Sagaidījuši
kolektīva 15 gadu jubileju, VPDK “Sudmaliņas” dalībnieki turpina
raiti mācīties jaunas dejas un gatavoties skatēm. Darbs pie deju soļu
pilnveidošanas nekad nebeidzas – stāsta kolektīva vadītāja Valda Grīnfelde.

Vīrus šķir no sievām

Lai arī nesen deju kolektīvs “Sudmaliņas” kopā ar draugiem
atzīmējis savu pusapaļo jubileju, atpūtai laika patlaban nepaliekot.
“Strādājam ļoti aktīvi. Gribētos līdz gada beigām divas jaunas dejas
izveidot un iemācīties, kuras atrādīt janvāra beigās žūrijai. Līdz tam laikam
dejas jau nosēdīsies atmiņā,” pastāsta dejotāju vadītāja, kura ar dažādiem
deju kolektīviem strādā jau teju 30 gadu.

Sezonā “Sudmaliņu” dejotāji no jauna iemācās vismaz sešas
septiņas dejas. Kopumā repertuārā esot līdz 11 uzvedumiem. “Un tos visu
laiku grozām. Atkārtot vecās dejas ir grūti, ja pienāk jauni cilvēki. Pārējie
jau zina un ir taču garlaicīgi, bet jaunais nesaprot, kas jādara,” saka
V. Grīnfelde.

Kadru maiņa kolektīvā nav bieža. Visbiežāk kādu laiku nedejo sievietes,
kuras devušās dekrētā. Bet, ja tiešām kāda vieta atbrīvojas, tad uz to konkursi
“Sudmaliņām” neesot jāizsludina, jo dejot gribētāji paši par to
uzzina. “Saticīgs ir mūsu kolektīvs. Esam viens par visiem un visi par vienu.
Paprovē tik kaut ko kolektīvam izdarīt – momentā aizstāvēšu. Jo tie ir
manējie,” apņēmīgi saka deju kolektīva vadītāja.

Lielākoties deju kolektīvā iesaistījušās ģimenes – vīri ar sievām. Taču
parasti ģimenes nedejo pārī. “Tas notiek ļoti reti – ja kāds ļoti palūdz. Interesanti,
ka parasti tie ir vīrieši, kas uz to uzstāj. To es nesaprotu,” stāsta
“Sudmaliņu” vadītāja. Parasti ģimenes pārī dejojot divus trīs gadus,
novērojusi V. Grīnfelde: “Pēc tam ir labāk, ka dejo katrs atsevišķi.
Citādi ir kašķi. Vīrs jau nekad savu sievu nesaudzē. Meitenes labprātāk tā
negribētu. Kad ir mierīgi danči ar lielu žestikulāciju, tad jau arī visbiežāk
trāpās kopā.” Būtiskāka esot dejotāju salikšana pāros pēc augumiem.

“Savas nianses ir katrā kolektīvā, bet par saviem bērniem es nesūdzos. Vadītājam ir jābūt
kā gludeklim, kas iet pāri mazo ezīšu adatām un tās pielīdzina,” salīdzina
dejotāju kolektīva vadītāja.

Meklē saknes Grobiņā

Lai arī daļa dalībnieku dzīvo Liepājā, zināmai saistībai ar Grobiņu arī
viņiem jābūt. “Katrs kaut kādu iespēju atrada, ka ir saistīts ar novadu.
Piemēram, šeit strādā sieva. Man ir kādi septiņi mednieki, kuri šeit arī šauj.
Es vēlējos, lai būtu šī saistība ar pašvaldību,” stāsta V. Grīnfelde.
Dejotājus salasīt tikai no Grobiņas
vien neesot bijis iespējams. “Šī ir viena no pilsētām, kur vienkārši nevar
savākt kolektīvu.”

Par spīti atšķirīgajiem darba ritmiem, vien retās reizēs kāds no
dejotājiem nokavē nodarbības. “Pat ja desmit vai piecpadsmit minūtes kavē,
viņi zina, ka otrdienas un ceturtdienas ir kā likums. Skrien cilvēki pa
vairākiem darbiem, lai savilktu galus kopā. Bet šeit atnāk pie savas draugu
kompānijas, ģimenes,” saka kolektīva vadītāja.

Mūsdienās deju kolektīvu vadīt, salīdzinot ar laiku pirms divdesmit
gadiem, kļuvis sarežģītāk. “Esam diezgan čadīgi – kustīgi, runāt griboši.
Atnākot sākumā grib papļāpāt. Un tad nedzird, ko esmu teikusi,” pasmaida
kolektīva vadītāja. “Dejotāji ir kļuvuši pārliecinātāki par sevi.
Vienalga, vai ir labāki, vai nav. Bet pārliecība ir tik un tā. Tad vadītājam ir
grūtāk, jo sanāk cīnīties, lai dejotu tieši tā, kā vajag.” Pirms dažiem
desmitiem gadu gan esot bijis citādi. Ja vadītājs pateicis, kā jādara, tad tā
bez ierunām arī bijis. “Man patīk, kad atbrauc viesvadītājs, horeogrāfs.
Viņš iedod dejai to īsto smeķi, ko ar to ir domājis. Es zinu, ko gribu
panākt, bet horeogrāfam to visu izdodas izlikt daudz vienkāršāk, ar pāris
vārdiem vien.”

Dzīvi velta dejai

“Ja gribi kaut ko panākt dejā, tad tajā jābūt ar sirdi un dvēseli.
Ģimene principā paliek otrajā plānā. Tas nav forši, bet man tā dzīve ir
izveidojusies. Gribas jau arī pašai sev padzīvot,” atskatoties uz
ieguldīto darbu, spriež V. Grīnfelde.

Patlaban darba apjoms “Sudmaliņu” vadītājai gan ir kļuvis
mazāks. Savulaik viņa strādājusi ar piecām “Vaduguns” grupām.
“It kā jau darba mazāk, bet šiem ir grūtāk iemācīt nekā bērniem. Šitā
kompānija man ir tāda, ka pēc trešās dejas viņi to ir pārtaisījuši,”
smaidot saka kolektīva vadītāja. Lai novērstu domstarpības, kolektīvs ir ņēmis
talkā videokameru.

Mūsdienu tehnoloģijas gan ne vienmēr atvieglo dzīvi. “Ir tagad
viena riebīga mode, ka viss ir redzams internetā – “YouTube”. Runājot
par deju, tur var tik ļoti daudz nepareiza noskatīties. Šajā ziņā savējiem esmu
pateikusi, lai sākumā man pavaicā, ko viņi no tā visa drīkst redzēt. Katrs vadītājs,
kurš ir publicējis video, to deju saprot citādāk, un šeit sākas
problēmas,” stāsta “Sudmaliņu” vadītāja. Visbiežāk, šādi
aplūkojot, kā dejo citi, tiekot parādīti nepareizi deju soļi, palēcieni.

Dejot gribētāju ir daudz

Pieprasījums gan dalībnieku, gan skatītāju ziņā pēc dejas neesot
krities. Tieši otrādi – ir vērojams zināms vidējās paaudzes deju kolektīvu
uzplaukums. “Tie, kas ir dejojuši agrāk bērnībā, ļoti bieži atsāk jau
vidējās paaudzes grupās. Tas tomēr ir veids, kā atbrīvoties no ikdienas rūpēm.
Dejot ir aktuāli. Ne velti tieši lielo dejotāju grupas skaitliski ir
vislielākās,” zina V. Grīnfelde.

Esot novērojama tendence, ka bērni pārstāj apmeklēt deju pulciņus,
mācoties sestajā septītajā klasē. Taču vidusskolas posmā interese atjaunojas.
“Viņi saprot, ka bez tās kompānijas vienkārši nevar. Citam ir sports,
citam atkal dejas. Jauniešiem ir dažādas aktivitātes, kas beigās ir tādas
apmuļļātas. Vidējai paaudzei gan šī nodarbe parasti ir tikai viena,”
novērojusi “Sudmaliņu” vadītāja.

“Šeit ar varu nevienu nevelk. Man nav tā bijis, ka nebūtu grupas.
Parasti ir astoņi pāri, šobrīd mums ir trīspadsmit,” saka V. Grīnfelde.
Tik liels dejotāju skaits esot vajadzīgs, lai spētu iedzīvināt apjomā
sarežģītākās dejas. “Tās dejas ir domātas kolektīviem ar divpadsmit
pāriem. Bet nav jau skatuves, uz kurām varētu tā dejot.”

Apaļu kolektīva jubileju, iespējams, V. Grīnfelde neaizvadīs
vadītājas kārtā. “Nav īsti ar veselību labi. Kāpēc jākāpj sev pāri galvai?
Tiklīdz redzēšu, ka ir cilvēks, kas var stāties manā vietā, tā ļaušu darboties,”
stāsta “Sudmaliņu” vadītāja. Šoreiz viņa ļoti rūpīgi meklējot nākamo
vadītāju, jo ar iepriekšējiem Liepājas kolektīviem esot pieļauta liela kļūda.
“Neredzēju, kāds ir šis cilvēks. Viņa principā izputināja manu
ansambli…” skumji saka dejotāju vadītāja. Patlaban vismaz gadus divus
trīs viņa plāno būt kopā ar kolektīvu.

Valdas Grīnfeldes piefiksētie
kuriozi

Ielauž skatuves grīdu

Kad atklāja Medzes Kultūras namu, mēs arī uzstājāmies. Dejas “Zēni
prūšos gāja” otrajā pozīcijā ir tāds pamatīgāks lēciens. Un kā nu gadījās,
kā ne, pēkšņi atskanēja skaļš “ņerkš”, un Ģirts attapās ar kāju cauri
skatuvei. Dēļi bija ielūzuši, atnākuši vaļā. Un puikas ar kājām fiksi
tās sita atpakaļ. Bet dejai bija jāturpinās.

Viltus labierīcības

Visi Deju svētki ir interesanti. Domā, ka dejotājus var tik viegli
noguldīt? Nekā nebija. Vienu gadu “Sudmaliņas” dzīvoja kādā skolā
kopā ar Aiju Niedolu, bet es – citā skolā ar “Vadugunīm”. Manējie
paņēma un pie meiteņu vadības durvīm pielika zīmi “Tualete”. Pēc tam
dabūju zvanu, vai nevaru savējos novaldīt. Atvaicāju, vai nevar paši pasmieties
par to visu, jo nekas nopietns jau nav noticis.

Apkrāso kolektīvu

Dažiem puišiem bija tāda mode apkrāsot visus, kuri guļ. Pēc gariem
mēģinājumiem Deju svētkos visi ir noguruši un pēc kāda laika arī noliekas uz
auss. Un tas jau īstais brīdis blēņām. Puikas fidām tā vienreiz nokrāsoja rokām melnus nagus. Viņas gan nav tik
ļaunas un atspēlējās nākamajā vakarā, vīriem uzkrāsojot koši sarkanus kāju
nagus. Protams, pēc tam viņas arī noslēpa acetonu – neesot. Čaļiem nekas cits
neatlika, kā sēdēt un pašiem rubināt nost pirkstus.

Iemāca beļģietēm bučoties

Kopā ar “Vadugunīm” braucām uz Beļģiju. Mums ierādīja vienu
telpu, kas, nepārspīlējot, atgādināja dušas telpu. It kā jau attīstīta valsts
un likās, ka vajadzētu būt solīdi. Tur bija bāra lete, kurai priekšā aizvilkti
aizkari. Bet iepretim nelielas gultiņas. Ģirtiņš kā sēdās, tā ar visu gultu
palika uz zemes. Kad pārējie pamanījām, kas noticis, viņš atjokoja, “ka
varot jau arī gultu sataisīt, bet tad sanākšot sēdēt stūrī un negulēt”.

Turpat Beļģijā Robītis iemācīja vietējām meitenēm bučoties. Beļģijā ir
ļoti populārs un garšīgs alus. Tajā vietā, kur notika koncerti, bija arī
izēšanās. Robītis, dabūjis alu, gāja klāt pie beļģietēm, sasita kausus un
sniedzās dot buču. Sākumā beļģu meitenes gandrīz pa muti viņam deva. Bet beigās
fidas pašas jau nāca klāt prasīt buču. Smējāmies, ka, lūk, Robītis ir
iemācījis beļģu meitenēm bučoties.