Nozīmīga rakstniecības sastāvdaļa ir kristīgā literatūra. Mūsu pilsētā uz kristīgas dzejas pulsa, ja tā var teikt, roku tur Inga Audere. Viņa ir biedrības “Kristīga atbalsta apvienība” valdes priekšsēdētāja, virza un vada kristīgās literatūras publikācijas iespiestā un elektroniskā veidā, rīko kristīgās dzejas sarīkojumus, pulcējot kopā cilvēkus, kuri vēlas izpausties radoši. Un arī pati raksta dzeju.

– Jūsu darbības apjoms ir plašs. Tas skar kristīgās dzejas autoru darbu rediģēšanu kā drukātā izdevumā, tā elektroniskajā lapā “Egineto.lv”. Veicat arī darbu Diakonijas centrā. Vai pašai paliek laika strādāt radoši, rakstīt dzeju?
– Diakonijas centrā strādāju par brīvprātīgo, esmu Krusta draudzes un Diakonijas centra elektroniskās mājaslapas redaktore. Vai rakstu? Mazliet – jā, jo šajos visos izdevumos  esmu publicējusies. Bet mans galvenais uzdevums ir atbildēt par satura kvalitāti. Izdevums “Egineto.lv” bija mana ideja, kura ir materializējusies. Tā veidošanā piedalās daudzi cilvēki, sadarbojamies, atbalstām cits citu un tos, kuri meklē sadarbību ar mums tieši diakoniskas literatūras jomā.

– Sadarbība ar citiem jūs pašu iedvesmo radošām izpausmēm, vai arī tam laika atliek aizvien mazāk?
– Desmit gadu mani iedvesmoja “Egineto.lv” un līdzīgu radoši informatīvu izdevumu veidošana, bet tagad tā ir līdzdalība dzejas krājumu tapšanā, esmu redaktore. Labi saprotu autorus, kuri nepriecājas, ja viņu darbus vēlas labot. Arī es savai pirmajai redaktorei Lienei Dzintarei, kad viņa lūdza atļauju palīdzēt kādu darbu sakārtot, sacīju, ka tā vairs nebūs mana dzeja. Tomēr to atļāvu, jo kā lai citādi iemācītos. Un esmu viņai pateicīga. Pret darbu saturisko kvalitāti saudzīgu attieksmi iepazinu jau pirmajā redkolēģijā, kurā darbojos. Tās vadītāji uzskatīja: “Ja cilvēks tā ir uzrakstījis, ja viņa sirds tā ir sacījusi, neiejauksimies, bet uzticēsimies Dievam, ka viņš cilvēkā darbojas un ir gudrāks un saprotošāks par jebkuru no mums.”

– Pievēršoties kristīgajai dzejai, lūdzu, tuvāk raksturojiet, kas iezīmīgs diakoniskajai literatūrai?
– Izkristalizējusies pavisam konkrēta joma – diakoniska radošā darbība un no tās izrietoša literatūra. Citos vārds to sauc: ticība darba drēbēs. Diakonijas galvenais uzdevums ir rūpes citam par citu, un no šī jēdziena arī izriet diakoniskas literatūras jēdziens. Viena no diakoniskas dzejas ārējām iezīmēm ir vienkāršība un skaidrība. Tā ir kalpošana ar vārdu.

– Jūs rīkojat jaunrades darbnīcas. Bet rakstīt jau nevar iemācīt?
– Es ticu, ka cilvēks ir sapratīga būtne. Ļoti liela nozīme ir praksei un labiem prakses piemēriem. Strādāt, rakstīt vēlas daudzi. Gribu teikt, ka mēs, tie, kas strādā par redaktoriem, arī paši mācāmies. Un mācības nav tikai sprediķa uzklausīšana, bet arī diakonijas apmācība. Tagad veidojam un izstrādājam kristīgās dzejas teorijas kursu.

– Autoru jums netrūkst. Bet kā novilkt robežu, ka te, lūk, ir kristīgā dzeja, bet te tā beidzas? Nedomāju, ka to varētu noteikt tas, vai rindās tiešā veidā pieminēts Dievs vai ticība.
– Tas jēdziens būs ietverts diakoniskās dzejas teorijā, kuru izstrādājam. Mācāmies to izprast, nenovelkot striktas līnijas. Kristīgās dzejas sarīkojumi “Baltā stunda”, kas šogad svinēs 15 gadu jubileju, mums devuši labu pieredzi. Tāpēc esam aicināti izprast šo dzeju. Tā pēc formas var ļoti atgādināt tradicionālo dzeju, bet ir kritēji, kas to atšķir. Tagad mēs piedāvājam praksi, lasījumos piedalās katrs, kas jūtas aicināts. Sarīkojumos piedalījušies cilvēki, kas nav kristīti, bet viņi iet baznīcā un raksta diakonijas dzejas kritērijiem atbilstošu dzeju. Kāpēc cilvēki raksta, tas ir aktuāls jautājums, īpaši jau rakstošajā sabiedrībā. Pastāv pat uzskats, ka nevajadzētu to darīt tādiem, kam darba rezultāts ir mazāk vērtīgs, kura uzrakstītais nepretendē uz augstu kvalitāti. Mēs rīkojam jaunrades darbnīcas, kuras darbojas jau kopš 2004. gada, aicinām uz sadarbību dažādas literārās apvienības. Mūsu avīzē un internetā publicētos darbos var sastapt autorus ne tikai no Liepājas, bet arī no visas Latvijas. Esam uzzinājuši, ka “Egineto” mājaslapu mēnesī apmeklē vidēji divi tūkstoši lasītāju, to skaitā arī ārpus Latvijas dzīvojušie.

– Esat saistīta ar kristīgās dzejas sarīkojumiem ne tikai mūsu pilsētā, bet arī plašāk – visas Kurzemes reģionā un Latvijā. Pagājušajā gadā sarīkojāt 1. pasaules latviešu kristīgās dzejas dienas.
– Jā, to moto bija Jēzus aicinājums: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu esi Mani sūtījis.” Mēs saņēmām bīskapa Pāvila Brūvera svētību. Tā ir sanācis un noticis, neesmu speciāli uz to gājusi. Esmu aicināta gan par redaktori kristīgiem izdevumiem, gan veidot dzejas sarīkojumus. Un visu to varu darīt tāpēc, ka esmu satikusi tādus cilvēkus, kas ir mani domubiedri, kas palīdz. Es biju idejas autore, bet tā man neradās tukšā vietā, un tā nav nekāda oriģinālā ideja. Daudz runā par to, cik ļoti sabiedrībā nepieciešama saliedētība, vienotība. Uzskatu, ka esam ļoti bagāta tauta – gan ar dzeju, gan ar mākslu, literatūru. Un šajos projektos mums svarīgākais ir – izcelt labo. Tas nenozīmē tādu neveselīgu augsni, kurā ir tikai tāds kails pozitīvisms, bet lai tās ir lietas, par kurām, kā sacījis mūsu bīskaps Pāvils Brūvers, ir jārunā ar mīlestību. Un dzeja ir tāds labs līdzeklis, kā to paust. Mans viedoklis ir, ka bez mīlestības nevar uzrakstīt dzeju, kas uzrunā cilvēku sirdis un dvēseles. Runājot par Kristīgās dzejas dienām, varu teikt, ka mēs uzrunājām katru, kas juta aicinājumu piedalīties, tās nenoritēja skaļi un pompozi, bet tā, kā kurš to izjuta, vienkārši.

– Vai notiks arī otrās un nākamās Pasaules latviešu kristīgās dzejas dienas?
– Uzstādījums pirmajām Pasaules latviešu kristīgās dzejas dienām bija ļoti augsts. Varbūt, ka pirmajā reizē tā ziņa nesasniedza visus, kas būtu gribējis piedalīties. Bet, par nākotni runājot, ir aizsākti dažādi atbalsta pasākumi, lai tās atkal notiktu, jo ejam uz to, lai tie, kas vēlējās, justos piederīgi un vajadzīgi šai kustībai, šim projektam. Tā kā mūsu biedrība ir tikai nesen nodibināta, materiālu atbalstu pagaidām varam paredzēt vienīgi mūsu autoriem ārkārtas situācijās. Tāpēc mūsu darbības cerētais ieguvums ir pēc iespējas vienotāka un saliedētāka sabiedrība. Praksē tas izpaužas arī tā, ka savas augstās prasības pret literatūru un citu piedāvājumu kvalitāti mācāmies saprātīgi samērot ar pašu un sabiedrības iespējām, paturot redzeslokā to cilvēku daļu, kuriem klājas varbūt daudz grūtāk nekā mums. Cenšamies būt elastīgi un prasību vietā meklēt konstruktīvākus risinājumus, kas ir viens no mūsu jaunrades darbnīcas uzdevumiem.

Zināšanai
– Biedrības “Kristīga atbalsta apvienība” moto ir: “Klaudziniet, tad jums taps atvērts.” (Mat 7,7).
– Tā izveidota, lai pamatu zem kājām iegūtu vairāki starpdraudžu konfesionāli radoši projekti.
– Pagājušajā gadā sarīkotas un notikušas 1. pasaules latviešu kristīgās dzejas dienas.
– Izveidota interneta vietne egineto.lv, tās moto: “Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs,
lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.” (2.kor 4:6, bibele.lv).
– Iznāk drukāts izdevums “Egineto.lv”, kuram pavisam bijuši deviņi numuri un kurā publicēta kristīgā dzeja, intervijas ar autoriem, publicistika.

Kristīgās dzejas autoru darbi

Inga Audere

Pa mazām baltām domu taciņām
tek vārdi mūsu laiku sasildīt,
ne argumentiem kausu piepildīt,
nāk atbildēt uz lūgšanām –

kā spožas zvaigžņu sēkliņas,
kas dziļai tumsai cauri dīgst,
lai aklais top vēl redzīgāks
un pateicībā gaismu svin.

Jo tikai katra ziņā ir
tai noticēt vai noraidīt.

Elita Bičevska

* * *
Ziedoša ābele nakts sēcošā elpā
pār iedegtām spēlmaņu svecēm ceļas.
Dziest bailes par nākotnes vīzijām,
par vientuļiem saucieniem telpā.

Irst ziedlapa vējā kā dzīvota diena,
krīt gaisma uz kaktiem, kur spoki vaid.
Vairs nesāp vārdi, ko šamaņi gaudo,
ir atvērta gaisma un ticība viena.

Kā saule ābols uz pasauli veras,
tam nerūp vairs tārps ja ciemoties nāks,
jo katrs, kas jutis rokas uz galvas,
pie sniegbaltiem spārniem kā laime tveras.

Jānis Keičs

Ar baltu pār melno

Balts trauslums –
krītošas sniegpārsliņas.
Vienkārši ūdens pārvēršanās
vai mēģina aizbēgt
no debess viņas?
Ar baltu pār melno,
kā piedošana.

Viss pelēkais,
nebaudāms acīm kas likās,
nu modina jūtas sirdīs visās.
Sniegs mākslinieks kļuvis.
Vai tikai šķita?
Ar baltu pār melno,
nav krāsas citas.

Kūst dvēsele –
mazā sniegpārsla plaukstā.
Pārējās zīmē brīnumu trauslo.
Vēl sevī tās tic
un cerību glabā.
Ar baltu pār melno,
mīlas austo.

(No krājuma “Zvaigzne drīz nāks”, 2013.

Andra Gaigala

* * *
dvēseles kailums no rīta
drēbes tik smagas kā sniegs
sakritis kupenās baltās
aiz palodzes putnos kliedz

acis vēl miegā klātas
skropstās viz sarma un tās
bezgala pilnās dienas
no klusuma sevi prot krāt

logu rūtīs garaiņu švīkas
pīlādžos salna mīt
rīt skaistākās rudens ogas
neviens nepratīs saskaitīt

un dvēselei nebūs vienalga
un dvēsele sevi asnos dzīs
kailuma pilnās stīgās putnus
aiz palodzes ieraudzīs