Īsā laikā, kopš gada
sākumā nodibināta biedrība “Mākslas kolēģi”, jau
noorganizēta pavasara kopizstāde, notiek biedrības rosinātas
mākslinieku un mākslas mīļotāju tikšanās, norit gatavošanās
Mākslas dienām maijā un ir daudz citu plānu. Vai mākslas
kolēģiem būs pa spēkam diskusijās dažādo cilvēku starpā
saprast vienojošo, nepazaudēt to un sasniegt Eiropas mēroga
augstos mērķus, to rādīs laiks, bet vēlme un pirmie impulsi ir
spēcīgi.

Sanākt kopā

“Ir vajadzīgas
jauna veida attiecības starp māksliniekiem,” iemeslu, kāpēc
šā gada janvārī nodibināta Liepājas profesionālo mākslinieku
biedrība “Mākslas kolēģi”, pauž mākslinieks un
biedrības valdes priekšsēdētājs Pēteris Taukulis. Viņaprāt,
lai mākslas dzīve attīstītos, māksliniekiem biežāk jāsanāk
kopā, jātiekas, jāsarunājas. Biedrības valdē ir arī Dzintra
Vīriņa un Mārtiņš Krūmiņš.

Gleznotāja Benita Bitāne
biedrībā iestājusies, jo vēlas kopā ar profesijas kolēģiem
pārrunāt aktualitātes, būt cilvēkos. “Es uzskatu, ka ir
pienācis laiks atkal mākslā iet dziļumā. Un varbūt mēs
saveidosimies par draudzīgu kolektīvu, ja nebūs šķēlēju,”
viņa prāto. Māksliniece un bērnu mākslas studijas vadītāja
Maira Markuševska ir pragmatiska: “Tas viss ir process, lai
līdz tam nonāktu. Nevar tā uzreiz – mēs esam satikušies un
vienoti.” Bitānes kundze piekrīt, ka biedrība pastāv pārāk
īsu laiku, lai varētu spriest, kā viss veidosies. “Bet mums
pēc statusa ir tiesības te uzkavēties, cik ilgi katrs vēlas. Ja
gribu aiziet, es atkal daru savu darbu tālāk, nav par katru cenu
jāpieturas,” gleznotāja saka. Taču, pēc viņas domām, ja ir
organizācija, viss ir daudz praktiskāk un ir lielākas iespējas
kaut ko panākt, startēt projektu konkursos, lai piesaistītu
līdzekļus izstāžu vai plenēru rīkošanai, braucieniem pieredzes
apmaiņā un daudzām citām aktivitātēm.

“Man vienmēr ir
bijusi sajūta, ka vajag kaut ko harmonisku starp māksliniekiem,
nevis skatīties citam uz citu, cik šķību rāmi uztaisījis, kā
katrs haltūrē vai mākslu taisa,” Dainis Ozoliņš biedrībā
vēlas rast gudrus prātus, ar kuriem diskutēt par mākslu un dzīvi.
“Man liekas, ka ir ļoti svarīgi nevis gausties par to, ka
nekas nenotiek un ir garlaicīgi, bet, ja es esmu kaut cik mākslas
dzīvē iesaistīta, tad man arī sava roka ir jāpieliek, lai
process virzītos uz priekšu un lai Liepāja nebūtu tik
garlaicīga,” uz vēlmi pēc pašrosības norāda
M. Markuševska.

Izstāde ar skandālu

Biedrības pēdējais
redzamākais veikums ir kopizstāde “Pavasara atmoda”, kas
ir mēģinājums atjaunot sen bijušu tradīciju rīkot kopizstādi
ne tikai rudenī, bet arī pavasarī. Biedrības valdes
priekšsēdētājs izstādi uzskata par izdevušos. P. Taukulis
uzskata, ka mūsdienās vispār nevienu darbu nevar nosaukt par
neprofesionālu. “Tajā nav neviena darba, ko konceptuālisma
laikmetā varētu noliegt,” viņš vērtē. “Ja es atnesīšu
darbus, kas ir pēc apgrieztās perspektīvas, man pateiks, ka tie
nav profesionāli? Tas laiks ir pagājis, un visi darbi šeit ir
profesionāli, jo atbilst idejai.” Māksliniece Benita Bitāne
aicina izstādi nevērtēt pārāk nopietni, jo tajā neviens nav
atraidīts, lai redzētu mākslas dzīves kopainu. Taču demokrātija
ir vērtīgs princips, pēc kā vadīties.

Izstāde izpelnījās
uzmanību ne tikai ar tradīcijas atjaunošanas faktu, bet arī ar
nelielu incidentu, kad mākslinieks Andris Millers, aizvainots par
viena viņa darba neiekļaušanu ekspozīcijā, tās atklāšanā
publiski paziņoja, ka izstājas no biedrības, ja tajā visu nosaka
viena neprofesionāla māksliniece. “Salvadors Dalī teica, ka
labākā reklāma ir skandāls,” smaida biedrības valdes
priekšsēdētājs. “Bet tas nebija nekāds skandāls, jo
noorganizējām biedrību ne jau tāpēc, lai sacenstos savā starpā,
mēs izvirzīsim pasaules līmeņa mērķus, līdz ar to tādi mazi
pipariņi tikai nāk par labu.” P. Taukulim cilvēki arī
jautājuši, vai scēna bijusi inscenēta, lai pievērstu uzmanību
jaunajai biedrībai un izstādei.

Uz Rotko centru

Cik daudz skandālu,
nesaprašanos un vienota viedokļa meklēšanas būs turpmāk, tas
lai paliek biedrības ziņā, bet ir skaidrs, ka tam, lai ļoti
dažādi cilvēki satiktu un atrastu kopsaucējus, ir jāprot atlikt
malā personīgās ambīcijas, taču kopējās gan ir būtiskas.
“Cilvēki, kam nav ambīciju, neko nesasniedz,” vērtē
M. Markuševska. Biedrības ambīcijas pēc kopizstādes un
mērķis nonākt Eiropas atpazīstamības platformā jau ir nesis
pirmos panākumus. “Samērā īsā laikā esam tikuši pie divām
balvām – pavasara izstādes un brauciena uz Rotko mākslas
centru,” uzskaita bērnu mākslas studijas vadītāja.
Viņasprāt, tas liecina, ka vajag tikai rosīties. Braucienu uz
Daugavpili iedvesmoties pavasara kopizstādes atklāšanā biedrībai
uzdāvināja pašvaldība Kultūras pārvaldes vadītāja Jura
Jirgena personā. Tāpat biedrībai solītas telpas, kur strādāt.
“Kādreiz gribas kopā pagleznot,” atzīst Bērnu mākslas
skolas pedagoģe Brigita Pomerante, kas biedrībā iesaistījusies,
jo alkst pleca sajūtas. Jau tagad mākslas kolēģiem ir piešķirtas
tikšanās telpas gan biedrības sapulcēm divreiz mēnesī, gan tās
rosinātajām tikšanās reizēm katru svētdienu Liepājas muzeja
Ratnīcā, kur uz sarunām par jebkuru klātesošajiem svarīgu un
interesējošu tematu pulcējas mākslinieki un mākslas mīļotāji.
“Es uzskatu, ka tādas tikšanās, kas ir pilnīgi brīvas no
visa, ir kā augsne biedrībai, no kuras mēs varēsim smelties
jaunus biedrus.” vērtē P. Taukulis.

Tagad biedrība gatavojas
maijā rīkot izstādi pilsētas skatlogos, lai gan pastāstītu par
sevi, gan tuvinātu mākslu un ar šo jomu nesaistītos, gan arī
caur mākslas darbiem veidotu mākslinieku un sabiedrības
attiecības.

Īss Pētera Taukuļa
ieskats mākslas vēsturē

Līdz 1917. gadam
mākslinieku materiāli bija māls, krāsa, otas un audekls. Tad
Marsels Dišāns izstādīja strūklaku, un pavērās ceļš uz
bezgalīgu materiālu izvēli.

1965. gadā radās
konceptuālisms, kas padarīja domu par materiālu mākslas darbam.
Konceptuālisti ielauzās politikā, valodniecībā, mūzikā,
literatūrā, teātrī un kino. Viņi cerēja, ka spēs pārtraukt
atkarību no naudas un politiskās varas, tomēr piedzīvoja
neveiksmi.

Šogad liepājā radās
atklāsme, ka ir MATERIĀLS, ko visu laiku (jau Senajā Ēģiptē) ir
lietojuši mākslinieki… tomēr tas nav pamanīts. Šis materiāls
ir mākslinieku savstarpējās attiecības.

Mākslinieki
nav konkurenti

Mākslinieks un biedrības
“Mākslas kolēģi” valdes priekšsēdētājs PĒTERIS
TAUKULIS ir pārliecināts, ka māksliniekiem ir laiks sanākt kopā,
lai vienoti varētu izvirzīt augstus mērķus un veidot Eiropas
līmeņa grupu.

– Kādēļ ir
vajadzība pēc šādas biedrības? Lai mākslas dzīve pilsētā
mutuļotu?

– Mākslas dzīves
mutuļošana ir sekundāra, primāri ir, ka tas mazina bailes citam
no cita. Mums vajag vietu, kur varam atnākt, satikties un saprast,
ka mums nav konkurences. Jo mākslinieks nācis šai pasaulē, lai
mīlētu mākslu, bet ne lai piedalītos konkurencē, pelnītu naudu,
ietu politikā un tiktu izmantots visur kur. Politika, finansisti un
visi pārējie novērš māksliniekus no mērķa. Tad mākslinieki
sāk baidīties cits no cita, viņiem liekas, ka esam konkurenti. Man
pašam tā ir licies. Bet tā nav. Mums ir daudz vairāk vienojošā,
nekā tā, kas mūs šķir. Sanākam kopā, lai iepazītos ar to, kas
mūs vieno. Un pārējais seko. Jo mākslas darbs arī nav primārs.
Tas ir sekundārs. Savulaik bija tāds slavens mākslinieks Jozefs
Boiss, viņam bija termins “sociālā plastika”. Tas tieši
attiecas uz mūsu tikšanās reizēm, ka mēs veidosim savu darbu
tieši no attiecībām.

Cilvēks ir nācis
pasaulē, lai veidotu attiecības ar citiem cilvēkiem, bet vienubrīd
viņš sāk veidot attiecības ar lietām. Un tās sāk konkurēt.
Īstenībā gleznu gleznošana ir attiecības ar lietām. Tas nav
tas, kāpēc mākslinieks ir nācis pasaulē. Viņam ir jāpārslēdzas
uz attiecībām ar cilvēkiem. Un tās lietas, ko veido mākslinieks,
ir bezjēdzīgas. Māksla taču dziļākajā būtībā ir bezjēdzīga.
Mēģina jau ieskaidrot, ka tai ir kāda jēga, bet tā tas nemaz
nav. Kad Maķedonijas Aleksandrs iekaroja Ēģipti, viņš paņēma
vienu granītā kaltu faraona portretu un teica: noslīpējiet to un
uzrakstiet “Maķedonijas Aleksandrs”, jo neviens jau
nezinās, vai tas mans vai kāda cita ģīmis. Tas ir ģīmis, un
viss. Ar to es gribēju pateikt, ka cilvēks pārslēdzas no
attiecībām mūsu starpā uz attiecībām ar lietām un grib
pateikt, ka es to lietu varu labāk izdarīt.

– Tad jau nav
jāizpaužas mākslā?

– Ja mēs nepazaudējam
attiecības ar cilvēkiem, tad varam arī gleznot.

– Jāsabalansē.

– Jā, bet es domāju,
ka ir pienācis laiks celt trauksmi.

– Tas ir šeit,
Liepājas pusē, vai vispār?

– Es domāju, pasaulē.
Es nebūtu izbrīnīts, ka tādas biedrības rodas vēl kaut kur –
Amerikā, Ķīnā, Japānā. Jo idejas jau lidinās apkārt, tikai
tās parādās, kad ir nobriedis laiks, tāpat kā pavasarī, kad nāk
asni. Un pirmais princips, kas mums ir vajadzīgs, ir vienotība. Ja
būsim vienoti, tad mūs ņems vērā un mēs visu sakārtosim. Ja
nebūsim vienoti, tad arī turpināsim kā atsevišķas lauskas pa
pasauli mētāties un ar mums darīs, ko grib. Un lēmumus pieņems
mūsu vietā.