Nesen Liepājas Simfoniskā orķestra teātra mājvieta Graudu ielā tika izdaiļota ar fotogrāfijām, kurās iemūžināti mūziķi. Viens no bilžu autoriem ir Māris Lagzdiņš. Taču prasme radīt skaistas fotogrāfijas ir tikai viens no viņa talantiem.

– Pastāstiet, kas jūs pamudināja sākt fotografēt?
– Nebija viena konkrēta pamudinājuma. Ja arī bija, tad vairs neatceros. Pieļauju, ka pie vainas varētu būt fakts, ka nolēmu nestudēt arhitektūru (tāda doma bija īsu brīdi), bet gan stāties Mākslas akadēmijā. Fotografēšana šķita kā labs treniņš, kas varētu vēlāk noderēt.

– Ko vislabprātāk bildējāt?
– Iesākumā cilvēku fotografēšana šķita interesanta. Taču nevis portreti vai inscenēti uzstādījumi, bet gan dokumentālais foto. Henrijs Kartjē-Bressons un Deivids Alans-Hārvijs laikam bija favorīti. Pēc tam ar fotogrāfiju saistīto interešu loks paplašinājās. Kad nolēmu ar fotografēšanu pelnīt naudu, visvairāk taisīju dažādu pasākumu reportāžas. Protams, iesākumā sanāca bildēt arī kāzas, bet ļoti drīz no tā atteicos, jo nekādi nepameta sajūta, ka es visiem ar savu fotoaparāta klikšķināšanu un sejā līšanu krītu uz nerviem. Man šķiet, ka kāzu fotogrāfiem vajag biezu ādu un vēlmi būt uzmanības centrā, citādi ir grūti. 

– Mūsu iepriekšējā sarunā teicāt, ka jau trīs gadus vairs nefotografējat, kāpēc tā?
– Man labpatiktos domāt, ka tas tā notika loģiskas attīstības rezultātā. Man jau visnotaļ sen interesē kino, bet fakts, ka netiku Kultūras akadēmijas operatoros dažus gadus likās kā zīme, ka iespējams kino nebūs īstā lieta. Tā vietā iestājos Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Taču, tur mācoties, palēnām tomēr atgriezos pie domas, ka video un kino ir lieta, ar ko gribas nodarboties. Tad nu pirms dažiem gadiem sāku strādāt kopā ar bērnības draugu Juri Pīlēnu, kurš atšķirībā no manis tika operatoros.

– Tie, kas uzliek guglē jūsu vārdu, noteikti nonāks līdz Shipsy un “Astro’n’out” videoklipiem, kuru režisors esat. Ar kādiem mūziķiem vēl esat sadarbojies?
– Diemžēl vēl neesmu tik daudz izdarījis un tik pazīstams kļuvis, lai pie manis vērstos man personīgi nepazīstami mūziķi. Ar to es gribu teikt, ka gandrīz vienmēr notiek tā, ka iesākumā sanāk ar kādu iepazīties un tikai pēc tam tiek kas kopīgs pasākts. Reizēm, protams, sanāk arī, ka, strādājot pie kāda projekta, no tajā iesaistīto cilvēku puses nāk piedāvājumi piedalīties citos projektos. “Instrumentiem” esam ar Juri Pīlēnu dažus koncertus filmējuši, pēc tam taisīju projekcijas apvienības koncertiem un vēlāk arī Shipsy videoklipu filmēju.

– Pieņemu, ka, veidojot klipus mūziķiem un projekcijas koncertiem, mākslinieki jau nāk ar saviem uzstādījumiem. Droši vien arī jums ir savs funktierītis? Kā atrodat kopsaucēju?
– Ļoti dažādi gadījumi ir. Parasti gan ir tā, ka tiek dots diezgan aptuvens uzdevums, kas bieži aprobežojas tikai ar to, ka tiek pateikts, kādām dziesmām ir vajadzīgs klips vai projekcija. Kad taisīju projekcijas Gustavo koncertu sērijai “Pilsētas portāls”, tad gan bija nedaudz citādāk – viņam patīk aktīvi piedalīties visos procesos, kas saistās ar viņa mūziku, arī projekciju tapšanā. Pirms ķēros pie darba, kopīgi ar viņu un viņa menedžmentu dažas reizes tikāmies un kopīgi ģenerējām idejas projekcijām.

Savukārt “Instrumenti” man, Ksenijai Zaķei un Katrīnai Neiburgai deva visnotaļ lielu brīvību projekciju izveidē. Tas bija interesanti no tā viedokļa, ka līdz pat pirmajam koncertam nebija skaidrs, kā mūsu rokraksti/maniere mijiedarbosies.

Ar videoklipiem ir līdzīgi, taču tur tomēr vairumā gadījumu paši mūziķi spēlē lielāku lomu.

– Veidot režiju videoklipiem – kas šajā darbā ir tā medus maize un kas garoziņa?
– Patīkamā daļa ir iespēja realizēt savas jau esošās idejas vai arī radīt ko jaunu, kas kalpo par papildinājumu mūzikai. Par nepatīkamo daļu gandrīz vienmēr kļūst naudas un bieži vien arī laika trūkums. Reizēm, ļoti retos gadījumos, sanāk, ka naudas un laika trūkums piespiež izdomāt ko netradicionālu un nonākt pie savdabīgiem risinājumiem, bet lielākajā daļā gadījumu tas tomēr ir šķērslis, lai pilnvērtīgi īstenotu ieceres.

– Kas jums kā režisoram ir galvenais, pēc kādiem principiem vadāties, veidojot videoklipus un citus darbus?
– Kas attiecas uz mūzikas videoklipiem, tad, manuprāt, mūzikai tomēr ir jābūt galvenai. Tai ir jābūt par izejas punktu, domājot par attēlu. Klipam ir jāpapildina mūzika. Ir gadījumi, kad ir otrādi, kad mūzika paliek otrajā plānā, bet tādā gadījumā klipam ir jābūt tuvu ģeniālam.

Veidojot citus komerciālus videodarbus, galvenais, manuprāt, ir pašā sākumā saprast konkrētu attiecīgā klipa uzdevumu un mērķa auditoriju un, pēc tā vadoties, izvēlēties līdzekļus jeb manieri, jeb piegājienu, kā to īstenot.

– Vai Latvijas mūzikas un mākslas pasaule jums ir pietiekoši plaša un radošām lietām atvērta, lai varētu īstenot visas ieceres?
– Manuprāt, lielākā daļa ir atkarīga no paša vēlmes, varēšanas un darba spējām. Protams, pienāk brīdis, kad ir sasniegti iespēju griesti – nu, piemēram, “Gredzenu pavēlnieku” Latvijā nav iespējams uzfilmēt. Taču ir daudz piemēru, kad lieliskas lietas tiek radītas nevis ar milzīgu naudu, bet gan ar iesaistīto cilvēku izdomu, talantu un vēlēšanos. Tādēļ jau atkal nākas padomāt, vai naudas trūkums nav izdevīga atruna, lai nemēģinātu rast atjautīgus risinājumus.

– Kas ir tās lietas, plāni, kas dažādu iemeslu dēļ nav realizēti, bet noteikti vēlētos to izdarīt?
– Ar plānu izklāstīšanu ir viltīgi, jo brīdī, kad izklāstītie plāni netiek realizēti, nav pārāk patīkama sajūta. Bet, iespējams, jāaizbrauc kaut kur pamācīties vai vienkārši jādodas uz citu pasaules malu izvēdināt galvu.

 – Jūs esat brīvmākslinieks. Kādi ir ieguvumi no šāda statusa? Vai tas finansiālā ziņā nerada nedrošības sajūtu?
– Ieguvumi ir tādi, ka esmu noteicējs par savu laiku un zināmā mērā arī par to, ko darīt. Nedrošības sajūtu tas manī nebūt nerada, jo man nav ne milzīgu kredītu, ne ģimenes, ne citu lietu, kas prasa regulārus ienākumus.

– Jūs esat Saeimas bijušā deputāta Jāņa Lagzdiņa dēls. Tāpēc nevaru nepajautāt: kādas ir jūsu attiecības ar politiku, neesat nevienu brīdi apsvēris iet tēta pēdās?
– Par politiku es pastiprināti neinteresējos. Un man arī šķiet, ka tēvam jau diezgan ātri bija skaidrs, ka politika diez vai būs mana pirmā izvēle, kam veltīt dzīvi. Taču reizēm, kad Latvijas politikā notiek lietas, kas manī rada interesi, tad vienkāršāk un saprātīgāk šķiet par tām parunāt ar tēvu, nekā lasīt, skatīties un klausīties masu medijos.

– Decembris daudziem māksliniekiem ir ļoti aizņemts laiks, jo notiek ar Ziemassvētkiem saistītie sarīkojumi. Ar kādiem darbiem jums pašlaik ir aizņemta ikdiena?
– Man decembris nav vairāk aizņemts par pārējo laiku. Šobrīd taisu projekcijas lielam korporatīvam pasākumam. Tad vēl stāv rindā daži mazāki darbi, bet pēc tam iedošu pats sev atvaļinājumu uz nezināmu laiku.

Vizītkarte

Māris Lagzdiņš
* Dzimis 1984. gada 11. septembrī Talsos.
* Pabeidzis Liepājas 10. vidusskolu, Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu.
* No 19 gadu vecuma strādā kā ārštata fotogrāfs, dizainers. Darbojas arī kā operators un montāžas režisors (koncerti, reklāmas klipi utt). Ir dažādu video (reklāmas klipu, mūzikas video klipu utt) ideju/scenāriju autors un režisors.
* Neprecējies, nav bērnu.

Inita Gūtmane,