Jārāda arī citiem

E. Veidenbauma ielas 8. namā kolekcionāri pašlaik nepulcējas. Taču tieši ar šo māju, kas celta no 1747. līdz 1760.gadam, esot jāsāk stāsts par grāmatu, uzsver A.Ivanovs, viens no ēkas īpašniekiem. Pērkot namu 2000.gadā, SIA saukusies

“IN Pārdots”. “IN – izsoļu nams, tāda bija pamatdoma. Nopirkām kādas trīs vecas mēbeles. Ko ar tām darīt? Tā ar to lietu saslimu. Vienu brīdi te bija antikvariāts. Kopā ar vēstures entuziastu dakteri Vilni Paegli un senlietu speciālistu Hugo Karņicki braukājām pa pagastiem un Liepāju, meklējām visādas lietas,” viņš atceras.

Tā materiālu, arī vecu fotogrāfiju, savācies tik daudz, ka radās vajadzība ieguvumus rādīt plašākai publikai. Kasparu Miglu Andris pazinis kā mazu puišeli, jo ar viņa tēvu Andreju Miglu reiz kaimiņos dzīvojuši. Paaicinājis viņu kā zinošu cilvēku, abiem kopā radusies doma par grāmatas izdošanu, tuvojoties Liepājas 400 gadu jubilejai, kā arī iecere nodibināt biedrību “Liepāja 400”. Vēl kompānijā pieaicināta Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla.

Svarīgs ierosinātājs albuma veidošanai bija cita grāmata, vēsturisks retums “Liepāja 1625–1925”. “Izcili sastādīta un labi ilustrēta grāmata Liepājas trīssimtgadei, Liepājas pilsētas valdes izdevums ne visai lielā metienā,” stāsta A. Ivanovs.

Bez traipiem un švīkām

Senās fotogrāfijas ir gan pašu kolekcijās, gan Liepājas muzeja krājumā, gan iegādātas. “Liepājas kolekcionāri ir Latvijā visaktīvākie ar skatu kartītēm un fotogrāfijām. Tās bildes maksā diezgan lielu naudu. Tāpēc biedrību dibinājām, lai varētu atļauties saimniecisko pusi,” skaidro A. Ivanovs.

Finansējums iegūts divos Liepājas Kultūras pārvaldes projektu konkursos, atbalstu snieguši arī vietējie uzņēmēji – Aloizs Norkus, Vineta Priedniece, Oļegs Hramovs, Juris Aizezers, ar padomu atbalstījis Uldis Sesks.

Visvairāk albumā ir slavenā Jura Bokuma darbi, ir arī Vladislava Bečaļa un citu meistaru fotogrāfijas. K.Migla paveicis pamatīgu darbu, apstrādājot tās mūsdienām atbilstošā datorformātā.

“Visas bildes ir no fotokartītēm, tās oriģinālā bija mazas, grāmatai bija jātaisa lielākas. Jo lielāka bilde, jo labāk redzams senās Liepājas skaistums.

Palielinot attēlus, var izlasīt tādas detaļas, kas nav izlasāmas kartītē, piemēram, visādus uzrakstus,” viņš pastāsta. Tāpēc attēlu kvalitātes ziņā ļoti atbilstoši ir 20.–30. gadi, agrāk izdotās palielināt nevar, nav nekāda skata, zina K. Migla.

“Citiem patīk, ka vēsturiskajās bildēs ir kāds šarms – traipi, švīkas,” viņš saka. “Tomēr tās parāda tikai to, kādā stāvoklī fotogrāfija ir bijusi, un vēsturisku noskaņu iedod. Mēs gribējām parādīt, cik Liepāja ir bijusi skaista. Domājām par lasītājiem, par liepājniekiem, jo viņiem tas būs liels atklājums.”

Benzīntanks Rožu laukumā

Lai grāmata būtu vēl saistošāka, iekļautas to laiku Liepājas kartes un reklāmas no veciem pilsētas kalendāriem. “Tās rāda saimniecisko dzīvi, domāšanu. Cilvēki tolaik ļoti daudz reklamējās, katrs mazais veikaliņš,” saka K. Migla.

A. Ivanovs uzsver, ka no reklāmām šodienas mārketings varētu mācīties, kā panākt klientu uzticēšanos: “Norādīts, ka darbu veiks akurāti, godīgi.”

Gan bildes, gan reklāmas liecina, ka pilsētas ekonomiskā un kultūras dzīve bijusi ļoti aktīva. Salīdzinot 20. un 30.gadu fotogrāfijas, pēdējās ir mazāk zirgu, vairāk automašīnu.

“Zināt, kur bija pirmais benzīntanks? Rožu laukumā bija “Shell”,” atklāj A. Ivanovs. K. Migla piebilst, ka Rožu laukums šajā periodā piedzīvojis lielas izmaiņas, jo 1938.gadā uzbūvēts Armijas ekonomiskais veikals, arī nojauktas vairākas mājas vietā, kur 1935.gadā uzcēla Latviešu biedrības namu. Abu šo ēku iekšskatiem ir unikāla vērtība, jo laika gaitā tur viss mainījies.

Mokas divu nedēļu garumā bijušas ap fotogrāfiju secību. K. Migla pastāsta: “Radās ideja par maršrutiem, jo centra bilžu ir vairāk, tās bija pārdošanā kioskos un grāmatveikalos. Nolēmām taisīt vairākus maršrutus, lai cilvēks izstaigā ekskursiju pa Liepāju. Tā grāmatai radās universāls un interesants nosaukums.”

A. Ivanovs stāsta, ka Liepājas centrs fotografēts arī pēc kara: “Tā postaža ir briesmīga. Fotogrāfi milzīgu darbu līdz tam izdarījuši, tas ir nenovērtējams.”

K. Migla piebilst, ka nav zināms, cik bilžu kara laikā ir sadegušas vai pazudušas. Ļoti reti esot atrodamas pilnībā sagrautās Vītolu ielas agrākās fotogrāfijas.

“Uz Liepājas 400 gadiem lielais plāns ir uztaisīt kaut ko līdzīgu trīssimtgades grāmatai,” par biedrības iecerēm saka A. Ivanovs. K. Migla domā, ka tas ir tik milzīgs darbs, ka biedrība viena to nevar īstenot, tāds būtu jādara pašvaldībai.

“Mums svarīgi, kā liepājnieki uztvers grāmatu, cik viņiem pietrūkst senās vēstures un skaistuma. Ja visi 1500 eksemplāri nonāks liepājnieku mājās, tas noteikti mūs iedvesmos citiem projektiem,” viņš norāda.

Sajūtas no Liepājas spozmes

Izdevums “Pastaiga pa skaisto Liepāju” ir lielisks vizuāls ceļojums fotogrāfijās pa Liepāju no 20.gadsimta sākuma līdz Otrajam pasaules karam, uzskata D. Kārkla.

“Domāju, ka izdevums ļauj veiksmīgāk izprast arī šodienas Liepāju un tās kultūrvēsturisko mantojumu, apzinoties to, kas neatgriezeniski zudis, un to, kas nācis vietā citā, mūsdienīgā veidolā.

Domāju, ka grāmata liepājniekus rosina būt lepniem par savu pilsētu.”

Viņa atzīmē, ka 19.gadsimta otrās puses un 20.gadsimta sākuma atstātais mantojums joprojām iezīmējas Liepājas pilsētas vaibstos.

“Lai arī daudz kas no tā visa ir gājis zudībā kara laikā, kad gandrīz viss pilsētas centrs bija pārvērsts gruvešu kaudzē, spējam vēl tvert sajūtas no Liepājas spozmes. Arī šodien Liepāja ir skaista. Tajā ienācis mūsdienīgais un mūsu laikmetam atbilstošais. Šī izdevuma galvenais uzdevums, sagaidot pilsētas 400. jubileju 2025. gadā, parādīt Liepājas skaistumu un izvest pastaigā pa pilsētu melnbaltās fotogrāfijas laikmetā,” viņa saka.