Gada nogale latviešiem, tāpat kā daudzām citām tautām, ir laiks, kad ļaudis izgatavo un ģērbj dažādas maskas, lai ietu budēļos, ķekatās vai čigānos. Pārģērbšanās maskās ir ļoti sena tradīcija, un tie, kuri to uzdrošinās darīt šodien, 21. gadsimtā, atzīst, ka maskošanās paver aizraujošu un ļoti interesantu pasauli.

Pārģērbjoties, uzliekot masku, tā dīvainā kārtā cilvēkam dod iespēju uz brīdi kļūt par patieso sevi pašu.

Folkloras kopas “Atštaukas” vadītāja un tautas teātru režisore Ināra Kalnarāja: “Masku gatavošana un izmantošana dažādos rituālos ir tradīcija ļoti daudzām pasaules tautām. Tik, cik latvieši vēl ir gatavi turēties pie savām saknēm, tik arī šodien seno tradīciju izmantojam un turam nozīmīgu”.

Pārģērbšanās par kādu dzīvu vai nedzīvu būtni un iešana budēļos ir ļoti sena tradīcija, kas, neskatoties uz dažādām varām, laikiem un aizliegumiem, latviešiem ir saglabājusies līdz pat šodienai. Iespējams, tas noticis pat neapzinoties, kādēļ. Kur meklējamas masku darināšanas un izmantošanas īstās saknes? Patiesībā šodien tas nevienu vairs neinteresē, bet tradīcija turpina dzīvot. I. Kalnarāja stāstīja, ka latviešiem ķekatās un čigānos iešana bija raksturīga ne tikai gada nogalē, Ziemassvētkos, bet arī kāzās, kad pārģērbušies ļaudis ar savu parādīšanos un izdarībām dzina prom visu slikto un vēlēja jaunajam pārim labu dzīvi.

Kur būtu meklējami masku pirmsākumi? Folkloras kopas vadītāja domā, ka tie saistīti ar seno cilvēku izpratni, ka pastāv kas augstāks, stiprāks un gudrāks par viņiem. Ka ir labie un sliktie spēki, ar kuriem jāprot sadzīvot, tos līdzsvarojot. Pārģērbšanās, pārtapšana par kādu citu dod tik nepieciešamo līdzsvara izjūtu, labajam palīdzot pieveikt ļauno. Viens no pieņēmumiem ir tāds, ka latvieši, darinot maskas un ejot budēļos, tādējādi godināja savus senčus, aizņemoties to spēku un zināšanas. Ne velti lielajos masku gājienos iet tikai pēc veļu laika, kad bija godināti aizgājēji.

Latviešu budēļi, ķekatnieki, čigāni jeb pārģērbtie ļaudis no mājas uz māju gāja tikai ar labiem nolūkiem, nesdami auglību, svētību un ar savu dziedāšanu, darbošanos, rībināšanu un trokšņošanu aizdzīdami visu ļauno un slikto. Ar žagariem vai kadiķīti ieperot slinkās meitas, vecos puišus, nepaklausīgos bērnus un visus citus, kam vajadzīga svētība. Budēļi, maskotie ļaudis sev neko neprasīja, bet nāca kā devēji, daloties ar labo, lai citiem kļūtu priecīgāk, lai būtu auglība un viss ietu labumā. Taču, ko tur liegt, līdzi bija arī kules, kurās līdzņemšanai ielika māju ļaužu dāvātos cienastus.

I. Kalnarāja arī zināja, ka masku tēli var būt ļoti dažādi un katram no tiem ir sava nozīme, savs vēstījums un uzdevums. Tradicionālie tēli ir pārģērbto ļaužu kopas vadītājs budēļu vecis ar budēļu māti. Tad arī lācis, dzērve, zirgs, nāve, kaza, vilks, čigāni, žīdi, velns un vēl citi.

No vienas puses, pārģērbjoties maskā, cilvēks uz brīdi it kā zaudē savu identitāti, bet, no otras puses, nav nemaz tik viegli dzīvot svešajā tēlā. Par to pārliecinājušās dažādas pārvērtības pieredzējušās “Atštauku” sievas. Vadītāja atcerējās, ka viņas bērnībā, pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, lauku ļaudis, neskatoties uz grūtajiem laikiem, tomēr turpinājuši budēļos iešanu. Pārģērbušies kaimiņi nākuši ciemos uz vecāsmātes māju. Pēckara laikā, padomju gados, Grobiņā rīkoti karnevāli, uz kuriem cilvēki ar savām ģimenēm nākuši, saģērbušies maskās. Čaklākie bijuši tieši ļaudis no tuvējās apkārtnes lauku mājām. I. Kalnarāja: “Ja atmiņa neviļ, tas varēja būt Pelšes valdīšanas laiks, kad karnevāli izzuda un budēļos iešanas tradīcija tika noslāpēta. Liepājas pusē tā pamazām atdzima astoņdesmito gadu beigās.”

Laikiem un laikmetiem mainoties, tagad, 21. gadsimta otrajā gadu desmitā, dzīvojot, ir mainījušies masku tēli, kas tiek izmantoti masku gājienos un citās izdarībās. Pēc režisores teiktā, maskas kļuvušas teatrālākas, neitrālākas. Reiz kādā Ziemassvētku pasākumā teātrī, kur atštaukas rādījušas savu uzvedumu, kādas aktrises mazdēls teicis, ka vecmāmiņa ir bomzene, jo bijusi saģērbusies par čigānieti. Jauni laiki, cita saprašana.

Atštauku rindās ir lācis, kaza un cita dzīvā radība. Ināra Kalnarāja, budēļos ejot, pārģērbjoties par vistu: “Ja man ir maska vai tautastērps, es esmu gluži cits cilvēks, nekā, piemēram, ģērbusies vakarkleitā. Maska dod stabilitāti, drošību, brīvību. Ne par ko nav jāuztraucas, jākautrējas vai jāizliekas. To katram novēlu izbaudīt!”

Uzziņai

– Budēļos iet no Mārtiņiem līdz Meteņiem, bet visbiežāk to dara Ziemassvētku laikā.

– Vārds budēlis cēlies no darbības vārda budīt, kas nozīmē mudināt, skubināt. 

– Budēļu maskas attēlo pārdabiskas būtnes (velnu, raganu, Lausku), dzīvniekus (lāci, kazu, vilku, gaili, dzērvi, zirgu), priekšmetus (dzirnas, siena kaudzi, labības kūli), cilvēkus (garo sievu, mazo vīru, čigānu, žīdu), augus (kāpostu galvu, sēni, koku).

– Maskām ir sava simbolika, un viens no to skaidrojumiem ir šāds: vilks nozīmē ļaunumu, salu un tumsu, lācis – tūļīgumu, slinkumu, miegainību, zaķis – lišķību un bailes, kaza – labos tikumus un gaismu, dzērve – gudrību, apdomību un prātu, garā nakts melnas sievas veidā attēlo dabas pamiršanu rudenī.

– Budēļos gājēji šim notikumam gatavojās laikus, izvēloties sev masku un sagatavojot kādu priekšnesumu, ar ko uzstāties budēļu gājienos.

Daiga Lutere,

To atzinis katrs, kurš uzģērbis masku un iejuties kādā tēlā, ka jaunais veidols ļauj piedzīvot ikdienai neraksturīgas un brīvas izjūtas.