Vēl tikai skatītāju vērtējumam jānodod jauniestudējums “Malēnieši”, un tad jau Liepājas teātra 105. sezona būs beigusies. Kāda tā bija? Kādas bija tās lielākās (ne)veiksmes?

Uzdrīkstēšanās attaisnojusies

“Liepājas teātris sezonu noslēgs ar krietni padarīta darba sajūtu. Teātra kolektīva darbs ir lieliski novērtēts pēc svarīgākā kritērija – izpārdotas izrādes, skatītāju un profesionālu kritiķu atzinība. Tomēr Liepājas teātrim jāņem vērā, ka šim kolektīvam vienmēr būs izvirzītas augstākas prasības nekā citām kultūras institūcijām, jo teātrī uz rezultātu strādā skaitliski vislielākā profesionāļu komanda,” norāda Liepājas Kultūras pārvaldes vadītājas vietnieks Juris Jirgens.

Par 2011./2012. gada sezonas notikumu Liepājas teātrī viņš uzskata izrādi “Pūt, vējiņi!”, uzsverot, ka drosme un uzdrīkstēšanās iestudēt šo darbu vainagojās ar panākumiem. “Liepājnieku “Pūt, vējiņi!” īpaši ir arī ar to, ka komponists Kārlis Lācis sevi pieteicis kā visaugstākās raudzes profesionāli mūzikas rakstīšanai teātrim. Jācer, ka sadarbība ar šo komponistu teātrim turpināsies,” saka J. Jirgens. “Šī sezona nozīmīga ir arī tāpēc, ka valsts mērogā novērtēts Ineses Kučinskas darbs teātrī.”

Teātra kritiķe Linda Ģībiete savukārt par galveno notikumu nosauc jauno spēlmaņu jeb aktieru kāpšana uz teātra skatuves. “Ne tikai tāpēc, ka mani un citus jaunus cilvēkus, kas savā ziņā ir teātrim svarīgākais publikas loks, trāpīgāk uzrunā tieši jauni ļaudis. Lai cik poētiski neizklausītos, jauni mākslinieciskie spēki teātrim nozīmē arī nākotnes garantijas. Un tādas Liepājas teātrim ir!” viņa pamato. “Spožums, savdabīgums un smalkums – šīs grūti savienojamās īpašības, šķiet, itin viegli savijas jauno liepājnieku tēlojumā. Turklāt arī lomās, kurās ne lugas autoram, ne skatītājiem visdrīzāk nenāktu ne prātā redzēt jaunus ļaudis,” norāda L. Ģībiete. Viņa ievērojusi, ka aizvadītajā sezonā sešpadsmit jaunie aktieri kļuvuši par pieaugušiem. “Iesaku vecajiem uzmanīties – viņi draud pārņemt Liepājas skatītāju mīlestības saldo nastu,” teic L. Ģībiete. Viņa vēl piebilst, ka jaunajam Liepājas aktierkursam piemīt ļoti augsti skatuviskās ētikas principi. Šis kurss ir spēcīgs ne tikai individuālajā sniegumā, bet galvenokārt savstarpējā partnerībā.

“Ceru, ka teātra jaunajiem aktieriem tiks uzticētas arvien nozīmīgākas lomas izrādēs un katram no viņiem tiks dota iespēja sevi apliecināt redzamās lomās,” tēmu papildina J. Jirgens.

Sasniegts jauns rekords

Rādot lapas ar apkopotiem datiem, kur redzams, ka visas statistikas līknes strauji iet uz augšu, Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins stāsta, ka aizvadītā sezona bijusi ļoti laba un mērķi pat pārsniegti. “2011. gads apmeklējumu ziņā bija labākais gads Liepājas teātrī pēdējo 20 gadu laikā. 2012. gada pirmajos piecos mēnešos ir sasniegts rekords – bija gandrīz divas reizes vairāk skatītāju nekā pēdējos sešus septiņus gadus tajā pašā laika posmā. Tas ir lielākais sasniegums, par ko teātris var runāt.”

Vērtēt iestudējumus H. Laukšteins nevēlas, norādot, ka tie visi viņam ir mīļi kā bērni. Taču atgādina, ka kopā aizvadītajā sezonā iestudēti septiņi (kopā ar “Malēniešiem”) jauniestudējumi plus Ziemassvētku koncerts sadarbībā ar Liepājas Simfonisko orķestri: “Kā centrālo notikumu varu minēt mūziklu “Pūt, vējiņi!”, kas pie mums pulcē autobusus no Rīgas un citām Latvijas vietām. Acīmredzot šajā iestudējumā ir kaut kas tāds, kas pievilina un mudina veikt šos attālumus.”

Tāpat kā iepriekš, arī 105. sezonā Liepājā strādājusi labi zināmu režisoru komanda: Džilindžers, Lūriņš, Atkočūns. Klāt pienāca Ģirts Ēcis, kas iestudēja “Adventu Silmačos”, un Mārcis Lācis, kura vadībā tapa “Runcis zābakos”. “Viens no mūsu mērķiem bija maksimāli iesaistīt jaunos aktierus. Taču ne tikai nolikt viņus uz skatuves, bet arī dod lielākus uzdevumus. Lielākajai daļai aizvadītajā sezonā bijusi kāda atbildīga loma. Kurš nu ir slinks bijis, tas varbūt palaidis garām kādu izdevību,” saka H. Laukšteins.

Runājot par sāpīgām lietām, direktors norāda, ka Liepājas teātris iepriekšējos gados nav bijis pietiekami aprūpēts un tieši saistībā ar trupu. “Tā nav vienmērīgi attīstījusies, vienmērīgi papildināta, līdz ar to tagad nav aktieru, kas pārstāvētu visas cilvēka vecuma grupas. Tādēļ mums iznāks skatīties kaut kur ārpus teātra tepat Liepājā vai Rīgā,” saka H. Laukšteins. Aizvadītajā sezonā repertuārā notika arī nelielas izmaiņas, solītā muzikālā uzveduma “Minhauzena precības” vietā skatītājiem tika piedāvāti “Trīs draugi”, ko bija paredzēts atrādīt tikai nākamā gada aprīlī.

Nenoliedzami, viens no vērā ņemamiem ieguvumiem ir ēkas rekonstrukcija, kas īstenota par Liepājas pašvaldības un Eiropas Savienības līdzekļiem. Arī par savu naudu teātris daudz ko izdarījis, piemēram, veicis kosmētisko remontu iekštelpās, izveidojis garāžu riteņiem, iegādājies gaismas un arī skaņas pulti, modernu projektoru.

105. sezonas jauiestudējumi “Spēlmaņu nakts” eksperta NORMUNDA AKOTA vērtējumā:

“Ar skatītāju neizsīkstošo kāri izklaidēties šodien jārēķinās katram teātrim, un liepājnieki savai kārtējai voltizēšanai publikas vēlmju īsajā pavadā izvēlējās R. Kūniju komēdiju “Ģimenes lietas”. Tās darbība noris modernas klīnikas sterilajos gaiteņos, kas aiz savām durvīm slēpj milzum daudz nesterilas rīcības. Ja uz to skatās caur autora doto komisma prizmu R. Atkočūna estetizētajā gaisotnē, kuru papildina viens otrs izteiksmīgs aktierdarbs, tad labi pavadīts vakars teātrī garantēts, un prasīt ko vairāk no šīm situāciju komēdijām nav vērts.

Džilindžers Liepājas teātrī no viesrežisora drīz būs pārvērties par tādu kā štata režisoru uz pusslodzi, jo viņa iestudējumi jau vairākus gadus veido repertuāra kodolu un abas viņa šīs sezonas izrādes nav izņēmumi. Latvijā veidotajos mūziklos parasti prevalē atsevišķas vizuāli izstrādātas epizodes ar mūzikas raisītu emocionālo pildījumu, taču “Pūt, vējiņos!” Džilindžeram kopā ar K. Lāci, I. Krasovsku un M. Vilkārsi izdevies pilnīgi visas libreta ainiņas apbrīnojami veiksmīgi savienot vienā nedrūpošā mākslinieciskā veselumā. Mūzikas kvalitātes izrādē, protams, runā pašas par sevi, bet, kad tām pievienojas jūtu loģikai pakļauti iekšējie pārdzīvojumi, kurus aktieri virtuozi izdzied, izdzīvo un izdejo divos mīlas trīsstūros, un vēl scenogrāfiskajā telpā uzburtā maltuves metafora, kas samaļ mūsu sapņus, cerības un pat likteņus, uz skatuves vienkārši sabiezē neparasti spēcīgs vizuāli emocionāls tēls. Tas burtiski iespiežas katrā dvēselē un vēl ilgi pēc izrādes notur to savā varā. Muzikālā izrādē piedzīvot ko tādu izdodas reti.

Otrs Džilindžera veikums uz Liepājas teātra skatuves – “Sods un noziegums” pēc L. Andrejeva lugas – varbūt nebija tik pārliecinošs un režisoriski izstrādāts, tomēr, pateicoties I. Kučinskas izkāpinātajai spēlei un vairāku aktieru precīzajai partnerībai, Katrīnas Ivanovnas sadegšana pašas iegrieztajā prāta un kaislību virpulī atstāja labu iespaidu.

L. Gundara lugas “Advents Silmačos” izvēle, manuprāt, bija diezgan riskanta, jo dramaturģiskais materiāls kompozicionāli ir sadiegts pieticīgi, un tādēļ valmieriešu lasījums no mūsdienīga teātra skatupunkta piedzīvoja pilnīgu fiasko. Ģ. Ēcim ar labi pārdomātu režijas koncepciju tomēr no līdzīgām sekām izdevās izvairīties. Darbības pārcelšana uz 1939. gadu it kā atrāva pazīstamos personāžus no blaumaniskās tradīcijas turpinājuma, toties ļāva jaunajiem aktieriem Antonijas un Dūdara laulības krīzei piešķirt dzīvus un nesamākslotus vaibstus, kas kopā ar balto sniedziņu iegremdēja izrādi nedaudz sirreālā noskaņā un gatavošanos Ziemassvētkiem pārvērta atmiņās, kuras pārņēmušas mūs, domājot par aizgājušo laiku un dzīvi. Tas viss labi sasaucās ar režisora izvēlēto lokālā pasaules gala koncepciju.

Cik atminos, liepājnieku izrādes bērniem vienmēr bijušas spilgtas un aizraujošas. Arī apķērīgā runča iznāciens M. Lāča režisētajā A. Kalnozola lugā “Runcis zābakos” šajā ziņā vilties neliek – aktieru saspēle ar lellēm ir azartiska un ātri ievelk mazos skatītājus zābaku īpašnieka veikli izplānotajos piedzīvojumos, vienīgi teksta autors šoreiz ir nedaudz pārcenties ar galvenā varoņa izsmalcināto domāšanu. Izrādes tekstuālās un vizuālās atsauces, smieklus raisošie citāti diemžēl ir saprotami tikai pieaugušajiem, bērna uztverei tie iet garām un rada nevajadzīgas garlaicības zonas, bet režisoram mērķauditorija ir jāpatur prātā.

Ja nemaldos “Trīs draugu” parādīšanās šīs sezonas repertuārā ir V. Lūriņa režijas plānu izmaiņas rezultāts. Viņa 1990. gada iestudējums Nacionālajā teātrī īstu gandarījumu nesniedza, taču Liepājā tagad viss izskatās citādāk. Remarka varoņi patiesībā ir bīstami, jo katram, kas lasījis viņa romānu, tie kļūst par savējiem sapņu tēliem, kuros saplūst priekšstats, ideāls, rīcība un izjūtas, kas vienmēr konfrontēsies ar aktiera eksistenci uz skatuves. Liekas V. Lūriņš to ir apzinājies un kopā ar jaunajiem aktieriem atradis tik piesātinātu un patiesu spēles veidu, kas atklāj ne vien īstas draudzības un mīlestības būtību, bet atstāj arī vietu, kur ieiet skatītājam ar savu iztēli. Izrādes tēli dzimst no labi izlīdzsvarota pašu aktieru pasaules izjūtas savienojuma ar zudušās paaudzes pasaules izjūtu, un tas ir spēks, kas pat visnocietinātāko sirdi spēj atvērt neviltotam emocionālajam pārdzīvojumam.

Sezona ar to nebūt nav beigusies, taču jau tagad var teikt, ka Liepājas teātrim tā ir izdevusies. Teātra kolektīvs ir pierādījis, ka viņu mērķi patiešām ir sasniedzami, ka viļņi viņus nes ne vien uz leju, bet arī uz augšu, un tādēļ gribas novēlēt, lai visiem pietiek izturības sasniegt viļņa galotni un noturēties tajā pēc iespējas ilgāk.”

Jauno aktieru veikums LINDAS ĢĪBIETES skatījumā:

“Sezonas sākums ar Reja Kūnija un Rolanda Atkočūna “Ģimenes lietām” iezīmē trīs apdāvinātu puišu netipiskās talanta izpausmes. Gata Malika saldais dakteris Konolijs nekautrējas pa skatuvi pārvietoties līganā teciņus solītī, katrā lomas izpausmē atklājot rakstura īpašības, uz kurām norāda šī horeogrāfes izstrādātā un aktiera iedzīvinātā gaita. Prātīgais un vienlaikus spridzīgais Viktors Ellers šajā iestudējumā pārliecinoši atveido nervozo, pukstīgam ezim līdzīgo pusaudzi Lesliju, un nav ne miņas no štampiem vai pārspīlējuma, ko lielie cilvēki itin bieži kļūmīgi izmanto jauniešu lomās. Bet staltajam un izskatīgajam Sandim Pēcim uzticēta… Mātes loma, un šīs deviņos līkumos saliektās greizās večiņas uznāciens kļūst par spilgtāko izrādes mirkli. Sezonas gaitā puišiem dota iespēja atveidot arī citas, diametrāli pretējas lomas – Gatis nospēlē naivi lācīgo, uz absurda robežas interesanti balansējošo studentu Fominu izrādē “Sods un noziegums”, aizkustinoši cilvēcīgo Cilvēkēdāju “Runcī zābakos”, kā arī teicamu tuvplāna lomu – Nelegālo “Goda teātrī”. Viktors Ellers – neticami, bet fakts – kļūst teju par apokalipses jātnieku Pindaka lomā Ģirta Ēča versijā par Laura Gundara “Adventu Silmačos” un pierāda aktiera stāstītāja talantu kā Ferdinands “Dirty Deal Teatro” psiholoģiskajā šausmenē “Kolekcionārs”. Bet Sanda Pēča skatuviskā vīrišķība mijas ar maigumu Valda Lūriņa iestudējumā “Trīs draugi”.

Interesantu pretstatu sezona šī ir arī Agnesei Jēkabsonei, jo nospēlēta gan zelta dzīparos un vara karuļos vizošā Zane mūziklā “Pūt, vējiņi!”, gan nekaunīgā iemetēja, kaitinoši ūsainā Bebene “Adventā Silmačos”. Ja pirmā ir loma, kuras fotogrāfijas ievietot jaunas aktrises portfolio, tad otra – tāda, ar ko iespējams patiesi palielīties. Patīkama spītība un jutekliskums raksturo Signes Ruicēnas aktierdarbus – “Pūt, vējiņi!” Andu un “Silmaču” Antoniju, bet interesants pavērsiens ir Ļizas loma izrādē “Sods un noziegums”, kurā jaunā aktrise ceļo starp bērnišķību un sievišķību, naivumu un valdzinājumu, kautrību un kārdināšanu. Gan vokāli, gan aktieriski grūto Baibas lomu izrādē “Pūt, vējiņi!” pārliecinoši spēlē Everita Pjata – spilgta raksturotāja, sprigana dejotāja un talantīga dziedātāja iepriekšējo sezonu iestudējumos; šosezon šo skatuvisko dzīvīgumu aktrisei izdevies vadīt pa daudz sarežģītākiem ceļiem. Nedrīkst nepieminēt Edgara Ozoliņa sniegumu Joskes lomā “Adventā Silmačos” un dzīves svinēšanu Remarka “Trīs draugos”. Abos šajos darbos aiz ārējā jauneklīgā prieka aktieris slēpj nopietnu iekšējo spriegumu, kas ļauj smalki izturēt lomas līniju. Neparasts “Trīs draugos” ir Pētera Lapiņa grāmatvedis Hase – aktiera intravertās skatuviskās izpausmes precīzi iekļaujas izrādes emocionālajā noskaņā. Bet smalkums, precīzs laikmeta tvērums un gaumīgi dozēta emocionalitāte šajā iestudējumā plūst no Anetes Berķes Patrīcijas.

Uzziņai

Liepājas teātra iegūtās balvas aizvadītājā sezonā:
* Divas “Spēlmaņu nakts” balvas – Inesei Kučinskai kā labākajai aktrisei un Kasparam Kārkliņam kā jaunajam skatuves māksliniekam;
* Raidījuma “100 g kultūras” balva “1 kg kultūras”;
* Liepājas Gada balva kultūrā;
* “Gada liepājnieka” tituls, ko atkārtoti ieguvusi Inese Kučinska.

Inita Gūtmane,

Ģirta Gertsona foto

Nenoliedzami, aizvadītās sezonas lielākā veiksme ir mūzikls “Pūt, vējiņi!”, kas pulcē uz Liepājas teātri ļaudis no visas Latvijas.