauniešos negribēsim ieguldīties tagad, jau preventīvi novēršot visas iespējamās problēmas, mēs vēlāk viņus sastapsim uz ielas vai uzturēsim cietumos. Te es nerunāju tikai par Liepāju, tas skaidri redzams visapkārt.

Kriminālā pasaule, protams, nekur nepazudīs, bet, ja rīkosimies tagad, mēs varam samazināt to jauniešu skaitu, kas agri vai vēlu kļūs par likumpārkāpējiem.

Tatjana Makovija, biedrības “House of Hope” vadītāja

Uzziņai

Ja uz ielas satiec nepieskatītu bērnu:

1. solis. Novērtē, vai bērnam nepieciešama palīdzība. Ja bērns izskatās nobijies vai raudājis, pieej klāt un pajautā, vai viņam ir nepieciešama palīdzība.

Ja bērns saka “nē”, tas vēl nenozīmē, ka ar viņu viss ir kārtībā. Bērns var būt sabijies no sveša cilvēka uzmanības.

2. solis. Ja redzi bērnu, kurš izskatās līdz 7 gadu vecumam, noskaidro bērna vecumu, jo Latvijā likums aizliedz atstāt bez uzraudzības bērnu līdz 7 gadu vecumam.

Pat ja šobrīd bērns izskatās priecīgs, viņš jau nākamajā brīdī var nenovērtēt kādus riskus uz ielas vai citur.

3. solis. Izvērtē vietu, kur bērnu redzi, un diennakts laiku. Ja bērns atrodas bīstamā vai vientulīgā vietā, vai tumšā diennakts laikā – tie ir papildu faktori iesaistīties.

4. solis. Pajautā, vai bērns zina, uz kurieni dodas, un vai viņš zina, kur tas atrodas.

5. solis. Ja bērns atbild nenoteikti, pavaicā, vai vajag piezvanīt kādam viņam tuvam cilvēkam – mammai, tētim, vecvecākiem, skolotājai.

6. solis. Ja bērns atbild nenoteikti, pavaicā, vai bērns jūtas labi. Var gadīties, ka viņam nepieciešama medicīniskā palīdzība.

7. solis. Ja bērns patiešām ir apmaldījies vai arī viņam nav 7 gadi, paliec kopā ar bērnu, kamēr atbrauc viņa tuvinieki. Ja tas nav iespējams, izsauc policiju un sagaidi viņu atbraukšanu.

Padoms! Ja ir neērti iet klāt bērnam publiskā vietā (īpaši vīrieši dažkārt baidās, ka viņus noturēs par uzmācīgiem tipiem), var pirms tam skaļi pavaicāt apkārtējiem – vai kāds pieskata šo bērnu?

Arī tālāk situāciju var risināt kopā – tikai svarīgi, lai “kolektīvā atbildība” nebeidzas ar to, ka bērns pazūd no redzesloka.

Avots: Labklājības ministrija

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.