Septembra sākumā Liepājā ienāca augstā mode, tas ir, modes svētkos “Skaistuma simpozijs – 2011” bija iespēja vienkopus redzēt veiksmīgāko latviešu dizaineru kolekcijas un arī jauno modes mākslinieku veikumu.

Lai izdzīvotu, ar Latviju nepietiek

Dizainers Aleksandrs Pavlovs. Latvijas modes tirgū veiksmīgi darbojas 15 gadu. Ar kolekcijām piedalās starptautiskos konkursos, festivālos un izstādēs Eiropā, Amerikā un Japānā. 2007. gadā rada brendu “Frazzo”.

– Aleksandr, zinu, ka, ierodoties uz “Modes simpoziju”, Liepājā pavadījāt visu dienu. Kāds priekšstats jums radies – liepājnieki ar modi ir uz tu vai jūs?
– Laikam uz jūs. Cilvēki it kā vēl nav attapušies no vasaras, ģērbušies šortiņos, krekliņos, īsās kleitiņās, kājās sandales.

– Vai Rīgā ir kas dzirdams par liepājniekiem saistībā ar modi?
– Nekas, pilnīgs tukšums. Jāsaka, ka mēs Rīgā pilnībā esam noslogoti ar saviem darbiem, neredzam un nedzirdam, kas notiek citās lielākās pilsētās. Uz šo pasākumu mūs ielūdza un piekritām, jo ģērbšanās kultūra jāatbalsta visā Latvijā. Mēs nebrauksim uz Valku, Cēsīm, bet lielākās pilsētas esam gatavi atbalstīt gan ar savu klātbūtni, gan kolekcijām.

– Kāpēc, jūsuprāt, augstā mode Liepājā nesit tik augstu vilni kā Rīgā? Mums nav daudz dizaineru, šeit nav pieprasītas viņu preces, jo ļaudis tās nevar atļauties vai nav kur izrādīt?
– Domāju, ka šeit nav tik daudz to konkursu, festivālu, izstāžu atklāšanu, to pārtiju, lielās balles, kas pēc tam seko un uz kurām cilvēki tiešām ģērbj dizaineru tērpus. Man daži klienti dzīvo gan Ventspilī, gan Liepājā. Viņi brauc tikai uz Rīgu pēc apģērba, pērk kurpes, taisa matu sakārtojumus un šeit ballējas. Nozīmīgs faktors ir cena. Neteikšu, ka Latvijas dizaineru prece ir lēta. Tas traucē to iegādāties jebkuram. Kas var atļauties, brauc uz Rīgu pie dizaineriem, kas ne, paliek pie vietējām māksliniecēm vai šuvējām.

– Bet kā jūs situāciju raksturotu kopumā Latvijā – jums ir ko darīt, ir kur savu veikumu parādīt vai tomēr jāskatās vairāk uz ārvalstīm?  
– Protams, mēs, lielie, vecie, nostabilizējušies dizaineri, skatāmies uz ārzemēm, strādājam gan uz Krievijas, gan Eiropas tirgu. Rīga ir maza. Mums to klientu it kā ir daudz, bet viņi tagad ekonomē, domā – to vajag, nevajag. Visi uzskata, ka dizaineri strādā tikai pie vakarkleitu šūšanas. Bet laiki ir mainījušies, un mēs sākam strādāt pie masu produkcijas, darinām gan lietišķos kostīmus, gan mēteļus, gan ikdienas kleitas. Darba ir daudz, bet tas tomēr nedod to apjomu, lai varam šeit dzīvot un uzturēt sevi. Tāpēc ārzemju tirgus ir interesantāks nekā vietējais.

– Pieļauju, ka tikai retais spētu nosaukt vairākus dizainerus, atšķirībā, teiksim, no popmūziķiem? Kāpēc tā? Liela daļa sabiedrības par viņiem neinteresējas vai arī paši necenšaties reklamēties? 
– Tā reklāma principā neko nedod, tā ir naudas izšķiešana. Ja mani zinās, piemēram, Valmierā, tas neko nedos. Mēs sevi pozicionējam žurnālā “Pastaiga”, modes skatēs “Fashion Week”. Tie, kas seko līdzi modei, protams, pazīst mani, Natāliju Jansoni, Žaneti Auziņu un vēl citus modes māksliniekus. Mazās pilsētās un laukos tas nevienam nav vajadzīgs. Esmu ieinteresēts sevi pozicionēt tur, kur mūs vairāk pirks.

– Un kur tad var nopirkt jūsu radīto apģērbu?
– Runāju ar vienu no “Modes simpozija” organizatorēm un prasīju, vai Liepājā ir veikals, kur tirgo latviešu dizaineru preci. It kā ne. Jo tiem, kam to vajag, brauc uz galvaspilsētu. Rīgā ir ļoti vienkārši – jebkura dizainera prece, kas to pārdot vairumā, ir atrodama “Berga bazāra” veikalā “Klase”, galerijā “Centrs”, tirdzniecības centros “Stockmann” un “Sky”. Kādam vēl ir savs salons, mēs atrodamies veikalā “Toskāna” un “Madam Bonbon”.

– Un kas ir jūsu klienti?
– Tie laiki beigušies, kad bagātie skrēja pakaļ kam neredzētam un tērēja naudu drēbēm. Mani klienti lielākoties ir vadītāji, direktori, ir arī prezidents un daži miljonāri. Viņi šuj drēbes ikdienai un atpūtai.

– Kādam jābūt dizaineram, lai gūtu panākumus? Ar talantu vien pietiek?  
– Es jau vidusskolas laikā gribēju kļūt par dizaineru. Ļoti daudzas meitenes, kas ar mani mācījās vienā kursā, pēc kāda laika saprata, kas tas viņām nepatīk. Uzzināju, ka dažas strādā par grāmatvedēm, kāda atkal pārkvalificējās par interjera dizaineri vai vēl ko citu. Viss ir atkarīgs no tā, cik vari izturēt, kamēr klients tevi atrod vai pats sameklē savu klientu. Dizainera ikdiena ir smaga, privātā dzīve ļoti sašaurinās, jo sevi pilnīgi jāatdod darbam.

– Ko jūs uzskatāt par savu lielāko panākumu?
– Laikam esmu maksimālists, tāpēc gribētos ļoti lielus panākumus, teiksim, lai pieder liela rūpnīca, simts veikalu visā pasaulē, lai varētu lielīties. Protams, tas viss nav sasniegts.

Es Amerikā padzīvoju vienu gadu un sapratu, ka tirgus ar 150 miljoniem cilvēku pavirza tevi vismaz desmit reižu ātrāk. To, ko esmu sasniedzis Rīgā pirmos piecos gados, tur to pašu līmeni sasniedzu pusgadā.

Protams, Amerikā lielu lomu nospēlēja tas, ka Rīgā esmu jau sasniedzis to līmeni, ka esmu pazīstams, ka man ir daudz klientu. Kad aizbraucu uz Ameriku, mani neuztvēra kā kādu no Latvijas, bet iepazīstināja kā augsti kotētu dizaineru un uzreiz tikos ar korporāciju prezidentiem. Tas uzreiz paceļ nākamajā līmenī.

– Bet kāpēc nepalikāt Amerikā?
– Tur mums palika gan dzīvoklis, gan šovrūms. Gadu laikā, kamēr bijām Amerikā, uzreiz šeit bremzējās lietas. Tur un šeit ir jābūt cilvēkam, kam var uzticēties, kad manis nav klāt. Tas ir diezgan smagi katru otro mēnesi lidot turpu šurpu. Mēs šeit sakārtosim lietas un tad jau skatīsimies.

– Cik reāla ir iespēja jaunam latviešu dizaineram iekarot vietu Amerikā?
– Tā ir rulete – varbūt vienam tas nav iespējams, bet citam tas notiek ar vienu klikšķi. Esmu pieredzējis, ka tur viss notiek kā haizivju dīķī, jebkurš gatavs tevi apēst. Ja šeit Rīgā ir daudz dizaineru, tad Ņujorkā ir vismaz simt reižu vairāk. Ja jūties liels, stiprs un esi gatavs milzīgai cīņai un darbam, tad brauc, bet, tiem, kam tas nav pa spēkam, varbūt pat nav vērts mēģināt, iegūs vienīgi rūgtu pieredzi.

– Ko jūs ieteiktu Liepājas topošajiem dizaineriem. Palikt šeit vai tomēr doties uz Rīgu vai ārzemēm? 
– Tas skan skarbi, bet, protams, braukt prom. Ja paliksi, būsi ļoti atpazīstams ļoti mazā cilvēku lokā. Jo vairāk tautas, jo lielāki panākumi. Bet cilvēkam jāizvēlas pašam, ko viņš grib. Liepāja ir ļoti mierīga, klusa, skaista pilsēta, darba pietiks arī šeit. Bet kādi ir mērķi? Augsti? Ar lieliem darbiem, lielu naudu, lielu stresu un slavu? Vai arī cilvēks vēlas vieglāku, vienkāršāku, mierīgāku dzīvi ar nesabojātiem nerviem. Kaut gan būs tie sabeigti, jo klienti visur ir vienādi – labi un ne visai.

Viedokļi

Iveta Vilne, Latvijas Mākslas akadēmijas Modes mākslas nodaļas studente: “Lai jauns dizainers kļūtu atpazīstams un pieprasīts, manuprāt, ir jābūt ļoti lielai apņēmībai un lielai patikai pret to, ko dari.”

Modes mākslinieks Ilja Buličevs (Kossmoss): “Man gūt panākumus palīdzēja tas, kas devos tusēties uz vietām, kur ir skaisti un modīgi cilvēki. Iedvesmojos no pasaulē atzītiem modes māksliniekiem. Skatoties uz viņiem, sapratu, ka viņi var uztaisīt ļoti labas lietas un ir ļoti talantīgi. Un tad nospriedu: ja viņi var, es arī.

Protams, ja gribi lielu atpazīstamību, jādodas uz ārzemēm, kur ir augstā mode. Pašam ir jāmeklē, jārada kas jauns, īpašs un jāskatās uz modes tendencēm.

Man galvenais mērķis ir tāds, lai tas, ko radu, cilvēkiem patīk, lai to var uzvilkt kaut katru dienu, ejot uz tusiņiem vai darbu. Jā, var radīt ko avangardisku, tam būs laba cena, bet kur to pēc tam liksi, kur cilvēki to izmantos? Tāpēc man patīk džinss, tas ir fantastisks audums, apģērbs no tā ir universāls. To var vilkt, dodoties uz biznesa sarunām, tusiņiem, satikties ar draugiem.

Mani klienti ir gan sešdesmit gadu veci biznesmeņi, gan jauni ļaudis. Tie ir cilvēki, kam patīk kvalitāte un kas grib saņemt produktu, kurš būtu tieši viņiem radīts, kas perfekti sēž uz figūras. Turklāt es piedāvāju piedalīties dizaina radīšanā.  

Esmu Latvijas patriots. Uzskatu, ka jācenšas palīdzēt mūsu jaunajiem dizaineriem. Tikai tad, kad cilvēki ticēs mūsu dizaineriem, pie viņiem pasūtīs un pirks apģērbu, viņi iegūs naudu ko investēt savā produktā, un ar katru reizi tas sanāks arvien labāks, līdz būs sasniegts Eiropas līmenis. Dažiem Latvijā tas jau ir izdevies.

Man Latvija patīk, gribu šeit dzīvot un ceru šeit uztaisīt labu biznesu. Latvija ir ļoti laba platforma ražošanai, mēs esam eirozonā, nav tik dārgs cilvēku darbs un paveiktais ir kvalitatīvs.”

Inita Gūtmane,

Ģirta Gertsona foto