Svētdiena, 23. janvāris Grieta, Strauta, Rebeka
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Dzelzs nesapūst. Tā ir mūžīga

Dzelzs nesapūst. Tā ir mūžīga
Foto: Egons Zīverts
28.03.2017 07:09

Anna Kurgane, "Kultūras Pulss"

Atslēgvārdi

Rotkalis Andris Grebis ir Liepājas amatnieks ar lielo burtu. Tuvojoties Amatnieku dienām, viņš stāsta par to, kā ir būt par amatnieku mūsdienās, par sava darba vērtību.

– Šobrīd dzīvojat Liepājā, bet esat dzimis un audzis citur.

– Oi, mežā dzimis (smejas). Es no Skrundas puses esmu. No Sieksātes, Valtaiķiem. Tur skolā gāju. Pēc tam Liepājā mākslas skolu beidzu. Un tā es te esmu palicis.

– Un kā pievērsāties tieši rotkaļa amatam?

– Nezinu, kaut kā jaunībā patika ar visu ko krāmēties. Labi skolotāji bija, un tā aizgāja. Mēģināju kaut kad arī akadēmijā tikt, bet šobrīd es nenožēloju, ka nesanāca.

– Bet tad, kad izvēlējāties profesiju, bija interese par tādu tradicionālu amatu?

– Nē, tad tas bija kaut kā citādāk. Es pat īsti neatceros, kādas tās domas bija. Šobrīd skolā vairāk ir tā kā tīri dizains, teorētiski. Mums bija Lietišķās mākslas vidusskola. Tā ir tā lietišķā māksla – vairāk pielietojamā. Līdz ar to arī tā tautas māksla nāk ar visu to kopā.

– Cik ilgi jau esat rotkalis?

– Pāri par četrdesmit gadu jau būs. Tie amati man ir visādi bijuši. Es esmu teātrī par butaforu, mākslinieku strādājis, skolā esmu mācījis bērniem ķeblīšus taisīt, esmu Metalurgu kultūras pilī mākslinieks bijis. Visu laiku tā rotu darīšana bija kaut kur blakus. Bija tādi laiki, kad tā īsti nevarēja strādāt kā tagad. Bija ierobežojumi visās tajās lietās.

– Bet vai var teikt, ka šobrīd tradicionālā amatniecība kļuvusi par tādu kā modes lietu?

– Nu jā. Sakarā ar simtgadi. Jau, kad bija pagājušie Dziesmu svētki, uzvilkās, ka visiem vajag. Tagad katrs ņemas un cepas, arī dažādi kolektīvi. Kā jau pie mums – katrs grib smukāks būt. Līdz ar to mums ir tas darbiņš.

– Kā jūs šobrīd raksturotu rotkaļa amatu – kam un kāpēc jūs gatavojat rotas?

– Pamats jau ir tāds, kā senāk arī tas bija, – rota tiek gatavota konkrētam cilvēkam. Tas konkrētais cilvēks atnāk ar savu konkrēto domu – ko viņš gribētu. Cits pat ir uzzīmējis. Ir bilde, un tur ne pa labi, ne pa kreisi. Brīžiem te ir tādas auzas, ko grib, bet galu galā, ja cilvēks vēlas, tad kāpēc ne? Es tajās lietās dziļi nerokos – vai tas būs labi vai ne, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Tā ir katra cilvēka darīšana.

Amatniekam strādājot ir svarīgi, vai viņš domā par cilvēku, par to lietu, vai par naudu, ko beigās dabūs. Ir jābūt līdzsvaram. Ja tu domāsi tikai par naudu, tad tas darbs neies, jo tu domā, kā vairāk, kā ātrāk. Kad tu sāc domāt par to lietu, vai tam cilvēkam tas der vai neder – tur ir tā amatniecība, ka es varu ar konkrētu cilvēku strādāt. Ķīnieši saštancē, un viņiem pilnīgi vienalga, vai tur pēc tam izmet ārā. Arī mums ir tās kaudzes ar lietām tagad jātaisa, tad nevar pie visa piedomāt. Bet ir konkrēti – atnāk cilvēki, runā stundu, jāizrunā viss. Brīžiem beigas ir tādas – tu uztaisi kādu lietu, cilvēks atnāk, aiz laimes lēkā. Liekas, ko tur viņam naudu prasīsi, ja viņam ir tik labi.

Man reizēm prasa, kāpēc nepiedalos izstādēs. Es saku – ko man tur izrādīt? Cilvēks te atnāk, tad redz to, ko daru. Nu labi, es uztaisīšu kaut kādu savu lietu, ko es gribu, – vienam patiks, vienam nepatiks. Te atnāk, te visiem patīk. Te atnāk cilvēks ar savu ideju, domu, mēs viņu realizējam, pieliekam kaut ko savu klāt. Ir patīkami, kad ir saprotoši cilvēki, kas iedod sākumu, ideju, bet pēc tam ļauj amatniekam brīvi izpausties. Cilvēki, kas nav strādājuši ar metālu, neizprot šo materiālu – kā, ko var uztaisīt. Metāls ir tāds pats kā māls, kā koks. Viņu var locīt, veidot, staipīt visādos veidos. Tikai jāzina, kā. Tad var taisīt brīnumu lietas no metāla. Nav tā, ka tas ir tikai bleķis.

– Jūs mīlat šo materiālu?

– Tā īsti nevar teikt. Tas ir mans. Es nesākšu tagad ķeblīšus vai galdiņus no koka taisīt. Forši, ka mākslas skolas iemāca cilvēkiem domāt, iedod savādāku domāšanu. Tad tas materiāls vairs nav svarīgs. Ir svarīgs process, kā tu to saliec kopā. Es varu arī no koka kaut ko taisīt, man tikai ir jāizdomā, kā. Bet princips ir tas pats – tas ir radīšanas process.

– Bet pie jums cilvēki vairāk vēlas izgatavot rotas tieši pēc etnogrāfiskā un arheoloģiskā parauga?

– Tā tas ir šobrīd, bet vispār ir dažādi. Mēs lielākoties darbojamies ar etnogrāfiskajām rotām. Ir pieprasījums. Darbs ir diezgan ķēpīgs. Saka, ka Ķīnā varot lētāk uztaisīt. Es saku – ķīniešiem nevajag desmit, viņiem uzreiz vajadzēs desmit tūkstošus vai miljonu. Mūsu tirgus nav tik liels. Lai tas paliek ekskluzīvs variants, nevis, kā saka, katram sunim, katram kaķim. Mēs nevaram konkurēt ar pasaules tirgiem, lielajām firmām. Mēs esam amatnieki. Amatnieks – tas ir tāds īpašs statuss.

– Kā, jūsuprāt, tās rotas, kas gatavotas pēc senākā parauga, iedzīvojas mūsdienās?

– Es domāju, ka dikti labi. Nu labi, ikdienā ar to sleņģeni vai lielajām saktām nestaigāsi, bet būtībā arī senāk bija tāpat. Tā ir svētku darīšana. Tagad ir lielāka vērte tautastērpam, latviskā pašapziņa līdz ar to ceļas.

– Bet arī ikdienā cilvēki grib tās īpašās rotas?

– Jā, ļoti daudz. Vairāk arheoloģiskās. Tur ir jārokas dziļāk visās tajās lietās. Man jau tā bilde ir skaidra – kāpēc ir tā un tā, kāpēc tādas un tādas saktas. Cilvēkiem pirmām kārtām šīs lietas gribas, jo tās ir smukas. Mūsu senčiem svarīgākais bija praktiskā puse, bet pēc tam tā bija tikai kā rota. Viņiem rotas bijušas arī kā piederības simbols kārtai, līmenim, kurā dzīvoja.

– Tagad arī tā var teikt?

– Nu droši vien. Ne katrs var atļauties kaut vai to pašu sleņģeni. Vieglāk ir kaut vai no lupatiem jostu nopīt, no diegiem uzaust. Kurzeme vispār ir ar etnogrāfiskajām rotām pati bagātākā.

– Bet jums kā rotkalim ir lepnums, ka esat tieši bagātās Kurzemes amatnieks?

– Kas cits atliek. Gailis jau arī uz kaudzes sēž un lepojas, it kā tā kaudze būtu viņa. Tas ir saistīts ar amatu. Tu nevari ar to nodarboties, ja neizpēti, ja neielien dziļāk tajos pirmsākumos – kas, kā un kāpēc ir bijis. Tad, kad tu to esi izpētījis, tad tev atkal nav, kur mukt. Man liekas, ka manī arī puse Eiropas asiņu ir sajaukušās. Kas mums te pāri nav gājuši – vācieši, zviedri, poļi, leiši, krievi, vikingi. Tad liekas, mēs te briesmīgi lepni – kurši. Es nezinu, cik te īsti tādu ir. Nu varbūt kādu varētu atrast. Svarīgi, kam, kurai vietai tu gribi piederēt. Tā jau ir – liepājnieki, mēs te tādi drusku lecīgi esam. Bet pie mums brauc. Tikko rota man aizgāja uz Salacgrīvu, uz Smilteni. No Latvijas otrā gala brauc pie mums pasūtīt tādas lietas.

– Tad jau mūsu puses rotkaļi ir tiešām spēcīgi.

– Man jau te tāda laba komanda novākusies ar zēniem, kuriem patīk tās lietas darīt. Par mums gan citi mēdz teikt, ka esam tādi plānā galdiņa urbēji. Bet, ja ir vajadzība, kāpēc ne? Pie mums var dabūt foršu lietu. Tādu, kas ir vajadzīga. Cilvēks jau nemaksās naudu, lai es viņam kaut kādu nometalizētu plastmasas gabalu ietirgotu. Ja cilvēkiem ir tā iespēja, naudiņas pietiekoši, viņi var atļauties sev uztaisīt kādu labu, paliekošu lietu, ko var atstāt mazbērniem. Kuru varbūt pēc simts vai divsimt gadiem izraks un pētīs, rakstīs garus rakstus par to. Dzelzs jau nepazūd. Tā nesapūst, nenovalkājas. Tā ir mūžīga lieta.

– Jūs pats arī ikdienā nēsājat rotas?

– Man nav. Ja man vajadzīgs uz kādu pasākumu, tad es te no vitrīnas paņemu kādu spožu saktu. Tā jau ir ar tiem amatniekiem, ka paši bez zābakiem staigā. Es līdz pat šim brīdim neesmu izdomājis, ko gribētu. Tad, kad tu nezini, tas liekas vienkārši – man vajag saktu, jo, redz, kā tur viņam smuki izskatās. Bet es zinu, kas, kā, kāpēc. Tad kaut ko it kā priekš sevis uztaisu, bet ātri vien kādam noandelēju. Man ar to rotāšanos sevišķi neiet. Nu kādreiz jau vajag kaut kur pazīmēties – vajag baltu lina kreklu. Visi baltos krekliņos lēkā, man arī tad vajag. Ko es tur rūtainā aiziešu kā kovbojs? Ir jau forši, ka rotas pastiprina būtību, bet patiesībā nav īsti svarīgi, kā mēs izskatāmies, svarīgi tas, kas ir iekšā. Ar ko tu dzīvo. Ja tu ar to esi mierā, tad apkārtējais nav tik svarīgs, tas ir otrā plānā.

– Šeit, Amatnieku namā, jūs esat četri rotkaļi, tāda paliela komanda.

– Jā, varētu teikt, ka gandrīz tāds mikrouzņēmums. Bet mēs esam katrs pa sevi. Katram savi darbi, savi cilvēki.

– Vai, salīdzinot sevi ar jaunākajiem kolēģiem, ir atšķirības uzskatos, kādām rotām jābūt, kā tās jāgatavo? Vai principiāli nekas īsti nemainās?

– Amats ir amats. Nu ir jāiemācās visas tās metālapstrādes tehnoloģijas. Ir kaut kādi pamati, kas visiem jāievēro. Arī etnogrāfijas un arheoloģijas pamati ir jāievēro. Pārējais ir paša ziņā. Lai katrs dara, kā grib. Ir tā, ka pēc skolas ir daži gadi vēl cītīgi viss jāapgūst. Kolēģis Jānis kādu gadu nodarbojās tikai ar nozīmīšu zāģēšanu – no rīta līdz vakaram. Toties viņš tagad perfekti var zāģēt jebkuru lietu. Kamēr neiemācās, liekas, kas tad tur. Tas ir tāpat kā ar jebkuru amatu – jāiemācās pamati, un pēc tam jau var domāt. Patīk etnogrāfija, taisi etnogrāfiju. Gribi kaut ko savādāku, strādā savādāk.

– Šobrīd amatnieks naudas izteiksmē saņem tik, cik vajadzētu. Vai cilvēkiem ir tā sapratne, kā šis darbs novērtējams?

– Vienmēr jau gribas vairāk. Kā es saku, tas darbs ir tāds, ka vieglāk ir grāvi rakt. Tur, diži nedomādams, var svilpodams kaut ko darīt. Te darbs ir koncentrēts, tev jādomā, kā tu dari, ko tu dari. Citi pelna vairāk, citi mazāk. Citi grib nopelnīt vairāk, viņi prasa vairāk. Iztikšana, dzīvošana ir normāla, nav jāsūdzas. Nevienam gan mersedess pie mājas nestāv. Ar finansēm ir tāpat kā pie mums visiem, tas nav par bankas direktoru vai uzņēmēju būt. Man nepatīk vadīt, man patīk darīt. Man patīk process. Mēs esam brīvi no tās astoņu stundu verdzības.

– Jums ikdienā sanāk sastapties ar dažādiem tradicionālajiem amatniekiem – gan sievietēm, gan vīriešiem. Vai ir kaut kas tāds, ko jūs īpaši apbrīnojat?

– Nu kaut vai tās pašas audējas. Man nepatīk, ja darbs ir ilgi, gari jādara. Teiksim, darbs, kas jādara nedēļu vai divas. Es apbrīnoju, ka tām sievām patīk kilometrus aust diedziņu pie diedziņa, tur pat nav milimetrs. Un visu dienu. Man te ir citādāk – varu tur, tur, tur kaut ko padarīt. Bet viņas visu dienu. Un, nedod Dievs, kaut ko sajaukt.

– Ir tā, ka nav jau nemaz tik daudz tradicionālo vīriešu amatu?

– Ir kalēji. Tur ir atkal tā pati lieta – vajadzīga pēctecība. Ir vecie kalēji, kas kādreiz kaut ko darīja mazlietiņ citādāk, un tad ir vajadzīgs jaunais, kam ir interese kaut ko darīt. Ar tiem kalējiem ir tā – ja ir pieprasījums, tad meklē to vīru, kur viņš ir. Es zinu, ka viens tāds ir Jūrkalnē, ir Saldū. Tad pie viņiem no pus Kurzemes visi skrien kaut ko kalt, darba pietiek.

– Tad tas ir tas amatnieku trumpis, ka viņu patiesībā nemaz nav daudz?

– Jā, bet tas ir ķēpīgs darbs. Tagad neviens to negrib darīt. Tagad jaunie labāk pie datora sēž, viņiem gribas kaut kādu biznesu grozīt. Bet dzīve jau visu saliek. Nu, nevar būt, piemēram, simts baņķieru un divi sētnieki. Visam ir jābūt – sētniekam, amatniekam, dakterim, skolotājam, šoferim, tad pa galu tur ir viens priekšnieks un baņķieris. Visi grib to, kur var viegli un daudz naudas pelnīt. Es arī saku, piemēram, kolēģim Jānim – ja tu gribēji naudu pelnīt, kāpēc tad tu nemācījies par finansistu? Nu negribas cilvēkam to darīt. Katram jābūt aicinājumam, gribēšanai kaut ko darīt. 

Uzziņai

No 31. marta līdz 2. aprīlim visā Latvijā atkal notiks pasākums “Satiec savu meistaru!”.

Dažādas amatprasmes redzēt un pamēģināt varēs tautas lietišķās mākslas studijā “Aizputes kamolītis” Aizputē, tautas lietišķās mākslas studijā “Kamolītis” un pie Bārtas etnogrāfiskā ansambļa Grobiņas novadā Bārtas kultūras namā, kā arī Rucavas novadā. Liepājā meistardienu aktivitātes notiks Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, lietišķās mākslas centrā “Dārza iela”, kur amatprasmes rādīs studijas “Liepava”, “Kursa” un “Zītars”, un Romas dārzā, kur dažādas aktivitātes piedāvās Nīcas novada biedrība “Cerību krāsa”, Durbes novada biedrība “Lāņupe” un Liepājas Sarkanā Krusta klubiņš “Dzirkstele”.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz