Tā īsi pastāstīt par mākslu nemaz nevar, vai arī var – tas laikam ir
atkarīgs no iesaistīto izpratnes par mākslu.

Mākslai trūkst patiesas definīcijas; mēs varam vienoties par to, ko mēs
katrā konkrētā gadījumā dēvējam par mākslu un kādēļ, bet spēcīgu kritēriju, kas
noteiktu, kas ir un kas nav māksla, trūkst, tādēļ aizvien aktuāls ir jautājums
– kas ir māksla? Vēl jo vairāk, atbildēt uz jautājumu, kas ir laikmetīgā māksla
un ko tāds zvērs ziemā ēd, precīzi vispār nav iespējams.

Par laikmetīgo mākslu var uzskatīt tādu mākslu, kas tiek radīta laikmetam
atbilstošā garā. Tādēļ Demjens Hērsts ar savu beigto haizivi akvārijā, bet vēl
vairāk ar šī darba nosaukumu, kas brīvi tulkots no angļu valodas ir “Nāves
fiziskā neiespējamība kāda, kas dzīvo, apziņā”*, laikā, kad Mikelandželo
radīja savu Dāvidu**, pavisam noteikti nevarētu tikt uzskatīts par laikmetīgu
mākslas darbu. Patiesi, mūsdienu mākslas pasaulē tik ierasts darbs, kā
nemateriālas idejas uzdošana par materiālu, savulaik izsauktu sašutumu, bet
mūsdienās tā ir pierasta lieta. Šodien tikai mākslas pasaulē neiesvētītiem
ļautiņiem ienāktu prātā apgalvot, ka Hansa Kristiana Andersena Kailajam Karalim
patiesi nav nekā mugurā, ja ir skaidri zināms, ka viņš valkā tērpu no tīras
idejas, tērpu, kuru neredz tie, kas šo ideju nezina vai nav izpratuši. Taču tas
jau vairāk attiecināms uz konceptuālo mākslu, kas vairāk piedien mākslas
vēsturei, nevis mūsdienu galerijām, izstāžu zālēm un citām mākslas telpām, par
kuru var tapt arī tādas ikdienišķas vietas kā ierastās ielas stūris vai
lielveikala stāvvieta. Tādēļ visa tā māksla, kuru mēs par tādu uzskatām un kura
risina šodienas problēmas laikmeta garam atbilstošā manierē, ir cienīga
saukties par laikmetīgo mākslu.

Tāpat kā nevienam vēl nav izdevies radīt neapgāžamu mākslas definīciju,
tāpat diemžēl nav pareizā veida, kā vērot un vērtēt mākslas darbus. Taču, lai
turpmāk nemulsinātu tautu, varu piedāvāt savu izpratni par mākslas, un šaurākā
nozīmē vizuāli plastiskās mākslas, funkciju.

Mēs, mākslinieki, stāstām stāstus. Katrs savā veidā: rakstnieki tos
pieraksta, mūziķi rada mūziku, dejotāji tos izdejo, bet tēlnieki veido
skulptūras. Lai latviešu valodā uzrakstītu stāstu, lasītājs to uztvertu, tam vispirms
jāprot lasīt, tad jāsaprot latviešu valoda, tad jāizprot stāsta fons, uz kuru
atsaucas autors, un tikai tad rakstnieka stāsts var tikt izprasts tuvu tam, kā
to bija iecerējis autors.

Skatītājs, aplūkojot mākslas darbu, to lasa, balstoties uz savu pieredzi,
izglītības līmeni, tā brīža izjūtām, kuras var ietekmēt tikpat labi laiks uz
ielas kā politiskā situācija reģionā, un citiem ārējiem un iekšējiem faktoriem.
Bieži vien, ja mākslinieka pieredze, izglītība un citi faktori nesaskan ar
skatītāja intelektuālo bagāžu, rodas situācija, kad mākslas darbā skatītājs
nolasa pavisam citu stāstu, nevis to, ko bija iekodējis mākslinieks. Taču, ja
tik tiešām būtu iespējams nepārprast mākslas darba autora pausto domu,
iespējams, tāds termins kā mākslas zinātne nemaz neeksistētu.

Bieži vien mākslinieki saņem pavisam nepelnītas uzslavas par viņu darbu
domas lidojumu. Cits, vienā un tajā pašā laikā skatoties uz kādu darbu, redz “atbildi
uz dzīves galveno jautājumu, visumu un visu”***, bet dažam tas šķiet tikai
laika un materiālu velta izšķērdēšana. Laikam tas, ko es gribēju teikt –
mākslas nav, ir tikai stāsti, kurus mēs cits citam stāstam, un stāsti, kurus
mēs cenšamies izlasīt.

* http://www.damienhirst.com/the-physical-impossibility-of

** https://lv.wikipedia.org/wiki/Dāvids_(Mikelandželo)

*** https://en.wikipedia.org/wiki/Phrases_from_The_Hitchhiker%27s_Guide_to_the_Galaxy