– Kā rit jūsu darba ikdiena šodien?

– Beidzot pēc ilgiem gadiem, kad koncerti nenotiek, esmu nonācis līdz tam, lai pats radītu mūziku. Man beidzot ir daudz vairāk laika lasīt izglītojošas, pašmotivējošas grāmatas, esmu atsācis spēlēt klavieres. Kovida laiks mani piespieda, un es pat priecājos, ka aktīvi spēlēju klavieres, ģitāru. Trenējos, lai tad, kad kovida krīze beigsies, es varētu sevi parādīt jaunā ampluā.

Ar jaunu piesitienu, jaunām dziesmām un jaunu paštēlu iznākt uz skatuves un priecēt cilvēkus citādāk, nekā to darīju iepriekš ar pavadošo sastāvu.

Varētu uzstāties viens pats. Pats spēlēt klavieres un ģitāru.

Šobrīd manu laiku aizpilda jaunu dziesmu rakstīšana un aranžēšana. Iepriekš manas dziesmas visbiežāk aranžēja Atis Ieviņš. Viņš šobrīd ir izdomājis iet obligātajā dienestā, tādēļ man tas jādara pašam. Kas attiecas uz koncertiem un pasākumiem, viss ir apstājies, bet kalendārs ir aizpildīts uz priekšu ar cerību, ka pandēmija beigsies un tie varēs notikt.

Valsts šobrīd mums, mūziķiem, nelielu pabalstu dod, bet ilgi šādi dzīvot nevarēs.

– Jums nupat ir iznācis jauns singls. Pastāstiet par to!

– Jā, singls “Baltie ziedi”. Iesniedzām to “Latvijas sirdsdziesmas” aptaujā. Šobrīd dziesma turas pirmajā vietā. Es ļoti priecājos, ka tauta tik aktīvi balso, man daudzi ir atrakstījuši, ka viņiem patīk šī dziesma. Komponists ir Jānis Krūmiņš.

– Šī un arī citas jūsu izpildītās dziesmas ir mīļas, pozitīvas. Kā jūs izvēlējāties savu dziedāšanas stilu?

– Līdz šim ir bijis tā, ka dziesmas izvēlos, sadarbojoties ar komponistu Artūru Manguli. Studijā tās tiek mēģinātas izdziedāt dažādos veidos. Klausāmies un vērtējam, kur ir par skaļu, par kliedzošu, par maigu, jēlu vai stingru, līdz atrodam to veidu, kas pašiem vislabāk patīk. Arī to vēl uzlabojam līdz versijai, kas nonāk uz skatuves. Un parasti sanāk tāds mīļš, vienkāršs un viegls dziedājums.

Esmu mācījies vokālo dziedāšanu pie vairākiem latviešu skolotājiem, bet padziļināti to mācījos no dažādām ārzemju meistarklasēm, ko pirku Amerikā. Tajās māca to vieglo dziedāšanu.

Visiem patīk, kā pasaules slavenības dzied, tas ir tik viegli, ka rodas sajūta – pats arī tā varētu nodziedāt. Patiesībā tas ir smags darbs, lai izklausītos tik viegli.

Ir jāapgūst dažādas tehnikas. Neteikšu, ka esmu atradis šādu savas dziedāšanas tehniku, bet tāda man vislabāk piestāv. Esmu mēģinājis arī agresīvāk dziedāt, bet tas neskan īsti, ticami. Nav emociju vai attieksmes. Arī tad, ja kādu citu mācu dziedāt, cenšos izdabūt tik tālu, lai dziesmā būtu sajūtamas emocijas. Parasti tas notiek, kad dziedi vienkārši. Dziesmu kā stāstu stāsti.

Ir reizes, kad aizej uz studiju, bet neskan. Tad vienkārši jāpārtrauc. Nav īstā diena. Atnāc citā, un jau ar pirmajiem mēģinājumiem var iedziedāt visu dziesmu. Es mēģinu visu dziesmu vienā piegājienā iedziedāt, lai emocijas caurvij. Ja dala pa gabaliem, jūtu, ka emocijas atšķiras.

Ierakstā arī jūtams, vai iedziedāts ar iekšēju mieru, bez stresa un satraukuma. Psiholoģiskajam noskaņojumam ir ļoti liela nozīme. Jābūt saskaņā ar sevi. To nolasa arī klausītājs.

– Jūsu bērnība pagājusi Skrundā. Cik bieži tagad uz turieni aizbraucat?

– Tagad uz savām lauku mājām Skrundā ciemos pie mammas iznāk aizbraukt reti. Cenšos reizi mēnesī aizbraukt, bet ne vienmēr tas izdodas. Ja kaut kur tuvumā ir koncerti, tad cenšos iebraukt. Paēdu pusdienas, mamma iedod līdzi lauku gardumus.

Mums, aizņemtajiem mūziķiem, ēšana bieži vien ir pēdējā vietā. Enerģētiskā sajūta tā pārņem, ka gribas turpināt radīt un ēstgribas nav. Un tad tikai kādā brīdī attopies, ka neesi visu dienu ēdis.

Kovida laikā tas ir mainījies. Es aktīvi sportoju. Dzīvoju pie Grīziņkalna, tur ir brīvdabas treniņzāle, kuru jebkurš var apmeklēt. Es trenējos četras reizes nedēļā, un tad man ir obligāti jāēd vismaz trīs reizes dienā mazas porcijas. Tas ir mani disciplinējis sekot līdzi savam uzturam, režīmam. Kovida laikā to viegli izdarīt, bet ikdienā, kad ir koncerti, tā nesanāk. Reizēm tie četros beidzas, nākamajā rītā līdz divpadsmitiem vari gulēt.

Šajā laikā es daudz plānoju, un tad varu arī atbraukt uz Skrundu, laikā paēst, patrenēties. Varu ieplānot, kad dziedāt, kad nodarboties ar jogu, meditāciju vai grāmatu palasīt. Varu ieplānot klavierspēli, vokālo treniņu.

– Jūs vairākkārt sakāt, ka kovida dēļ kaut kas ir mainījies arī uz labu.

– Jā. Neko sliktu pagaidām neesmu izjutis, ja vien ne to, ka uzkrātie līdzekļi lēnām sāk beigties. Citādi šajā laikā ir daudz ieguvumu.

– Kā aizsākās jūsu ceļš uz skatuvi?

– Tas sākās Skrundā bērnudārzā. 1995. adā mani konkursam “Cālis” sagatavoja skolotāja Sarmīte Pāvilaite. Mana mamma, kā jau visas mammas, gribēja, lai bērns ko labu dara. Aizveda uz Kuldīgu, uz konkursu. Tur uzvarēju. Rīgā “Cālī” pusfinālā uzvarēju, finālā ieguvu ceturto vietu.

Esmu sarakstījies ar tiem cilvēkiem, kuri toreiz ieguva pirmo, otro un trešo vietu. Neviens ar mūziku nenodarbojas. Varbūt tā ir, kā ansambļa “Dzeguzīte” vadītāja Daila Martinsone man vēlāk teica, ka toreiz ielikusi man zemāku atzīmi, lai man rastos vēlme cīnīties un uzlabot savas prasmes. Tas, ka nedabūju toreiz pirmo vietu, man bija stimuls.

Atbraucot atpakaļ uz Skrundu, piedzīvoju ne tikai uzslavas, arī noliegumu. Arī šobrīd ir tā, ka cilvēki bieži negrib atzīt citu veiksmes. Visu laiku ir sevi jāpierāda. Jābūt visu laiku aktuālam, jārada kas jauns. Jābūt televīzijā, radio.

Jāparāda sevi jaunā ampluā. Esmu priecīgs, ka man mamma bija stipra, turpināja mani atbalstīt. Veda uz koncertiem, konkursiem.

Skrundas Bērnu mūzikas skolā mācījos spēlēt ģitāru un klavieres. Skrundas vidusskolā mācījos franču valodu. Tagad puslīdz runāju daudzās valodās. Ikdienā latviski un angliski, bet pārzinu arī portugāļu, franču, spāņu, itāļu, vācu valodu. Ir sanācis daudz ceļot un strādāt ar dažādām kompānijām, tur tās valodu prasmes rodas.

– Kur mācījāties pēc vidusskolas?

– 2007.gadā iestājos Latvijas Universitātē, mācījos politikas zinātni. Tas nav saistīts ar mūziku, bet izvēlējos tāpēc, ka visas manas māsīcas studēja Eiropā. Man arī vajadzēja ko līdzvērtīgu. Ja būtu jāizvēlas tagad, tas būtu kaut kas ar programmēšanu saistīts. Tā man ir ļoti tuva tēma. Patīk datorus apkopt, labot.

– Studējot politiku, mūzika nepazuda no jūsu dzīves?

– Nē, jo, atnākot uz Rīgu, piedalījos puišu grupas “Latte” kastingā un iekļuvu grupā. Mums bija trīs skaisti gadi mūzikā, strādājot ar producentu Juri Milleru un komponistu Zigmaru Liepiņu. Tā bija forša pieredze.

2008.gadā bija koru kari. Dziedāju Olgas Rajeckas Lielvārdes korī. Tad sākās mana sadarbība ar Artūru Manguli. Manas dziesmas sāka atskaņot radio. Dziesmai “Sniegpulkstenītes” šogad aprit desmit gadi.

– Kādi ir nākotnes plāni?

– Turpināt sevi izglītot, mācīties un radīt jaunas dziesmas. Ir tāda iekšējā sajūta, ka pirms desmit gadiem mācījos nepareizo profesiju un tagad varētu atgriezties pie tā, kas mani interesē – pie datorzinātnes, IT un programmēšanas. Nezinu, ko man tas dos, bet iekšēji balss saka, ka paralēli mūzikai man to vajag turpināt.

Man nav paveicies, ka prastu tikai vienu lietu un ar to varētu pelnīt naudu. Man padodas daudzas. Pats montēju savu dziesmu videoklipus. Esmu apguvis foto apstrādi, audio ierakstu apstrādi. Es varētu būt šoferis, jo man ļoti patīk braukt ar mašīnu. Mārketings man ir tuva tēma. Reklāmas gatavot. Interesē telefonu tehnoloģijas. Varbūt es sākšu producēt, mācīt dziedāt.

Es patiešām nezinu, ko pēc laika vēl gribēšu darīt un izmēģināt, bet zinu, ka šo laiku gribu izmantot pašizglītībai.