Vēl nesen 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā būvētās ēkas tika uzskatītas par mazvērtīgu pilsētvides sastāvdaļu. Tikai ar pirmajām publikācijām par Paula Maksa Berči un viņa dēlu veikumu, radās interese par šo Liepājas būvniecības periodu.

Fasādes, plāni no muzeja fondiem bija pirmais, kam pievērsa uzmanību, tos analizēja, aprakstīja un izvērtēja, salīdzinot ar Rīgas un citu pilsētu arhitektūru. Un tā arī notiek joprojām, ka ēkas vērtību un skaistumu asociē ar ārējo izskatu. Bet kur paliek krāsnis, durvis, logi un iekštelpu krāsojums – dekoratīvā apdare? Tas it kā ir mazsvarīgi, jo nav ārtelpa un publiski nav pieejami. Bet vai tā ir? Tieši tas, kas atrodas vistuvāk cilvēkam, vislabāk raksturo attiecīgo laiku, izpratni par dzīves telpas skaistumu un vērtību. 20. gadsimta 90. gados, vēl pirms lielās denacionalizācijas sākuma, bija iespējams ielūkoties ļoti daudzās kāpņu telpās un dzīvokļos, kur bez būtiskām izmaņām bija saglabājusies sienu un griestu apdare, kas tapusi līdz Pirmajam pasaules karam. Daudzās vietās bija saglabājušās Liepājā ražotas linkrusta tapetes, dabīgais linolejs, papīra tapetes, flīzes un, protams, dekoratīvie krāsojumi un gleznojumi uz sienām un griestiem. Toreiz tika uzsākts dialogs par šīm vērtībām, kuras vajadzētu izzināt, fiksēt un saglabāt. Atkal pirmās publikācijas un aktivitātes, ar cerību, ka varbūt vismaz visnozīmīgākie gleznojumi tiks iekļauti kultūras pieminekļu sarakstā. Bet kaut kā viss noklusa un bez izmaiņām ritēja savu gaitu. Speciālisti runāja par vērtībām, bet īpašnieki par apgrūtinājumu. Speciālisti par saglabāšanu un restaurāciju, bet īpašnieki, ka nav naudas. Vai naudas trūkumā slēpjas problēma? Laikam jau ne. Pa visiem šiem gadiem, kopš dibināts Valsts kultūrkapitāla fonds, ir pieteikts tikai viens projekts Liepājas gleznojumu konservācijai un restaurācijai. Valsts dod naudu, bet nav kas to paņem. Jūs jautāsiet, kāpēc Liepājā šī tēma ir tik aktuāla? Tāpēc, ka lielākoties krāsotās un gleznotās apdares bija saglabājušās nepārkrāsotas. Rīgā tādu bija pāris, bet Liepājā desmitiem. Pagājušajā gadā notikušajos “Berči lasījumos” atkal tika aktualizēta tēma par Liepājas daiļkrāsotāju atstāto veikumu. Nesen izdotā Imanta Lancmaņa sarakstītā grāmata par Paulu Maksu Berči labi parāda, ka arhitektūra nav tikai ārējā forma, fasāde, bet ļoti svarīgas ir detaļas, krāsa un apdare. Katrai telpai tika veidotas īpašas detaļas, dekoratīvā krāsojuma veids, raksts un piemeklēti krāsu toņi. Tieši šīs nianses arī raksturo savu laikmetu, stila un krāsu izjūtu, ko nosaka modē esošie zīmējumi, ornamenti un pieejamie krāsu pigmenti. Tādi ir baroka laika akantu gleznojumi pelēkos, melnos, sarkanos un baltos toņos, bīdermeijera pilsoniskie, rāmie interjeri ar ornamentālām joslām zaļganos, zilganos, sārtos toņos. Un, protams, historisms, kas jaunās formās stilizē gan renesansi, gan gotiku, gan klasicismu spilgtos, dziļos zilos, tumši sarkanos, brūnos, zaļos toņos. Un Liepājā tik daudz redzētais jūgendstils dažādās izpausmēs, sākot ar brīvrokas ziedu gleznojumiem, skandināviskām ainavām un beidzot ar dažādām ornamentālām joslām, rakstiem nu jau visplašākajā toņu gammā. Tā varētu turpināt vēl un vēl, informācijas ir daudz. Zināmi daiļkrāsotāji, lielākās darbnīcas, muzejā ir saglabājušies Adolfa Kunčera darbnīcas izstrādātie krāsojumu priekšlikumi, un joprojām vēl saglabājušies gleznojumi gan zināmie, gan nezināmie. Varbūt ir pēdējais laiks kaut ko darīt gan iedzīvotājiem, gan iestādēm, kuru uzmanības lokā šī kultūras mantojuma daļa jau ir sen, bet drīz jau nebūs vairs ko sargāt? Problēma atrisināta.

Juris Zviedrāns,
celtniecības arheologs

Autora foto

Avotu iela 4. Kāpņu telpas griesti. Putni zuduši. Pašreiz griestos vājš apdares atdarinājums ar mūsdienu sintētiskām krāsām.

Dzintara iela 16. Ēka ilgstoši netiek izmantota un kurināta. Eļļas tehnikā veiktais gleznojums kāpņu telpā plaisā un nobirst.

Krišjāņa Valdemāra iela 9. Kāpņu telpas apdare zudusi.

Dīķa iela 6. Eņģeļi nekad vairs nelidos, jo gleznojums nokalts.

Krišjāņa Valdemāra iela 32b. Ēka nojaukta.