To, kad un cikos parādīsies ziemeļblāzma, nevar nemaz tik precīzi paredzēt. Pastāv prognozes, kurām var sekot līdzi un censties orientēties pēc tām, bet tās ne vienmēr ir precīzas.

Ir dažādas mājaslapas, kur dažas dienas iepriekš var uzzināt, ka uz saules ir bijusi kaut kāda aktivitāte, kas nozīmē, ka, iespējams, uz zemes tas atbalsosies kā ziemeļblāzma.

Izmantojot lietotni Aurora un arī kāda Zviedrijas institūta magnetometru, kam internetā ir pieejami reālā laika mērījumi un kur var arī redzēt, kādas svārstības notiek magnētiskajā laukā, var saprast, kurā dienā apmēram varētu parādīties ziemeļblāzma.

Ja svārstības tiek konstatētas, tad, visticamāk, var doties braukt skatīties.

Protams, ir jāseko līdzi, cik intensīvi ir šie rādītāji un kāds vispār ir magnētiskās vētras spēcīgums. Bet es teiktu, ka tā īstenībā ir liela laimes spēle.

Lai gan – jo vairāk šo procesu īsteno, visam seko līdzi, pats mēģina doties un gaidīt šo momentu, jo lielāka iespēja ir sagaidīt tādu ziemeļblāzmu, kādu mēs esam redzējuši tikai bildēs.

Arī nākamajās dienās tiek prognozēta vēl kāda ziemeļblāzma, bet vispār ir diezgan grūti pateikt, kad tā parādīsies. Jo arī tā, kas bija novērojama naktī uz otrdienu, neparādījās ieplānotajā laikā.

Šis konkrētais saules, tā teikt, strāvojums līdz Zemei atnāca 12 stundas agrāk.

Par ceturtdien prognozēto ziemeļblāzmu ir diezgan liela neskaidrība, jo internetā šobrīd ir ļoti daudz dažādas informācijas, un nav īsti skaidrs, kurš no šiem avotiem ir patiess.

Es sekoju līdzi, piemēram, spaceweatherlive.com mājaslapai, un tur pēdējo dienu laikā ir bijuši vairāki paziņojumi par uzplaiksnījumiem uz saules. Un tagad pats īsti nesaprotu, kurš kurā dienā varētu būt gaidāms kā ziemeļblāzma. Tas var notikt šovakar, rīt vai citu dienu.

Pagaidām es varu apgalvot, ka ziemeļblāzmas parādās arvien biežāk. Jo šobrīd, ja nemaldos, saule atrodas savā 25. ciklā. Viens cikls ilgst aptuveni 11 gadus. Ik pēc 11 gadiem saule sasniedz savu augstāko aktivitātes punktu. Tā tas ir fiksēts jau 25 reizes. Sanāk tā, ka šobrīd saule atkal tuvojas savam aktivitātes maksimumam.

Šajā gadā un, iespējams, arī nākamajā ziemeļblāzmu būs vairāk un arvien spēcīgākas.

Šogad labs rādītājs ir jau šīs sezonas sākumā, jo kopš aptuveni 5. augusta šī ir jau ceturtā ziemeļblāzma, kuru esmu notvēris.

Taču lielākā daļa no tām ir bijušas tikai un vienīgi fiksētas fotokamerā. Jo fotokamerai ir tā priekšrocība, ka es varu veikt garas ekspozīcijas kadru un attiecīgi uz vairākām sekundēm ar kameras sensoru noķert visapkārt esošo gaismu.

Bildēs tas, protams, izskatās daudz iespaidīgāk.

Lielas korekcijas patiesībā nemaz nav jāveic. Atliek varbūt vienīgi bildē palielināt gaišumu, un viss. Jo visas krāsas jau pašas no sevis kamerā izskatās diezgan labi. Ar aci gan tā ir kā vienkārša spoža balta gaisma.

Liepājā ziemeļblāzmas var labi novērot. Naktī uz otrdienu es pavadīju kādas trīs stundas Ziemeļu fortos. Un bija kādas trīs reizes, kad bija ļoti spēcīgi ziemeļblāzmas uzplaiksnījumi, kad varēja redzēt ļoti spožus vertikālus gaismas stabus. Bet katrs šis moments ir ļoti īss, maksimāli piecas minūtes.

Es uzskatu, ka

panākumu atslēga ziemeļblāzmas medībās ir tikai un vienīgi pacietība.

Ir jābūt uz vietas, ir jācer un jāgaida. Un, ja izdodas sagaidīt to galveno momentu, kad ir vislielākais spožo staru daudzums, tad tas ir tā vērts.

Pagājušajā sezonā, 24. martā, es Liepājā piefiksēju tādu ziemeļblāzmu, kuru varēja redzēt ar neapbruņotu aci visās krāsās un nevis virs horizonta kaut kur prom, bet tiešām virs galvas. Pie mums tas viss ir iespējams.

Toms Bokums, fotogrāfs

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.