Izrādās, tas bija viņš, kurš savulaik neparakstīja dokumentu par Liepājas jaunās slimnīcas pieņemšanu ekspluatācijā. Jo tā vēl nebija pabeigta.

– Sevi nesaucat par aktīvu fotogrāfu, bet izstāde ir tapusi.

– Vēlme parādīt, ko esmu safotografējis, iet tā pa viļņiem, jo ir ikdienas darbi un izstādi noorganizēt nav tik vienkārši.

Muzeja direktores Daces Kārklas piedāvājums un solījums visu noorganizēt bija neatvairāms. Jebkurai radošai personai ir patīkami, ja kāds pasaka: ”Klau, varbūt parādi, kas tev tapis!”

– Esat Liepājas puika. Ko šī pilsēta jums tagad nozīmē?

– Saku, ka esmu distancējies no Liepājas, bet par rīdzinieku sevi neuzskatu un nesaucu. Kamēr Latvija nebija iestājusies Eiropas Savienībā, te valdīja zināma stagnācija. Tā nebija tikai Liepājas problēma.

Arī Rīgai patika uz citām pilsētām skatīties tā no augšas. Varēja sākt kaut ko darīt, kad parādījās pieeja Eiropas Savienības fondiem, jo bez naudas nekas nenotiek. Uz Liepāju atbraucu regulāri.

– Kad sākāt apgūt fotografēšanu?

– No manas mājas, kur dzīvoju, līdz pionieru namam bija mazāk nekā 100 metru. Tur foto pulciņu vadīja Arvīds Freimanis, un varēja apgūt elementārās prasmes, lai fotografētu ar tiem aparātiem, kas bija pieejami pagājušā gadsimta piecdesmitajos, sešdesmitajos gados.

Tur nevarēja iemācīties, ka labā fotogrāfijā jābūt dažādiem slāņiem, kurus var atkodēt skatītājs. Man to neviens nav mācījis.

Latvijā joprojām ir ļoti maz labu foto skolu.

Fotografēšana pēc būtības ir tehniska disciplīna. Gleznotājam starpnieks ir ota, kas pati nekustas. To kustina cilvēks, un tas prasa daudz augstāku sagatavotības pakāpi, lai tiktu līdz patiesi radošam rezultātam. Fotografējot kamera ir tehnisks rīks, ar kuru var taisīt mākslu vai ko citu.

Lai taptu fotogrāfija, it īpaši šodien, rīks jeb fotoaparāts kļuvis tik advancēts, ka to nevar salīdzināt ar laiku pirms gadiem piecdesmit.

Iegūstot praktiskās zināšanas par fotografēšanu, cilvēks automātiski nevar nokļūt radošajā pasaulē. Vispirms tomēr jābūt spējai ieraudzīt. Tikai pēc tam – kā tehniski nofiksēt.

– Kāpēc tieši fotografēšana, bet ne, piemēram, airēšana?

– Viss ir ļoti racionāli. Manam tētim mājās bija fotoaparāts, ”Agfa” platfilmas kamera, jeb, kā toreiz sauca, plēša. Būdams bērns, ar to spēlējos, taisīju vaļā un ciet. Vienā brīdī tētis teica, ka ar to var fotografēt. Lai aizejot līdz pionieru namam, kur ir pulciņš, un tur parādīs, ko darīt.

Kamera izrādījās tehniski švaka. Tad tētis man iedeva fotoaparātu ”Fed-2”.

Esmu teicis ne reizi vien, ka fotografēšana sākas ar saredzēšanu.

Kā tā rodas, to nemāku pateikt.

– Vai nu cilvēkam šī spēja dota, vai arī ne.

– Tas tāds vienkāršs skaidrojums. Manuprāt, svarīga arī vide: kompānija, kādā cilvēks uzturas, vieta, kur virmo radošs gars, valda īpaša gaisotne. Vidi atrod un tur nokļūst tie, kuriem kas tāds iekšēji nepieciešams.

1975. gadā iestājos augstskolā, būvinženieros. Mamma gan gribēja, lai kļūstu par arhitektu. Studējot satiku savu skolas biedru Andi Popi, kurš bildēja savdabīgi stilīgi, kā man toreiz šķita. Paskatījos uz viņa bildēm un nodomāju – es arī tā varētu.

No sākuma dabā jāierauga bilde, kas ir kā motivācija mainīt piegājienu tam, ko esi darījis iepriekš.

– Kas notika pēc tam, kad augstskolas diploms bija kabatā?

– Atgriezos Liepājā un sāku strādāt Vispārējās celtniecības trestā, kuram bija vairākas pārvaldes. Manēja bija 23. pārvalde. Tajā laikā nelietoja vārdu ”būvniecība”, bet gan ”celtniecība”. Pārvaldes priekšnieks bija Visvaldis Krūmiņš.

Priekš manis tā bija skarba dzīves skola, jo viss notika krievu valodā. Es krieviski līdz tam runāju slikti. Par laimi, Krūmiņš sirdī bija riktīgs latvietis.

Viņš man iemācīja vienu labu frāzi. Reiz man bija jāraksta atskaite, un priekšnieks pirmdienā prasīja, kur tā ir. Visādi locījos, taisnojos, un tad Krūmiņš pateica: ”Artur! Ja tu būtu gribējis izdarīt, tu atrastu veidu, kā tikt galā.

Ja negribi, tad atrodas desmitiem argumentu, kāpēc nav izdarīts.”

Šo gudrību bieži atceros, klausoties politiķu skaidrojumos, kāpēc kaut ko nevar izdarīt. Nedara, jo negrib.

– Ar Uldi Pīlēnu jau bijāt pazīstami?

– Viņš kādu pusgadu bija nostrādājis par Liepājas galveno arhitektu, kad satikāmies un viņš uzaicināja mani par vietnieku. Varbūt nevienu citu nevarēja pierunāt, nezinu. Tie bija padomju laiki, un man tiešām nebija nekādu ilūziju. (Smagi nopūšas.) Varbūt vienīgi tāda naiva cerība, ka tas viss reiz beigsies…

Pēc dažiem mēnešiem pārdomāju, jo celtniecība šķita par garlaicīgu. Laikam mans radošums prasīja kaut ko citu.

1984. gadā sāku strādāt Liepājas izpildkomitejas Arhitektūras plānošanas nodaļā par galveno būvinspektoru. Kad pēc pusgada Uldis gāja atvaļinājumā, mani ar ierakstu darba grāmatiņā pārsauca par galvenā arhitekta vietnieku, lai varu viņu aizvietot. Šajā amatā nostrādāju gadus trīs.

– Kāds bija šis laiks?

– Pat negribas komentēt… Ļoti sarežģīts. No vienas puses, labi apzinājos, cik man ir nepietiekamas zināšanas, no otras puses, notika tik daudz aplamību, kuras tomēr nedrīkstēja pieļaut. Laikam nopietnākais, ko izdarīju, – pirmajā piegājienā nepieņēmu ekspluatācijā negatavo Liepājas slimnīcu.

Padomju laikā bija prakse, ka viss jānodod laikā, precīzāk, saskaņā ar plānu. Būve skaitījās nodota ekspluatācijā, kad amatpersonas bija parakstījušas nodošanas aktu. Taču to nedarīja ne izpildkomitejas sekretārs, ne partijas komitejas sekretārs, jo tie bija svētie.

Toreiz vairāk nekā stundu sēdēju partijas komitejas sekretāra kabinetā. Viņš lika parakstīt jaunās slimnīcas nodošanas aktu. Pārējie komisijas locekļi to jau bija izdarījuši, bet es neparakstu. Teicu, ka nav gatava.

Ik pa brīdim viņam zvanīja toreizējais celtniecības ministrs un prasīja, vai tas papīrs parakstīts. Dzirdēju atbildi krievu valodā: ”Nē, vēl nav.”

– Kāpēc neparakstījāt?

– Biju jauns, lecīgs, un galu galā man nebija ko zaudēt. Kad kā komisijas vadītājs kopā ar citiem biju aizbraucis uz jaunceltni, tur iekšpusē klāja apmetumu. Uz grīdas dubļu jūra, kā jau padomju laiku stroikā. Bija atbraucis un kopā ar komisiju būvi apskatīja arī veselības ministrs. Viņš nesapratnē grozīja galvu, skatīdamies uz mani, un teica: ”Biedri Pērkon, kas šeit nav gatavs?”

Ko tādu dzirdot, man tobrīd aizvērās loģiskā domāšana!

Tos pat nevarēja nosaukt par meliem, kas nāca no ministra mutes. Šajā darbā nebija iespējams ilgi strādāt… Parakstu neuzliku, slimnīcu ekspluatācijā nenodeva, un tās būvniecība turpinājās.

Ja šodien objekta nodošana ekspluatācijā nozīmē, ka viss ir tīrs, skaists un pa krāniem tek ūdens, tad padomju gados bija pilnīgi cita izpratne, ko nozīmē gatava būve.

– Tagad, ar laika distanci vērtējot izpildkomitejā pavadītos gadus, – kādi tie bija, ko iemācīja?

– Nosaukšu trīs lietas. Atceros sarunas ar Uldi, kas viņa plašo zināšanu dēļ manu domāšanu nolika citā līmenī. Iepazinos un kontaktējos ar daudziem arhitektiem, tostarp tiem, kas strādāja Rīgā. Apguvu prasmi brīvi sarunāties ar tik specifisku profesionāļu auditoriju, kādi ir arhitekti.

– No darba aizgājāt, pat nezinot, ko darīsiet tālāk.

– Ja tā lielos lēcienos, tad sapratu, ka vairāk par praktisko būvniecību mani interesē fotografēšana. Sāku ar reklāmu fotografēšanu, un tad jau pienāca datoru laikmets. Apguvu digitālās tehnoloģijas. Aizbraucu uz Rīgu, strādāju Fotocentrā.

Pagāja kāds laiks, līdz sapratu, ka jānoslauka putekļi no sava būvinženiera diploma. Sazinājos ar pazīstamiem arhitektiem un jautāju, vai viņiem nevajag cilvēku, kurš prot trīsdimensionālu datorprojektēšanu, kas bija jaunums. Sāku strādāt par arhitektes Guntas Kursītes palīgu.

Arhitektūra ir telpiska būšana. Projektēšana, kamēr nebija datoru, būtībā notika arhitekta galvā. Ar roku uzzīmēja to, ko nevarēja neuzzīmēt. Savai izstādei ”Skices” arī uztaisīju trīsdimensiju modeli visām trim telpām.

– Laikā, kad vēl bijāt brīvais fotogrāfs, uztaisījāt divas savas izstādes.

– Abas 2002. gadā. Liepājā pirmā bija ar nosaukumu ”Cilvēki interjerā”. Šī pati izstāde bija 2020. gadā Jūrkalnē. Otru iekārtoju tolaik ”UPB” jaunajā galerijā Dzintaru ielā. Tā deva iespēju pārbaudīt savas tehniskās spējas.

Ir vēl viena paralēlā joma, kas mani saista jau kopš studiju gadiem.

To jau laikam var nojaust, ka būvniecība mani neaizrāva tā līdz sirds dziļumiem. Studiju laikā biju paņēmis akadēmisko gadu un Liepājas teātrī strādāju par skaņu režisoru. Tā interese par skaņu kaut kur iekšā manī bija sēdējusi.

Atceros reizi, kad, ejot pāri Čakstes laukumam uz darbu, uz teātri, domāju: ”Visu laiku esmu kaut ko darījis ar mūzikas ierakstiem, magnetafoniem, bet tagad man par to maksā naudu.” Kad atsāku studēt, prioritātes mainījās.

– Kad atgriezāties pie skaņu pasaules?

– Kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Vienlaikus tas nozīmēja, ka stājas spēkā ļoti daudz jaunu būvnormatīvu, tajā skaitā arī būvakustikā. Sāku šo jomu pētīt un sapratu, ka neko nesaprotu. Bet gribējās saprast!

Trīs gadus pēc atgriešanās projektēšanas vidē nolēmu, ka braukšu mācīties uz Dānijas Tehnisko universitāti, jo Latvijā akustiku nevarēja apgūt. Specialitāti sauca ”Inženierakustika”.

Man par lielu pārsteigumu, tur bija jāapgūst arī cilvēka anatomija, auss, mutes, runas orgānu uzbūve. Izrādījās, ka tā ir ļoti interesanta un kompleksa sistēma. Dzirde ir kaut kas unikāls no inženierijas skatpunkta. To var ļoti viegli sabojāt.

Vēl joprojām pastāv tikai hipotēzes par cilvēka īpatnējo veidojumu – ārējo ausi, kas palīdz noteikt skaņas avota atrašanās vietu pa vertikālo asi. Par visu šo varētu turpināt vēl un vēl.

– Kā izmantojāt Dānijā iegūtās zināšanas?

– Sāku strādāt par frīlanceri akustiķi, palīdzot arhitektiem. Gandrīz vienlaikus mani uzaicināja par pasniedzēju Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā, kur 2011. gadā liepājnieks profesors Rolands Kronlaks izveidoja skaņu režijas kursu. Topošajiem skaņu režisoriem lasīju akustikas pamatus.

Tagad, pēc gadiem desmit, slodzi akadēmijā esmu samazinājis, stāstu tikai par telpu akustiku.

Tad mani sameklēja kompānija ”Akukon”, kas ir lielākā akustikas kompānija Somijā. Tā kļuvu par Latvijas uzņēmuma ”Akukon-Būvakustika” direktoru, kas ir mans pamatdarbs.

Bez pārspīlējuma šobrīd Latvijā ir tikai kādi desmit cilvēki, kuri apguvuši būvakustiķa specialitāti.

Pie manis darbā pieteicās jauns speciālists vārdā Deniss, kurš arī bija studējis Dānijas Tehniskajā universitātē. Izrādījās, ka viņu mācījis mans kursa biedrs, kurš šobrīd tur bijis katedras vadītājs. Ar Denisu, kurš ir divas reizes jaunāks par mani, varam saprasties pat bez vārdiem.

– Ja atgriežamies pie izstādes, tajā ir fotogrāfijas, kas uzņemtas ar dronu.

– Tā ir mana aizraušanās. Arhitektūras fotogrāfiem vienmēr nepieciešams lielāks augstums, viņi vienmēr kaut kur mēģina pakāpties. Kad nopirku dronu ar fotografēšanas tehniku, pirmā sajūsma noplaka brīdī, kad uzzināju, kādas tik atļaujas vajadzīgas, fotografējot no gaisa Liepājā.

Tā kā Liepājā ir lidosta, jāprasa uzņēmuma ”Latvijas Gaisa satiksme” atļauja. Ir cietums, un atļauja jāprasa Ieslodzījumu vietu pārvaldei, visbeidzot arī Aizsardzības ministrijai. Bet tas ir izdarāms. Fotogrāfijas sanāk labas.

– Ar kādu intrigu mēs varētu beigt šo sarunu?

– Neesmu ieguvis akadēmisku mākslas izglītību, tāpēc tā brīvi peldu no tēmas uz tēmu, fotogrāfijās rotaļājos ar krāsām. Savos darbos telpisko sajūtu mēdzu padarīt grafisku.

Teikšu, ka parādīt savas fotogrāfijas citiem ir patīkami.

Izstādē ir arī video, jo man bija brīdis, kad nekustīga fotogrāfija kļuva garlaicīga, tāpēc samontēju video, pievienoju skaņu. Intrigai iesaku ieklausīties skaņā, kas dzirdama izstādes pirmajā telpā.

– Sevi uzskatāt par veiksmīgu cilvēku?

– Jābūt kritērijiem, kas ļautu to nomērīt. Pavisam noteikti varu pateikt, ka man bijis daudz laimīgu brīžu. Viss man ir, tikai jāstrādā.

– Pateiksiet, kas tā tomēr par skaņu pirmajā zālē?

– Ieraksts izdarīts Karostas ūdenstornī. Ir radoša darba pats sākums – māksliniece gruntē audeklu pirms gleznošanas.

VIZĪTKARTE

Arturs Pērkons

• Akustiķis, fotogrāfs, būvinženieris.
• SIA ”Akukon-Būvakustika” direktors, docētājs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas tehnoloģiju katedrā.
• Mācījies Liepājas Raiņa 6. vidusskolā.
• Studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, Dānijas Tehniskajā universitātē.
• Ieguvis maģistra grādu būvinženiera specialitātē, būvakustikas eksperta sertifikātu.
• Strādājis par profesionālu arhitektūras fotogrāfu.
• Tagad ir amatieris fotogrāfs, bet ar lidrobota pilotēšanas sertifikātu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.