1. novembrī VEF Kultūras pilī Rīgā norisinājās Latvijas kultūras forums “Kultūras centrs radošā Latvijā”, kurā piedalījās ap 530 kultūras darbinieku no visas Latvijas, arī Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra vadītāja Baiba Kļava, centra projektu vadītājs Ainars Ronis un Liepājas Kultūras pārvaldes vadītājas vietnieks Juris Jirgens.

“Kultūras Pulss” ar viņiem diskutēja par to, kādi ir galvenie ieguvumi no šī foruma.

– Kā kopumā vērtējat Kultūras ministrijas, Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra un Latvijas Kultūras centru asociācijas kopīgi rīkoto forumu?
Juris Jirgens: – Vispirms jau tas pozitīvi vērtējams kā pasākums, kurā vienkopus pulcējās kultūras centru pārstāvji no visas Latvijas. Tā ir lieliska iespēja visiem satikties, lai gan pārstāvniecība ir ļoti daudzveidīga un bija gan Rīgas, Liepājas un citu lielo pilsētu centru pārstāvji, gan no pavisam mazu novadu centriem. Tāpēc pārstāvētās intereses bija ļoti dažādas. Ideja par darba grupām bija laba, bet arī tajās vienkopus vajadzēja strādāt maza tautas nama vienīgajam darbiniekam un piemēram Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra vadītājai. Un dažos jautājumos bija ļoti grūti citam citu saprast. Bija arī ļoti radošas un praktiskas darba grupas, bet es, piemēram, strādāju juridisko jautājumu darba grupā, kur tas sagādāja problēmas.

Forums noslēdzās ar divu prioritāšu izvirzīšanu kultūras centru kvalitātes pilnveidošanā – īstenot centru darbinieku profesionālās meistarības regulāru pilnveidi, tātad kadru jautājums un viss, kas ar to saistīts, kā arī centru darbības tiesiskās regulēšanas uzlabošana. Tas savukārt ir gan centru statusu, gan darbinieku sociālās aizsardzības jautājums. Tālāk ar abām šīm prioritātēm strādās starpministriju darba grupas.

– Vai šīs divas tēmas patiešām ir svarīgākās Latvijas kultūras centru darbībā, vai arī jūs to tā sajutāt?
J. Jirgens: – Darba grupas bija ļoti dažādas, un to ļoti augstu novērtēja arī foruma dalībnieki. Mūsu grupā daudz runājām par kultūras iestāžu likuma iedzīvināšanas iespējām, arī darba samaksas jautājumu sakārtošanu, tāpat digitālās kultūrkartes vienkāršošanu un daudz ko citu, tostarp pieejamību un kultūras centru akreditāciju. Sākotnēji pašvaldības, uztraucoties par jaunām saistībām, iebilda pret šādu rosinājumu, tomēr tagad akreditācijas jautājums atkal aktualizēts diskusijā par kultūras centru pakalpojumu grozu ar domu, ka vajadzētu kaut kā klasificēt centrus pēc to funkcijām un darba apjoma. Uzskatu, ka tas dotu lielākas garantijas pašiem centru darbiniekiem un arī pašvaldībām. Spriedām, ka pirms tam gan jāveic tāda kā centru inventarizācija kultūrkartē. Tas pats attiecas uz kultūras speciālistu kvalifikācijas prasībām un tālākizglītības vajadzībām, kuras būtu jāapzina.

Darba grupu prezentācijās, protams, bija arī citas atziņas un rosinājumi, bet šīs divas tēmas caurvija visu grupu ziņojumus, un tieši tās nolemts attīstīt tālāk.

– Kā forums izskatījās centra jaunajiem speciālistiem?
Ainars Ronis: – Jāteic, ka man pašam dalība šādā pasākumā bija ļoti liela pieredze. Ne tikai iespēja iepazīt citu pieredzi, bet arī darbs grupā patika. Runājām par kultūras centru bez robežām un veidojām savu vīziju par 21. gadsimta kultūras centru. Mūsu grupas darbu vadīja mūziķis Goran Gora, un viņš pats jau ir ļoti iedvesmojoša personība. Mūsu grupas atslēgas vārdi bija “zelta komanda”, tāpēc mēs, tāpat kā citas grupas, uzsvērām, cik būtiski ir, lai kultūras centru darbinieki būtu izglītoti un zinoši. Tāpat mēs vērsām uzmanību uz to, ka kultūras darbiniekiem būtu jābūt vairāk sociāli aizsargātiem, lai būtu kompensēts darbs svētku dienās. Bet, būvējot mūsu sapņu kultūras centru, iedomājāmies, ka tajā zem viena jumta varētu būt apvienota gan vieta nodarbībām, gan bibliotēka, muzejs un viss pārējais. Ir skaidrs, ka šādas vienotas ēkas būvniecība katrā pilsētā ir gandrīz neiespējama, tomēr mums likās, ka tam jāizskatās kā milzu kompleksam. Izsapņojām to, kā būtu šajā centrā strādāt, un arī tas nav maz.

Baiba Kļava: – Es piekrītu Jurim, ir, protams, pozitīvi, ka mēs reizi gadā varam satikties ar visiem kolēģiem un redzēt, cik daudz mūs īsti ir un kādi esam. Šis gads tiešām atšķīrās ar to, ka forumā bija ļoti daudz jaunu cilvēku, un tas ir ļoti patīkami, jo iepriekš mēs runājām par paaudžu maiņas problēmu. Mazs solis atpakaļ gan man likās pati foruma norises vieta un vide, kas aizveda atpakaļ uz padomju laika noskaņām. Man tas nelikās ne 21. gadsimts, ne radoša Latvija.

Darba grupas bija labas, bet daudzi kolēģi teica, ka to ir mazliet par daudz, taču mums, liepājniekiem, bija iespēja, un centāmies, lai katrā ir vismaz pa vienam pārstāvim. Mazliet pietrūka laika diskusijām darba grupās, vismaz mums, darba grupās par cilvēkresursu plānošanas jautājumiem, noteikti. Un arī mums bija grūti atrast vienu valodu, kopā strādājot lielo centru pārstāvjiem, mazo tautas namu pārstāvjiem un citiem. Jāteic, ka no darba grupā šoreiz es pārāk daudz neguvu, arī tāpēc, ka grupas vadītāja pati mazliet nonāca pretrunās ar izvirzīto domu formulējumiem.

Domu apmaiņa ir vajadzīga, bet laikam es vairāk būtu gribējusi iepazīties ar tiem neformālajiem jeb alternatīvajiem kultūras centriem, kādi tagad ir saradušies šur tur Latvijā. Jo ir skaidrs par pašvaldību kultūras centru darbu, tad vēl ir pašvaldības kapitālsabiedrības, kā mums Liepājas Latviešu biedrības nams, kas ir lielo pasākumu centru asociācijā. Un katram ir savas finansiālās un administratīvās iespējas, katrs ir pilnīgi atšķirīgs spēlētājs šajā kultūras lauciņā. Es rosināju, ka varbūt jēgpilnāks būtu tieši reģionāls dalījums un forums, kurā vienkopus varētu strādāt, piemēram, Kurzemes kultūras centru pārstāvji, jo daudz maz pārzinām cits cita situāciju, iespējas un vajadzības. Tas dotu iespēju labāk iedziļināties jautājumos.

Es nezinu, vai katru gadu aizvien no jauna ir jāatgādina, ka tradicionālie kultūras centri pamatā gādā par Dziesmu svētku kustības nodrošināšanu, ka tas ir to pamatuzdevums. Tas ir pats par sevi saprotams. Un tāpat par dažiem citiem jautājumiem man likās, ka mēs forumā pievēršam uzmanību tam, kas jau tāpat ir pašsaprotams, un nevirzāmies uz priekšu šajās sarunās. Vilkmi uz priekšu gribējās lielāku. Lai gan Nemateriālā kultūras mantojuma centra uzsākto iniciatīvu, pievēršoties tieši kultūras centriem, es augstu vērtēju, jo uzskatu, ka ir vajadzīgs kāds, kas laukumu pārredz no augšas un nedaudz koordinē to pašu tālākizglītības kursu piedāvājumu darbiniekiem un citas metodiskās lietas.

J. Jirgens: – Man liekas, ka ir jāsaprot, ka šādā Vislatvijas forumā mērķauditorijas tik sīki sadalīt, lai varētu sarunāties desmit cilvēku vienā valodā, nemaz nav iespējams. Bet domāju, ka ieguvums no šo grupu darba būs redzams mazliet vēlāk. Paskatīsimies, ko darba grupas izdarīs turpmākajā darbā. Šoreiz bija svarīgi iezīmēt lietas, kuras todien nebija pat vērts izskatīt detalizēti, bet kuras vajadzēja rosināt pārdomāšanai darba grupai.

Un vēl es domāju, ka akreditācija ir arī valstiskās atbildības jautājumus. Iespējams, ka neliels saieta nams pierobežas novada centrā ir daudz nozīmīgāks nekā viens liels kultūras centrs galvaspilsētā. Tāpēc būtu svarīgi noteikt kultūras centru kategorijas, lai pašvaldības nevarētu šos centrus tik vienkārši likvidēt un atrast tiem īsto pielietojumu, arī piesaistot valsts budžeta naudu, piemēram, mūžizglītības programmām. Bet tur vēl ir ļoti daudz, ko darīt, un es ceru, ka šis darbs turpināsies arī ar turpmākajām diskusijām ar pašvaldību pārstāvjiem.

Vēl mūsu grupā mazliet nesadzirdēts palika jautājums, ko izvirzījām, ka pašvaldību un valsts kapitālsabiedrības, kas darbojas kultūras nozarē, būtu jāšķir no pārējām kapitālsabiedrībām, jo te nevar būt runa par tādiem pat peļņas un zaudējumu nosacījumiem kā citām, piemēram, ražojošām sabiedrībām.

B. Kļava: – Šobrīd vienīgais finansējums, ko piesaistām no valsts, ir nelielā piemaksa kolektīvu vadītājiem. Valsts kultūrkapitāla fonds ir definējis savas mērķgrupas diezgan stingri, un arī tur ne uz ko daudz pretendēt nevaram, tāpēc pašvaldību bažas ir saprotamas. Taču no saviem kolēģiem esmu dzirdējusi arī par situācijām, kad, saņemot kādu valsts atbalstu, pašvaldība samazina savu dotāciju, un arī tas ir nepareizi. Vārdu sakot, vēl daudz jāstrādā ar izpratnes jautājumu.

Kaut vai, ja skatāmies foruma pārstāvniecību, tad pašvaldību vadītāju, kas tāpat bija aicināti, tajā piedalījās ļoti maz, lai gan šādas sarunas būtu nepieciešamas arī pašvaldību vadītāju auditorijai, tikai, protams, atsevišķi viņiem, lai nav jāklausās kaut kādās centra darbinieku ikdienišķajās problēmās.

– Bet ja tagad mazliet aizvirzāmies prom no foruma kā pasākuma un vaicāju jums pavisam vienkārši, kuras ir tās problēmas, kuras, no jūsu ļoti subjektīvā skatpunkta raugoties, būtu jārisina saistībā ar kultūras centru darbu tieši Liepājā?
A. Ronis: – Man tiešām ļoti svarīga ir komanda, ar kuru kopā strādāt. Man ir ļoti svarīgi, lai tie ir cilvēki, no kuriem es varu ko mācīties, uz kuriem varu paļauties. Ir vajadzīgs dialogs un diskusijas starp speciālistiem, lai būtu ar ko pārrunāt paveikto, to, kas bijis labs un ir paturams, kas ir uzlabojums un no kā vispār vajadzētu atteikties. Tāpat, ja skatāmies pilsētas kontekstā, tad tāda pati savstarpēja saruna būtu nepieciešama arī Liepājā.

Kopumā šī profesija prasa lielu atvērtību pret apmeklētājiem, un jābūt vēlmei cilvēkus piesaistīt un noturēt, lai cilvēks, kurš ir atnācis uz kultūras iestādi, patiešām tiktu uzklausīts un tiktu ņemtas vērā viņa domas, arī pamatota kritika.

B. Kļava: – Man joprojām aktuāla šķiet tēma par to, ko mēs Liepājā uzskatām par kultūras centriem. Vai tas ir tikai mūsu Tautas mākslas un kultūras centrs, vai tie ir trīs centri, mums vēl pieskaitot Liepājas Latviešu biedrības namu un Liepājas Olimpisko centru, kas arī ir kā kultūras vieta. Gribētos saprast, kāda tad ir katra centra vieta. Mēs noteikti gribētu strādāt vairāk un plašāk, ne tikai ar šo amatiermākslas kolektīvu virzienu, bet šobrīd šādas iespējas nav, ja ņemam vērā modeli, kāds mums izveidojies ar Latviešu biedrības namu. Bet radoši strādāt mēs noteikti varam un arī komandā ar biedrības nama personālu. Iespējams, ka tas ir arī forumā akcentētais centru tiesiskā regulējuma jautājums.

Otra tēma, kas man šķiet aktualizējama, ir tā, kuru Ainars jau mazliet ieskicēja, proti, ka, iespējams, mēs dažkārt esam pārāk pašpietiekami un neprotam paskatīties plašāk, pāri viena kolektīva robežām. Es domāju arī par šiem 26 amatiermākslas kolektīviem. Tiem tāpat ir jāprot strādāt vienotā komandā. Mēs centrā cenšamies šo komunikāciju veidot, bet, lai tas izdotos līdz galam, ir jāsaprot, ka neviens nav viens pats, bet ir viens no daudziem. Un ar to jārēķinās. Es arī vēlētos kolektīvu vadītājos vairot un veicināt vēlmi vairāk izglītoties un uzzināt, tāpat kā jaunu cilvēku iesaistīšanu šajā nozarē.

J. Jirgens: – Pavisam īsi. Es arī redzu mazliet citādāku, visaptverošāku Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra juridisko modeli, un tur vēl ir pie kā strādāt un diskutēt kopā ar kolēģiem.

Otrs ir tas, ka kultūras jomas cilvēku kvalifikācija un atbilstība ir ļoti būtiska. Un ne tikai tāpēc, ka kāds būtu slikts tajā, ko viņš dara, bet tāpēc, ka, iespējams, ir kaut kas kultūrā, kur viņš var būt vēl labāks. Tas, protams, nozīmē, ka kvalifikācija ir regulāri jāpaaugstina un jāmācās.

Un trešais ir tas, ka man pašam ļoti nozīmīga izaugsmei vienmēr ir bijusi ceļošana, un es gribētu, lai arī kolektīvi un to darbinieki var katru gadu kaut kur aizbraukt – nevis ekskursijās, bet ļoti pārdomātos pieredzes apmaiņas braucienos. Bet tas ir finanšu trūkuma jautājums, kas jārisina.

Un nobeigumā gribu kaut ko teikt arī par liepājnieku iesaistīšanu kultūras norisēs. Man negribētos dzirdēt, ka kāds pasākums nav bijis vajadzīgs. Ja uz pasākumu nav atnākuši cilvēki, tad vai nu tas ir bijis nekvalitatīvi sagatavots, vai nu nav uzrunāta īstā mērķauditorija, vai arī nav prasts to uzrunāt. Un tāpēc pasākumiem Liepājā jābūt apmeklētiem!

Anda Pūce,

Egona Zīverta foto

Kultūras centru pārstāvji, satikušies forumā, priecājās par iespēju ieraudzīt cik daudz un dažādu “putnēnu” ir kopīgajā ligzdā, tomēr viņi uzver, ka mātei barotājai – valstij – vajadzētu būt gādīgākai un izprast katra vajadzības, lai labāk palīdzētu vārgākajiem un reizē neatņemtu atbalstu spēcīgajiem.