Laiku pa laikam plašsaziņas līdzekļos parādās ziņa, ka top darbs par Liepājas jūgendstila arhitektūru. Jūgendstils bija 19. gadsimta pašas nogales un 20. gadsimta sākuma mākslas stils.

Līdz šim Liepājas tālaika arhitektūras sakarā pieminēts galvenokārt tikai pilsētas arhitekta Paula Maksa Berči veikums. Vairums viņa celtņu tapušas 19. gadsimtā. Viņš uzcēlis tiešām iespaidīgi daudz un ar saviem darbiem ienesis Liepājā lielpilsētas elpu.

19. gadsimtā valdīja eklektisma stils, kas balstījās uz vēsturisko izteiksmes līdzekļu arsenālu. Tāpēc tā laika celtņu izskats ir samērā līdzīgs visā Latvijā, Krievijā, Eiropā un visā plašajā pasaulē. Pilnīgi cits raksturs ir jūgendstilam. Noraidot visu akadēmiski tradicionālo, arhitektūrā tas ienāca ar jaunu būvmākslas radošo metodi un izteiksmes valodu un līdz ar to ievadīja mūsdienu stilu sistēmu. Jūgendstila pamatprincips bija lietišķi praktiskā mākslinieciski izteiksmīgs pasniegums. Nebija vienas vienīgas receptes vai priekšraksta, kā tas īstenojams. Tāpēc jūgendstils bija neparasti daudzveidīgs un katrā vietā atšķirīgs. Arī Liepājā jūgendstilam ir sava vietējā seja, kādas šim stilam nav citur. Tieši jūgendstils pilsētas sejā ierakstījis pašus spēcīgākos un spilgtākos vaibstus. Liepājā jūgendstila celtņu ir krietni vairāk nekā vienā otrā Eiropas metropolē, kas lepojas ar savu jūgendstila arhitektūru, turklāt daudzas Liepājas jūgendstila ēkas ir Eiropas augstāko arhitektūras standartu līmeņa būvmākslas paraugi. Jūgendstils ir Liepājas īstā seja, ar kuru pilsētai vajadzētu kļūt atpazīstamai pasaulē.

Grāmatai par Liepājas jūgendstila arhitektūru acīmredzot vajadzēja tapt jau sen. Tas līdz šim nav noticis vienkārša, bet neticami skumja fakta dēļ: nav saglabājies ēku būvprojektu arhīvs. Tas nav gājis bojā karos vai kādā stihiskā nelaimē. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados Liepājas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas Celtniecības un arhitektūras lietu nodaļa, kas tolaik veica mūsdienu būvvaldes pienākumus, senos projektus vienkārši izmetusi laukā. Vēl tagad atmiņā skan atbilde, kuru 1982. gadā uz jautājumu, kāpēc iznīcināta Liepājas būvmākslas vēstures nozīmīgākā daļa, teica toreizējais Liepājas pilsētas galvenā arhitekta vietnieks: “Kāpēc mums vajadzīgi tie vecie papīri? Ar tiem pilns vesels skapis, tikai lieki aizņem vietu. Mājas taču nekur nav pazudušas!” Līdz ar vecajiem papīriem iznīcināta lielākā daļa pilsētas kultūrvēsturiskās apziņas. Vairs nav precīzi uzzināmi ne daudzu ēku celšanas gadi, ne arhitekti, kas radījuši šos arhitektūras mākslas darbus. Grūti runāt par gleznu, ja nav zināms, kas to gleznojis, vai vērtēt teātra izrādi, ja nezinām, kas sarakstījis lugu un kas ir uzveduma režisors. Ne reizi neaizejot uz muzeju vai teātri, cilvēks, galu galā, var arī nodzīvot dzīvi, taču bez arhitektūras nevar izdzīvot neviens. Liepājā var nepamanīt ezeru vai pat jūru, kuras krastā guļ pilsēta, taču nav iespējams, gribi to vai nē, neieraudzīt vismaz kādu jūgendstila namu. Tāpēc Liepājas jūgendstila arhitektūrai nepieciešams dziļāks izvērtējums un atzinība.

Šis tas par Liepājas jūgendstila ēku arhitektiem ir zināms. Plašākais dokumentu klāsts ir arhitektu Berči ģimenes arhīvs, kuru 1939. gadā, vācbaltiešu repatriācijas laikā Maksa Teodora Berči (Berči juniora) atraitne pārdeva Liepājas muzejam. Šajā arhīvā ir ne tikai tēva un dēla Berči izstrādātie projekti, tiesa, acīmredzot ne visi, bet arī viens otrs projekts, kas nav pašu Berči darbs. Tas ļauj kaut nedaudz paplašināt redzējumu Liepājas būvmākslas vēsturē, taču joprojām ir pārāk daudz nezināmā. Tāpēc nozīme ir katram jaunam faktam, kuru var izlobīt no seniem dokumentiem. Pat šķietamam sīkumam var būt liela atklājuma svars.

Nesen Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas (Ausekļa ielā 9) kancelejas arhīvā atradušās šīs skolas ēkas, kas celta kā Meiteņu ģimnāzija, projekta lielformāta fotokopijas. Tajās redzams, ka ēkas projektu izstrādājis arhitekts Luijs Melvils 1907. gadā, kad projekts arī apstiprināts Kurzemes Guberņas būvvaldē. Šis atklājums līdzās dažiem jau zināmiem faktiem devis iespēju spriest par citiem šī arhitekta darbiem Liepājā.

Privāto īres namu projektus apstiprināja Pilsētas būvvalde. Tur glabāšanā tika nodots arī viens projekta eksemplārs, bet otrs palika pasūtītāja – namīpašnieka rīcībā. 2011. gadā šāda projekta kopiju no Vācijas laipni atsūtīja Heincs Rēdera (Heinz Raeder) kungs. Viņa vectēvs Vilhelms Rēders bija pazīstams komersants Liepājā un uzcēla vienu no pilsētas rotām – labi pamanāmo īres namu ar veikaliem Graudu ielā 44. Tā fasādes apdarē virs ieejas ir gada skaitļi “1908–1909”. Tagad esam uzzinājuši arī ēkas autora vārdu. Tas ir arhitekts Čārlzs Karrs, pēc kura projekta 1913. gadā tapusi arī ēka Graudu ielā 45. Spriežot pēc arhitektoniskā rokraksta un atsevišķu detaļu izveidojuma, Č. Karra darbs varbūt ir arī ēka Graudu ielā 27, taču nav pamatoti izteikt minējumus bez precīza pierādījuma.

20. gadsimta sākumā visas Baltijas arhitektūru iespaidoja Rīga, kur profesionālo izglītību ieguva vairums tālaika arhitektu un kur visvairāk arī uzcēla. Tāpēc ir pamats pieņēmumam, ka Liepājā varētu būt arī kādi Rīgas arhitektu darbi. Nesen tam radās pārsteidzošs pierādījums: viena no ēkas Peldu ielā 33 mantiniecēm, pensionētā farmaceite Kaija Liepiņas kundze uz Liepājas būvvaldi atnesa šīs ēkas oriģinālā projekta lapas. Izrādījās, ka projektu 1911. gadā parakstījis arhitekts Pauls Kampe. Tas bija pārsteigums, jo P. Kampe tolaik bija jauns speciālists. Viņš darbojās Rīgā, arhitekta Aleksandra Vanaga birojā, bet 20. gs. trīsdesmitajos gados kļuva par vienu no izcilākajiem Latvijas arhitektūras vēstures pētniekiem. Līdz šim nebija zināmas pēc viņa patstāvīgi izstrādātiem projektiem īstenotas tāda mēroga ēkas. Nav izslēgts, ka Liepājā ir vēl kāds P. Kampes darbs. Vismaz īres namam K. Ūliha ielā 17 ir atsevišķas formālās iezīmes, kuras zināmā mērā atgādina dažas pēc A. Vanaga birojā izstrādātiem projektiem tapušās celtnes. Varbūt kāds kaut ko zina par iespējamiem, ar ēkas vēsturi saistītiem dokumentiem?

Mīļie liepājnieki! Mēģināsim kopējiem spēkiem atdot pilsētai to, kas pienākas katrai vietai, kura ciena pati sevi, – tās vēsturi. Tāpēc katrs, kam ir kāds senāks, ar kādu ēku saistībā esošs dokuments vai arī kaut kas zināms par tādu esamību, ir laipni lūgts par to informēt Liepājas Pilsētas būvvaldes Vecliepājas rajona arhitekti Guntu Šnipki – vienu no Liepājas vēstures cītīgākajām kopējām un pētījumu ierosinātājām – vai Liepājas domes Kultūras pārvaldes projektu vadītāju Kristu Kalnarāju – pētījumu koordinatori.

Bez pamatīgas vēstures nav pilnvērtīgas nākotnes. Liepājai jābūt pilsētai ar nākotni!

Jānis Krastiņš,

Autora foto

Skolas ēka Ausekļa ielā 9 un ēkas projekta zīmējumi. 1908–1911. Arhitekts Luijs Melvils.

Īres nams ar veikaliem Graudu ielā 44 un ēkas fasāžu projekta zīmējumi. 1908. Arhitekts Čārlzs Karrs.

Balkons Rīgas ielā 37/39. Izcils jūgendstila mākslas darbs. Jābūt arī meistaram, kurš to radījis, taču pagaidām diemžēl šis darbs ir anonīms.