Veloinfrastruktūra mums pilsētā ir, bet, manuprāt, ļoti nepārdomāta. Esmu ikdienas braucēja, pārvietojos no “Laumas” rajona uz Ezerkrastu. Pamatā izmantoju Aldaru ielas velojoslu un Zirņu ielu.

Aldaru ielā ir tāds mīnuss, ka vienā pusē stāv automašīnas. Šoferīši ļoti bieži nepaskatās, nenovērtē situāciju. Ejot uz savu automašīnu, uzkāpj uz velojoslas tieši priekšā manam velosipēdam vai attaisa vaļā durvis brīdī, kad braucu garām. Un, tā kā tā ir vienvirziena iela, daudzi šoferi nemaz nepadomā, ka būtu jāpaskatās arī pa kreisi, ka tur kāds varētu būt. Līdz ar to, iespējams, šķērsielās vajadzētu papildu zīmes, kas brīdina, ka priekšā var būt arī velosipēdists. Ir bijušas vairākas situācijas, kad gandrīz esmu pakļuvusi zem riteņiem.

Zirņu ielā atkal ir tā – vienā posmā velojosla sākas, tad pēkšņi sadalās: pa vienu ielas pusi iet vienā virzienā, pa otru pusi – pretējā. Tas nozīmē, ka jāpārkārtojas. Nu, nav tas ērti. Un tur, kur ir šķērsielas, jābūt ļoti uzmanīgam, jo šoferi, braucot ārā, neskatās. Gluži kā Aldaru ielā. Īsāk sakot, man ir liels prieks, ka par veloinfrastruktūru pilsētā domā un velojoslas top, bet, braucot ikdienā, pārliecinos, ka tās nav ērtas.

Pats labākais veloceliņš, manuprāt, ir tas, kas ved uz Grobiņu. Tur var netraucēti braukt, vienmēr ir notīrīts, arī ziemā. Ja Liepājā pilsētas centrā sniegu atļaujas vienkārši sašķūrēt uz velojoslas, to izmantojot par sniega novietni, tad Grobiņas veloceliņš vienmēr ir tīrs, nokaisīts.

Tādā ziņā Liepājai vēl ir kur augt. Arī apkopes ziņā. Pavasaros, rudeņos tā pati Aldaru iela, šķiet, vispār netiek tīrīta. Bija gadījums – beigta žurka uz celiņa stāvēja divas nedēļas! Arī centrā ir gadījies, ka ir kāds beigts dzīvnieks, bet tas, paldies Dievam, pazuda jau nākamajā dienā. Tas tomēr liek domāt, ka apkope netiek veikta pietiekami regulāri.

Vita Ļaudama, aktīva velobraucēja