Tikt līdz teju divus metrus dziļajam pamatslānim Grobiņas Skābaržkalnā arheologiem šogad neizdevās. Darbi ir noslēgušies ar domām par turpinājumu nākamgad. Izrakumu vadītāja, Latvijas Vēstures institūta zinātniskā asistente ELĪNA GUŠČIKA stāsta par atradumiem, savām izjūtām un līdzcilvēku attieksmi procesa gaitā. 

Dienā, kad tiekamies, izrakumiem atvēlētās trīs nedēļas tuvojas beigām. Elīna uz Skābaržkalnu atsteidzas no otras izrakumu vietas pirmsskolas izglītības iestādes “Pīpenīte” teritorijā, kur pirms vairākiem gadu simtiem varētu būt bijusi senpilsēta. Sarunas laikā ik pa mirklim vēroju izrakumu laukumā notiekošo. Darbu veicēji – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studenti, kas šeit iziet praksi – darbojas daudz raitāk nekā sākumā. Metāla bļodas ātri pildās ar zemi, ko rūpīgi izsijā uz diviem sietiem. Jūtams, ka ikvienam ir skaidrs procesa norises algoritms. Taču jau nojaušams, ka par spīti tam izpēti šeit neizdosies paveikt jau šogad, lai arī visi ļoti cenšas. 

– Šobrīd mēs esam tikuši līdz aizvēstures slānim. Tur atradām monētas, piesīti, ko stiprināja pie apaviem, ejot pa ledu, nazīšus, atsvariņu. Tas liecina, ka šeit noritējusi aktīva tirdzniecība. Vienā laukuma malā bija mazi akmentiņi vairākās kārtās. Fiksējam tos un ņemam nost, lai raktu tālāk.

– Esat sapratuši, kas tas ir?

– Droši vien tas nav nekas cits kā malu nostiprinājumi.

– Un kas bija tie akmenīši tālāk no pilskalna malas, ko redzēju, kad šeit biju pirmoreiz – jūlija sākumā?

– Tur bijusi ēka. Tas saistāms ar vēlajiem viduslaikiem vai jaunajiem laikiem. Paņemsim ķieģeļu paraugus. Ir cilvēki, kas var ļoti precīzi tos datēt. Es neesmu šai ziņā speciāliste, mums katram ir sava šaurā joma. Konsultēsimies ar kolēģiem, kas pārzina šo laiku. Mēs veicam visu, kas saistīts ar lauka darbiem. Pa vakariem un lietainās dienās esam sataisījuši atradumu sarakstu, bet keramiku vēl neesam sašķirojuši. Nu jau ir stipri daudz kastu.

– Tas nozīmē, ka izrakumu laukuma vietas izvēlē neesat kļūdījušies.

– Labāku laikam nevar vēlēties. Šobrīd mums ir bijis gandrīz viss, sākot no nostiprinājumiem, jauno laiku celtniecības paliekām.

– Par ēkas apmēriem ir kāda skaidrība?

– Mēs izpētījām daļu. Cik tālu tā turpinās ārpus laukuma, patlaban nevaru pateikt. Varbūt tas jāpēta nākamajos gados. Katrā ziņā mēs zinām, ka vieta ir bijusi diezgan intensīvi apdzīvota.

– Tas nozīmē, ka nav bijis tā, kā tagad, kad šeit atnāk tikai pastaigāties.

– Tā noteikti nav bijis. Te arī veidoti māla klājumi. Vienā vietā pie ēkas bija ļoti daudz žokļu fragmentu. Pēc viena secinājām, ka tā ir bijusi mežacūka.

– Zeme šeit, kur rokat, ir tik tumša tāpēc, ka notikusi darbība?

– Tas ir kultūrslānis. Pamatslānis, visticamāk, būs gaišs, tur nebūs oglīšu piejaukumu.

– Ja nav izdevies sasniegt pamatslāni, aizrokat ciet un citugad rokat vaļā?

– Tāda pieredze ir. Mežītes pilskalnā bija tik biezs kultūrslānis un intensīvi atradumi, ka arī nepaspējām pabeigt vienā gadā. Vietā, līdz kurai kultūrslānis ir izpētīts, ieliekam plēvi, ģeotekstilu un kādā no nākamajiem gadiem rokam vaļā un turpinām pētīt. Neizpētīt – tāda varianta nav.

– Paildzināt izrakumu laiku nebija iespējams?

– Studentiem beidzas šī prakse un sākas nākamā – muzejniecībā. Mēs divatā ar tehnisko vadītāju Uģi Urtānu to nebūtu izdarījuši, jo atlikušā kultūrslāņa biezums ir aptuveni metrs. Lai to pieveiktu, mums visiem kopā (izrakumos piedalījās aptuveni desmit studentu – I.Š.) vēl būtu vajadzējis vismaz nedēļu, pusotru. Manuprāt, visi strādāja lieliski un ātri. Daudzos citos objektos mēs jau būtu sasnieguši pamatslāni. Bet katrs objekts ir citādāks, un Grobiņa ar to arī ir interesanta.

– Vai tas, ka ir citādāk nekā citur, dod papildu azartu?

– Tieši tā. Ir ļoti interesanti, jo mēs jau neko nezinām arī par jaunajiem laikiem šeit – kas ir noticis pēc tam, kad uzcēla viduslaiku pili. Bet, spriežot pēc aptuveni metru biezā šī perioda kultūrslāņa, te ir noticis daudz kas.

– Un ko bērnudārza teritorija atklāja?

– Ņemot vērā, ka tur ir bijuši dārziņi, ir pārrakts un līdzināts, likās, ka būs mazākas iespējas kaut ko atklāt. Bet ir arī ar aizvēsturi saistīti atradumi – keramikas fragmenti, kas var būt saistīti ar senpilsētu, aproces, bet tāpat arī plēves no mūsdienām.

– Bērnu rotaļlietas?

– Nē, neesam atraduši, bet mums ir lieliska sadarbība ar bērnudārza bērniem. Audzinātāja stāstīja, ka viņi ir veikuši izrakumus savā smilškastē, savākuši mantas un vedīs uz muzeju. Un tas, manuprāt, ir lieliski (smejas).

– Viņi nāk un interesējas, ko darāt?

– Jā, un tas ir ļoti jauki. Arī par tūristu un vietējo iedzīvotāju intereses trūkumu mēs sūdzēties nevaram. Nāk gan jaunieši, gan citas paaudzes cilvēki. Mēs labprāt arī stāstām, jo tā ir šīs vietas vēsture un tas ir veids, kā šo vēsturi saglabāt – radot padziļinātu interesi, kāpēc tas ir nozīmīgi, kāpēc ir jāpēta un jāaizsargā šīs vietas, kuru Grobiņas apkārtnē ir ne mazums.

– Varbūt varat pastāstīt mazliet par savu iepriekšējo pieredzi – kur esat darbojusies?

– Es, tāpat kā gandrīz visi šeit rokošie studenti, sāku ar arheoloģisko darbu praksi Latvijas Universitātē pie profesora Andreja Vaska. Pie viņa arī rakstīju visus savus darbus un veicu pirmos pētījumus arheoloģijā. Pēc tam sāku strādāt Latvijas Vēstures institūtā. Ir sanācis rakt dažāda laika un veida pieminekļos. Ilgstoši pētīts Mežītes pilskalns pie Talsiem. Tur kompleksi pētīja arī apbedījumu vietas. Vairākus gadus notika izrakumi Padures pilskalnā pie Kuldīgas. Tur arī apdzīvotība bija, sākot no bronzas līdz pat vēlajam dzelzs laikmetam. Pēdējās prakses bija Īles meža senkapos, kas ir viens no, manuprāt, interesantākajiem uzkalniņu kapulaukiem, jo ir pietiekami sens – pirmais, otrais gadsimts. Pagājušajā gadā prakse bija Ķoderu pilskalnā pie Suntažiem. Tā saucamā Lielā vīra gulta ir pilskalns, kas nekad nebija pētīts. Tagad aptuveni zinām gan datējumu, gan to, kas tur dzīvojis.

– Izvēloties studēt, iepriekš ar arheoloģiju bija bijusi saskare?

– Nē, nekāda. Pirmā saskare bija teorētiskie kursi fakultātē. Pēc prakses izvēlējos arheoloģiju kā jomu, kuru pētīt. Šobrīd rakstu disertāciju par uzkalniņu kapulaukiem Latvijā, ko arī vada profesors Vasks.

– Šķiet, pirmo dienu rakt ir interesanti, otro tāpat, bet vai pēc trīs nedēļām arī vēl ir interesanti?

– Jo tālāk, jo interesantāk. Patiešām! Pirmās dienas visi rok uzmanīgi, katrs akmens var būt kaut kas un var nebūt nekas. Bet ar katru dienu studenti kļūst drošāki, paši spēj izvērtēt un saprast, slāņus redzēt, objektus ieraudzīt. Kļūst aizvien interesantāk, jo sāk veidoties stāsts. 

– Iepriekš sacījāt, ka Latvijā nav daudz cilvēku, kas var vadīt izrakumus.

– Kas ir daudz? Latvijā ir aptuveni četrdesmit arheologu, bet nav liels skaits to, kas aktīvi darbojas. Pētāmā ir daudz, bet tas, protams, saistīts ar finansēm. Vairums pētījumu notiek saistībā ar komercarheoloģiju. Taču nav nodalījuma – zinātniskie arheologi un komercarheologi. Vienīgais, kas izmainās, ir finansējuma avots un veids, kā izvēlamies objektus. Mēs varam izvēlēties, kur raksim, komercarheoloģijā tas jādara tur, kur notiek būvdarbi – celtniecība, ielu rekonstrukcijas. Taču arī šajā gadījumā ir lieliski atklājumi.

– Vai arheologu vidū ir konkurence, kurš un kur raks?

– Es lielākoties strādāju objektos, kur notiek studentu prakse, zinātniskā izpēte. Kā notiek komercarheoloģijā, nezinu. Bet domāju, ka tā ir tāda veselīga konkurence, jo ir pietiekami maz cilvēku, kas var vadīt izrakumus, kas pēta. Ja kāds kaut ko foršu atklāj, ir tikpat interesanti, kā – ja tas būtu manā laukumā. Ja viens dara labāk, tas dzen arī citus uz priekšu, jo tā ir mūsu pašu atbildība – izdarīt pēc iespējas labāk.

– Jūsu bijusī studente minēja, ka izmantojat modernākas metodes nekā citi kolēģi.

– Cenšamies, bet daudzas lietas ir saistītas ar finansēm. Grobiņā jau pirms mums ir veikta gan radiolokācija, gan magnetometrija, to darīja Ingrīda Virse sadarbībā ar vācu arheologiem. Mēs noteikti veiksim paleobotāniskos pētījumus, ņemsim paraugus, lai pateiktu kaut ko par vidi kuršu-skandināvu laikā. Ar ķīmiskām metodēm veiksim objektu datēšanu. Akmeņos, ko uzskatām par malu nostiprinājumiem, nekādu citu atradumu nebija, tāpēc patlaban nevaram tos datēt, bet mums ir oglītes – veiksim radiokarbona analīzes un tad varēsim noteikt vecumu. Bet, protams, vispirms mēģināsim tam piesaistīt finansējumu, jo tas ir dārgs process. Un arī laikietilpīgs. Vēl pilskalns tika noskenēts, būs iespējams izveidot precīzu reljefu, no kura veidot 3D modeļus. Ir aerofoto.

– Kāds arheologs citā sarunā izteicās, ka lauka darbos nekas labāks par lāpstu netiks izgudrots. Tas nozīmē – kāds šis darbs bija pirms simts gadiem, tāds ir šobrīd?

– Protams, kā instruments laukumā paliek mazās kāpostu lāpstiņas, špakteles un otiņas, bet metodes attīstās. To ļoti labi var redzēt uzkalniņu kapulauku pētījumos. 19. gadsimtā tie lielākoties notika uzkalniņu vidusdaļā. Zviedru arheologs Birgers Nermans 30. gados tā pētījis arī Grobiņu – atrod kapu, izpēta priekšmetus. Mēs skatāmies daudz plašāk. Iepriekš paraugus neņēma un neglabāja, bet mēs to darām, jo zinām, cik daudz pēc tiem var pateikt. Mums prasa, vai negribētu visu pilskalnu izpētīt. Nē, negribētu, jo zinu, ka pēc gadiem ar jaunām iespējām varēs to izdarīt vēl labāk.

– Man šķiet, ka situācija saistībā ar finansējumu pētniecībai uzlabojas.

– Pēc darba institūtā zinu, ka zinātniskajai izpētei finansējums neuzlabojas. Bet agri vai vēlu tam ir jānotiek, jo mums taču ir jāzina, kas te noticis iepriekš. Manuprāt, tas ir svarīgi – gan arheoloģija, gan arheoloģiskie pieminekļi, tāpēc būtu jāliek liels uzsvars uz pieminekļu aizsardzību, kas šobrīd ir ļoti liela problēma. Tik ārkārtīgi daudzi tiek izpostīti metālmeklētāju dēļ. Tāpēc ir svarīgi runāt ar vietējiem iedzīvotājiem, skaidrot arheoloģijas nozīmi, metodes. Ka tas nav tik vienkārši – kaut kur ierakt un paņemt senlietu. Tā noteikti nav arheoloģija, bet postīšana. Skaidrošana vietējiem ir vienīgā metode, kā šos pieminekļus aizsargāt, jo neviens arheologs vai inspektors nevarēs nostāvēt klāt visiem pieminekļiem. Pieskatīt var tikai cilvēki, kas dzīvo blakus. 

Uzziņai
/ Arheoloģiskie izrakumi Skābaržkalnā un PII “Pīpenīte” teritorijā notika no 27. jūnija līdz 15. jūlijam.
/ Viens no galvenajiem mērķiem ir noskaidrot, kas tur dzīvojis – skandināvi vai kurši –, kāds bijis to dzīvesveids.
/ Rezultāti varētu būt zināmi divu gadu laikā.
/ LU un Grobiņas Novada domes līgums paredz sadarbību turpināt līdz 2020. gadam.