Šoreiz piedāvāju sarunu par divām kultūras jomām, kuras pat Liepājā attīstās ar nezāles sīkstumu – par kino un par baletu. Par divu mākslas veidu saskarsmes punktiem runājām ar Liepājas Baleta un deju studijas vadītāju, horeogrāfi un balerīnu Ingrīdu Lūri. Tā kino šoreiz nokļuva ciemos dejas mūzas – Terpsihoras valstībā.

No vēderdejām pie baletfilmām

Sākām sarunu par to, ka tik retas profesijas pārstāvei, kāda ir balerīna, mazpilsētās palaikam viegli neklājas. Bet Ingrīda ir šeit dzimusi. Jau agri ceļš vedis uz Rīgas Horeogrāfijas skolu, tad sekojis Nacionālajā operā un Operetes teātrī pavadītais laiks. Ingrīda strādājusi, mācījusies un guvusi pieredzi arī Kanādā. Tagad atgriezusies dzimtajā pilsētā, vada Liepājas Baleta un deju studiju, kur māca baleta mākslu mazām un arī lielākām meitenēm, veido horeogrāfijas Liepājas teātrī un māca aizvien lielāku popularitāti arī Rietumos ieguvušās vēderdejas.

Par to, kā šīs dejas iemāca sievietei mīlēt savu ķermeni, būtu atsevišķs stāsts, taču mēs vienojāmies runāt par baletu un kino. Kaut vai tāpēc, ka kino teorijā ir pat vesels jēdziens – baletfilma. Un tas nenozīmē uzfilmētu baleta izrādi. Tā ir filma, kurā norisinās tāda pati darbība, kā ikvienā parastā filmā, tikai šī darbība ietverta baleta tēlos. Un, protams, šīs filmas īpatnība ir tā, ka darbība norisinās bez teksta. Baletfilma nav izplatīts žanrs, tomēr pasaules kinematogrāfija pazīst vairākas baletfilmas, veidotas uz literatūras klasikas bāzes, piemēram, 1976.gadā uz ekrāniem iznāca krievu baletfilma “Anna Kareņina” ar leģendāro Maiju Pļisecku titullomā.

Izdejot var jebkuru tēlu

Vaicāju Ingrīdai, vai ir grūti klasisko tēlu pārvērst dejā? “Izdejot var praktiski jebkuru tēlu. Pati, ja lasu grāmatu, tad parasti jau iedomājos, kā konkrēts tēls varētu izskatīties dejā. Tomēr klasisko tēlu pārvērst dejā profesionālā līmenī – tas ir grūts uzdevums, kas ne katram pa spēkam.” Klasikai visbiežāk ar izklaides literatūru ir maz kopēja. Vai dejā var parādīt arī kaut ko ļoti drūmu – vai, piemēram, varētu būt balets “Noziegums un sods”? “Nodejot var visu cilvēcisko emociju gammu – lielu prieku, dziļas sāpes, nelaimīgu mīlestību, jebko. Tādā ziņā deja ir visspilgtākais mākslas veids – tieši dejā ir iespējams meistarīgi paust dažādas emocijas,” saka Ingrīda.

Mākslai ir jārunā par dzīvi. Dzīve – tas nav tikai skaistais. Tas ir arī sāpīgais, pazemojošais, traģiskais, zemiskais, drūmais, maziskais, pretīgais. Jā, arī pretīgais. Vai mākslinieks var runāt par pretīgo, paliekot kulturālas personības robežās? Šis jautājums īpaši saasinājies pēdējā laikā, kad daudzās grāmatās rakstītais neatšķiras no tā, ko puišeļi raksta uz žogiem. Arī kino ir bijuši stāsti par pretīgo – un nevajag te tūlīt domāt neķītro. Piemēram, 1920.gadā uz ekrāniem iznāca mēmā filma, kas ieguva pasaules slavu un kino vēsturē iegāja kā filma – vācu ekspresionisma aizsācēja. Filmas nosaukums bija “Doktora Kaligari kabinets” un tā stāstīja pa psihiatru – maniakālu slepkavu. Vai arī šādu stāstu var parādīt dejā?

“Var. Bet vai vajag? Klasiskais balets – tā tomēr ir māksla, kas vairāk vai mazāk mūs uzrunā caur skaisto. Skaistais, kas ataino pretīgo – diezgan dīvains salikums. Varbūt tamlīdzīgus stāstus labāk atstāt modernajam baletam, kam, kā jau daudziem modernās mākslas veidiem, estētisko robežu praktiski nav.”

Vaicāju Ingrīdai, vai dejā varētu parādīt detektīvu. Ingrīda smaida. “Noteikti. Tas būtu pat interesanti. Erkils Puaro vai Šerloks Holmss baleta tēlos – varbūt nākotnē ko tādu vēl redzēsim.”

Katra kustība ir neatkārtojama

Ko pati Ingrīda domā par baletfilmām? “Esmu dzīva teātra piekritēja. Neko pasaulē nevar salīdzināt ar skaņu, kad orķestris uzskaņo instrumentus, ar puantes skaņu, tai saskaroties ar grīdu. Dzīvā baleta izrādē nav dublu – katra dejotāja kustība un žests ir vienreizējs un neatkārtojams. Teātrim ir sava aura, tās ir gandrīz vai fiziskas izjūtas, kad lēnām dziest gaisma, kad atveras priekškars. Pasaulē operas un baleta teātri parasti ir ļoti skaisti, krāšņiem interjeriem – to apmeklējums ir neaizmirstams. No otras puses, kino un televīzija, protams, arī baletu dara pieejamāku. Ir iespējams, piemēram, noskatīties dažādus “Gulbju ezera” iestudējumus – arī jau vecus, no aizgājušā laika. Nevar, protams, noliegt arī to, ka dzīvais teātris ir savā veidā iznīcīgs – izrāde dzīvo tik ilgi, kamēr tā ir repertuārā. Daudzu izcilu teātra mākslinieku sniegumu vēsture ir aiznesusi nebūtībā. Kino un televīzija dod tādu kā mūžības elpu arī baleta izrādei – to varēs noskatīties vēl pēc daudziem gadiem, arī tad, kad to, kas tur piedalās, vairs nebūs mūsu vidū. Ir taču tikai labi, ja vēl aizvien varam baudīt, piemēram, Māra Liepas daiļradi. Un ir jau arī tā, ka kino ir iespējams mākslinieku sejas pievilkt tuvplānā, parādīt, piemēram, Annas Kareņinas pārdzīvojumus.

Bet par kino un baletu gribētu pateikt arī ko citu, kas varbūt nebūs tieši par šo divu mākslas veidu saskarsmes punktiem, bet noteikti būs par to, ko kino var dot un ir devis baletam. Un tās ir baletam veltītās filmas, kas man personīgi un, domājams, ne tikai man, devušas ļoti daudz. Es tās nosauktu par audzinošām un gribasspēku iedvesmojošām.”

Baleta tematikai veltītas vairākas filmas. Pazīstamākās no tām ir filma par slaveno krievu baletdejotāju “Anna Pavlova”, uzņemta 1983.gadā, piecās sērijās, režisors Emīls Lotjanu, kā arī  ASV režisora Teilora Hakforda 1985.gada filma “Baltās naktis” par Rīgā dzimušo un Rīgas Horeogrāfijas skolu beigušo krievu baletdejotāju Mihailu Barišņikovu un viņa bēgšanu no PSRS.

Klasika ir mūžīga

Kinomākslā dejai kā mākslas valodas daļai ir liela nozīme. Piemēram, jau pieminētā “Anna Kareņina”. Ja runājam par to kā par dramatiskās mākslas darbu, tad viens no visu laiku labākajiem šī romāna ekranizējumiem ir 1968.gadā uzņemtā filma ar Tatjanu Samoilovu, Vasiliju Lanovoju un Nikolaju Gricenko liktenīgā mīlas trijstūra lomās. Filmā piedalās arī Maija Pļisecka, tiesa, viņai ir dramatiska, nevis dejotājas loma – kņaziene Betsija Tverska.

Šajā filmā nav baleta, bet deja tajā ir – galma ballē, kurā ierodas Anna un gūst tādu triumfu pār Vronski. Vai dejas tēlam laikmeta kolorīta radīšanā ir liela nozīme? “Protams, ka šīs klasiskās balles dejas ar atbilstošiem tērpiem un frizūrām palīdz uzzīmēt laikmetu, parādīt cilvēkus un arī tradīcijas. Tā ir klasika. To ir vērts atcerēties mūsu laikmetā, kad dejas un dejošanas vārds reizēm tiek dots arī nekoordinētām, haotiskām kustībām. Bet klasika ir mūžīga – visos mākslas veidos laiks vienmēr ir atsijājis graudus no pelavām,” uzskata Ingrīda.

Un te atceramies, kā deja radusies. Mūsu senčiem tā, protams, nebija vis nekāda māksla. Pirmatnējā sabiedrībā tai bija stingri praktiskas funkcijas – dejai tika piedēvēts maģisks spēks, un tās uzdevums bija nodrošināt darbībai vēlamo rezultātu. Senajam cilvēkam bija dejas visiem dzīves gadījumiem – kara, ražas, lietus dejas. Līdz mūsdienām nonākuši arī pirmatnējo deju elementi – kustības ar vēderu, vibrāciju imitējošās kustības, apļi, astoņnieki, spirāles ar gurniem un krūškurvi un vēl daudzi citi.”

Starp citu, arī jaunākā kino teorija izvirza apgalvojumu, ka kino patiesībā ir bijis pazīstams jau pirmatnējam cilvēkam. Jo kino būtība ir kustīgs attēls. Un pirmā reize, kad cilvēks ieraudzīja kustīgo attēlu, bija tad, kad viņš pamanīja ugunskura liesmu mesto atblāzmu uz savas alas sienas…

Indiešu kino valoda un “Rafaello” balerīna

Kādreiz pie mums ļoti populāras bija Indijas filmas, bet to neiztrūkstoša sastāvdaļa bija austrumu dejas graciozo indiešu izpildījumā. “Tā ir dejas mākslas priekšrocība – dejai nav valodas barjeras, tā ir internacionāla. Jebkuras tautas kultūras vērtības jebkurā pasaules malā ir pasniedzamas dejā. Un te vēl liela nozīme ir arī neiztrūkstoši melodramatiskajai indiešu filmu tematikai – gandrīz vienmēr par mīlestību. Protams, arī deja šādā kontekstā piešķir šarmu,” saka Ingrīda un pastāsta, ka Holivudā savulaik bijis ļoti populāri uzņemt filmas par austrumu dejām.

Deja un balets mūsdienās bieži tiek izmantoti televīzijā, reklāmas sižetos. Kad atceramies populāro sižetu par “Rafaello” saldumiem, Ingrīda smaida. “Man arī visi vienmēr dāvina “Rafaello”,” viņa saka. Izrādās, ka Liepājas balerīna arī pati filmējusies reklāmā. “Agrāk tika veidots lūpukrāsas “Žizele” reklāmas rullītis, kurā filmējos kopā ar Māri Šveiduku. Sižets bija iecerēts uz kontrastu pamata: gaisīgais balerīnas tēls un muskuļu kalns.”

Bet ko Ingrīda saka par kino kā skatītāja? “Man patīk izlasīt grāmatu un tad noskatīties filmu. Reizēm ir bijis tā, ka esmu kaut ko gaidījusi citādāk, bet tādu lielu vilšanos no filmas pēc grāmatas izlasīšanas nav bijis. Man ļoti patīk melodrāmas – mūsu dzīve ir stresa un noguruma pilna, ļoti patīk paskatīties kaut ko tādu, kas ļauj atvilkt elpu, nedomāt par dzīves nebeidzamām problēmām. Kā lielākajai daļai cilvēku – man nav pieņemami vardarbības plūdi mūsu ekrānos. Filmas par karu parasti neskatos, kaut arī tās būtu vēsturiskas. No bērnības spilgti atceros filmu “Zita un Gita” – tā man ļoti patika.”

Šī daudziem lasītājiem pazīstamā indiešu filma uzņemta 1972.gadā. Tajā izmantots populārs sižets – par bērnībā izšķirtām dvīņumāsām. Gita, ko bērnībā nozaguši čigāni, ir kļuvusi par klejojošu dejotāju. Vispār dejotājas tēls līdzīgā kontekstā ir ļoti populārs. Dejotāja ir arī čigānu nozagtā Esmeralda no “Parīzes Dievmātes katedrāles”. Un vēl. 1975.gadā nu jau nograutajā kinoteātrī “Liepāja” izrādīja tolaik nepieredzētu grāvēju – meksikāņu filmu “Esēnija”, ko daudzi kino teorētiķi uzskata par moderno seriālu priekšteci. Esēniju, kura bija piedzimusi neprecētai meitenei no aristokrātu ģimenes, vectēvs, slēpdams savas meitas kaunu, bija atdevis čigāniem. Izaugusi taborā, arī Esēnija kļuvusi par dejotāju.

Bērniem patīk pasakas

Ingrīdas studijā mazās meitenītes bieži stāsta par redzētajām filmām. “Bērns ietekmējas no pasakām un sapņo. Bērnu ir ļoti viegli ieinteresēt ar vizuālo tēlu – un deja ir tēls gan kustībā, gan vienlaikus arī vizuāls. Vecākiem un pedagogiem to vajag pozitīvā nozīmē izmantot.”

Un Ingrīda nav tikai dejotāja, horeogrāfe un pedagoģe, bet arī mīļa mamma trīspadsmitgadu vecajam Kārlim. “Bērnus ir ļoti viegli aizraut ar klasisko mūziku. Tikai vēlāk nāk modernās mūzikas fāze ar nepieciešamību iekļauties vienaudžu sabiedrībā, tad retais pusaudzis uzdrošināsies atzīt patiku uz klasisko mūziku. Arī deja bērniem ļoti patīk. Kad Kārlītis bija mazs, mācīju viņam dejot, viņam tas ļoti, ļoti patika. Tagad viņam ir trīspadsmit gadu, zēniem tas visbiežāk ir dejošanas nolieguma laiks.

Ingrīdai ļoti patīk ar mazajām dejotājām iestudēt pasakas. Nesen Ingrīdas dejojošās meitenes piedalījās muzikālā iestudējumā “Reiz circeņiem bij’ veikaliņš”. Ingrīda saka: “Viena no mīļākajām bērnības grāmatām man ir “Īkstīte”. Ļoti vēlētos šo pasaku redzēt iestudētu ar mazajām balerīnām.”

Māksla, kultūra – tās ir vispārcilvēciskās vērtības, kas izturējušas pat cilvēcei ārkārtīgi grūtus laikus – karus un revolūcijas, sērgas un epidēmijas. Sabruka valstis un gāja bojā civilizācijas, bet palika to radītā māksla un kultūra. Šī atziņa mūs iedrošina ticēt – garīgās vērtības, ja tās būs īstas, paliks un nezudīs.

Kristīne Jākabsone,
kino vēstures un teorijas pētniece

Dejas valoda tāpat kā dejotājas tēls kino ir ļoti bieži izmantots. Balerīna Ingrīda Lūre arī piedalījusies filmēšanā, un viņa stāsta, ka izdejot var jebkuras emocijas.