– Vai jums patīk rakstīt?

– Jā, ļoti. Taču, ja runājam par grāmatu, – nevar tā vienkārši apsēsties un sākt rakstīt. To var tikai ar iedvesmu, kad jūti: tas, kas sirdī un prātā, jāuzliek uz papīra. Ne tikai sākt, bet turpināt ar iedvesmu. Nebiju vairākas nedēļas neko uzrakstījis, naktī pamodos, bija bezmiegs, un pēkšņi apjautu, ka ir jāiet rakstīt. Līdz pat rīta gaismai rakstīju, ne miņas no miega, un pat nemanīju, kā stundas aizskrēja. Tāpēc es saprotu tos, kas nevar radošus darbus veikt pēc noteikta grafika. Gleznotājs jau arī neskatās pulkstenī, kad iet pie audekla gleznot.

Es neesmu rakstnieks – ar vienu grāmatu neviens par tādu netop. Kas zina, vai es kādreiz vispār kļūšu. Bet man patīk radošais process – uzlikt savu domu uz papīra citiem saprotamā veidā. Rakstu datorā – tehnoloģiju priekšrocība, ka varu izdzēst, mainīt teikumus, literāri pielabot.

– Vai piederat mācītājiem, kas iepriekš nopietni gatavo sprediķi? Ir arī garīdznieki, kas dievkalpojumā sprediķo no galvas, izmantojot vienīgi Svēto Rakstu citātus.

– Es iepriekš uzrakstu sprediķi un arī pārdomāju, lai dievkalpojumā lieki nepļāpātu. Nesagatavota sprediķa pazīme: tas ir garš un ūdeņains. Ir jābūt manuskriptam. Taču bieži gadījies, ka es to izmantoju tikai daļēji, reizēm – tikpat kā nemaz.

Pirms radīšanas, tas ir, rakstīšanas, jālūdz Dievs – kā slavenajā Karavadžo gleznā, kur apustulis Matejs raksta evaņģēliju, taču eņģelis ir satvēris un vada viņa roku: nevis tu raksti, bet Dieva Svētais Gars caur tevi. Pēc tam, kad tu runā, esi izdarījis visu, kas no tevis atkarīgs, un pārējo dara Dievs.

Dažkārt gadījies, ka cilvēks pienāk pēc dievkalpojuma man klāt un saka: “Jūs atbildējāt uz maniem jautājumiem!” Bet es nezinu, uz kādiem, jo sprediķī Dievs caur mani runājis.

– Kā radās doma rakstīt tieši par padomju armijas gadiem?

– Galvenā doma bija fiksēt padomju vēsturi, kurā esam dzīvojuši, jo mēs esam aizejošā paaudze, kas to vēl var uzrakstīt no pašu pieredzētā. Ragnārs un Eduards – divi mani draugi, ar kuriem reizē sākām dienēt, – jau ir miruši. Viņi nonāca daudz skarbākos apstākļos. Pirmais kala klintīs tuneli atomzemūdenēm slēgtajā aizpolārajā pilsētā Poļarnija, otrs gāza mežu Somijai atņemtajā Karēlijā. Viņi savus stāstus vairs neuzrakstīs.

Armija ir paradoksu pilna vide. Bieži vien es tur biju pusbadā, nācās ēst to, kas nebija ēdams, – kaut kādu sacietējušu, zilu griķu putru un sarkanu virumu, ko par zupu saukt nevarēja, jo tajā bija tikai ūdens un sarkanie pipari.

Prieks bija, ja atradās kāds kartupelis vai kāpostu strēmelīte. Pirms tam kaut ko līdzīgu biju lasījis grāmatās par koncentrācijas nometnēm. Un pēkšņi pats atrados tādā situācijā! Tajā pašā laikā padomju armijā bija arī iespējas itin labi dzīvot. Kādu laiciņu strādāju sanatorijā par krāvēju. Un tur sievietes mani cienāja cepešiem! Vairums ierindnieku tādu ēdienu varbūt redz vienīgi sapņos. Man laimējās vismaz pāris reizes ēst cepešus! Taču apstākļi padomju armijā varēja būt tik necilvēcīgi, ka daudzi nespēja izturēt un izdarīja pašnāvību. Manā armijas daļā tādu gadījumu nebija.

– Jau 30 gadus Latvija brīva valsts, var atspoguļot un publiskot patiesību par padomju laiku, bet jūsu grāmata klajā nākusi tikai tagad.

– Mani iesauca 1973. gadā, divus gadus dienēju Tālajos Ziemeļos celtniecības bataljonā jeb strojbatā. Jā, gandrīz pusgadsimts pagājis kopš iesaukuma, bet armija bija tik sūrs piedzīvojums, ka to nekad nav iespējams aizmirst. Tāpat kā jebkuri ekstrēmi apstākļi.

Tagad, runājoties ar dažiem vīriem, uzpeld atmiņā viņu stāstītajam līdzīgas epizodes, ko neesmu grāmatā aprakstījis. Gribēju rakstīt jau sen, bet sāku tikai 2010. gadā. Impulss, teikšu atklāti, nāca no Dieva. Latviešu valodā grāmatu par padomju armiju ir ļoti maz. No zināmajiem ir stāstu apkopojums “Zaldātu zābakos”, kā arī dzejnieka un prozaiķa Vika grāmata “Santamonika. Arhangeļskas apg.“.

Ir jāraksta, jo nomirstot kapā līdzi aiziet līdzi visa mūsu dzīve un atmiņas, kas nav uz papīra uzliktas. To neviens vairs neuzzinās. Cilvēki mēdz teikt, ka viņi jau neesot rakstnieki. Varbūt nav rakstīšanas dotību, bet var izstāstīt, lai kāds pieraksta. Pie mana tēva atbrauca vēsturniece no Kara muzeja, un tā viņš savas atmiņas ierakstīja diskā. Es tagad to pamazām klausos un mēģinu kaut ko uzrakstīt par tēva dzīvi. Lai Dievs dod, ka no tā kaut kas kādreiz sanāk.

Burlesku rakstīju desmit gadus. Kad kādu laiku nebiju pie tās strādājis, man bija sirdsapziņas pārmetumi. Esmu slinks rakstītājs. Turklāt kalpošana Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcā, darbs ar citām prāvesta iecirkņa draudzēm prasīja laiku, jāstrādā bija saimniecībā – mūsu ģimenes atpūtas bāzē “Polīši”.

Mana mīļā sieva Rūta mudināja rakstīt. Teica, ka nekas nenotiks, ja mājās kaut ko nepadarīs, bet grāmata ir jāpabeidz. Kad sāku rakstīt, nebija ne mazākās nojausmas, vai to darbu izdos. Paldies Dievam, ka izdevniecība “Zvaigzne ABC”uzreiz to pieņēma, profesionāli sagatavoja unizdeva bez lielas vilcināšanās.

– Vai rakstot domājāt par lasītāju un izteiksmes līdzekļiem, kas piesaistītu?

– Mana grāmata ir reālu atmiņu stāsts. Tas nav vēsturisks romāns, kurā ļoti senus notikums un cilvēku dzīves interpretē mūsdienīgā skatījumā. Rakstīju pieredzēto, kā to atceros. Pat ne hronoloģiskā secībā. Izdevniecība tikpat kā neko nemainīja, uzteica, ka sūrās atmiņas sniegtas bez tīksmināšanās par slikto un ļauno. Saprotu, ka grāmatu bieži vien raksta, domājot par mērķauditoriju.

Tāpat kā taisa automašīnu vai šuj apģērbu, domājot, kas to valkās. Man tādas domas nebija. Droši vien būs cilvēki, kuriem šī grāmata būs pilnīgi vienaldzīga vai nepatiks. Gan jau kādu arī uzrunās.

– Vai šajā vēstījumā pavīd arī kaut kas no teoloģijas aspekta?

– Kad mani iesauca, nebiju kristietis. Mani kristīja un iesvētīja 27 gadu vecumā. Armijā man vairākas reizes parādījās ļoti skaidra Dieva vadība, pēc kuras sapratu, ka neesmu bijis paklausīgs un tādēļ nonācis tādos apstākļos.

Grāmatai ir divas daļas. Pirmā: 1973.–1975. gads strojbatā. Otrajā ir atmiņas par militārajām mācībām tā sauktajos partizānos jeb civilistu iesaukumā armijas manevros padomju varas okupētajā Austrumprūsijā 1986. gadā.

Tad jau es studēju teoloģiju. Toreiz es biju pirmais jaunais mācītājs, ko iesauca padomju armijā. 70. gados armijā vēl bija stingra kārtība, 80. gadu vidū jau manāms, ka padomju impērija iet uz galu. Ieveda mūs sniegotos poligona laukos Lietuvā un pateica, ka tur būs jādzīvo. Sameklējām norādītās vietas, kur kādreiz vasarā teltis stāvējušas. Izkašājām no sniega tādas četrkantīgas bedres, uz vecajām koka lāvām sametām turpat mežā salauztus egļu zarus. Segu vietā bija novalkāti šineļi, atveda krāsniņu, ko kurināt. Tā mēs tur ziemā, sniegā un puteņos dzīvojām. Tāda tolaik bija militārā apmācība.

– Kā radās grāmatas nosaukums?

– Kad sāku rakstīt, nosaukuma nebija. Domāju: redzēs, kas un cik daudz sanāks. Vispirms gribēju “Trulās grieznes”. Bet pēkšņi ienāca prātā burleska – ar kariķējošu un ironisku pieskaņu. Dinozaurs ir padomju armija, polārais – tāpēc, ka aiz Polārā loka, Tālajos Ziemeļos.

– Vai varam gaidīt turpinājumu?

– Iespējams. Pagaidām nevaru apgalvot. Saistībā ar armiju ir uzplaiksnījušas lietas, par kurām neesmu uzrakstījis. Esmu pierakstījis, lai neaizmirstas. Manī iekšā sēž vēl kāda grāmata. Bet par to es negribu runāt. Kad būs gatavs, tad izstāstīšu.

Runājot par padomju vēstures atspoguļošanu, rakstniekiem padomju varas laikos bija un vienlaikus nebija viegli. Ierīkoja speciālus namus, sanatorijas, kur atpūsties, rakstīt. Ar kompartijas (komunistiskās partijas – aut.) ziņu. Vēl kaut kādas niecīgas privilēģijas piešķīra. Teiksim, iespējas nopirkt lietas, pie kurām parasti cilvēki netika. Tādi Jūdasa graši. Jo vajadzēja slavināt režīmu, kas nepatika. Varbūt pat dziļi riebās, bet bija jāraksta, cik viss brīnišķīgi.

Es nekritizēju nevienu rakstnieku, diemžēl tad, kad Latvija kļuva brīva, bija ļoti maz, ko izvilkt no aizslēptajiem plauktiem.

Mēs tagad varam vairāk izlasīt par to, kas Latvijas zemē noticis pirms daudziem gadsimtiem, bet nav daudz objektīvo stāstu par nesenajiem padomju laikiem, tai skaitā par Latvijas inteliģenci. Jo vēl velkas līdzi čekas ēna. Nav jau noslēpums, ka iespēja aizbraukt uz Rietumiem toreiz skaitījās milzīga privilēģija, bet patiesībā tie paši Jūdasa graši, jo bija jāsadarbojas ar čeku, jānodod savējie. Par to nav uzrakstīts, jo vēl dzīvi daudzi, kas iesaistīti lietās, ar kurām neviens negrib lepoties. Vēsture ir jāraksta, un labi, ja to dara aculiecinieks. Bet ne pats pēdējais.

– Kādēļ cilvēki neraksta?

– Šis jautājums ir uzdots ne reizi vien. Tādas nepārprotamas atbildes nav. Varbūt nav viegli uzrakstīt atmiņas par paša piedzīvoto skarbos laikos. Cilvēks negrib, pat nespēj to brūci vēlreiz uzplēst. Par izsūtījumu, Sibīrijas lēģeriem daudzi neraksta.

Vēsturnieki kādai izsūtītai sievietei bija lūguši vismaz izstāstīt. Viņa atbildēja: “Piedodiet, es negribu sajukt prātā. Visu mūžu esmu centusies to aizmirst un nedomāt.”

Pieļauju, ka par armiju neraksta arī tāpēc, ka neuzskata to par kaut ko īpašu. Daudzi piedzīvoja to pašu, ko es, tas bija tāds laiks.

– Vai ir bijusi vēlme aizbraukt uz dienesta vietu vēlreiz?

– Nav bijusi. Skatījos satelītā – tā vieta ir krūmiem aizaugusi taigas mala. Izjūkot Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai, armiju samazināja. Mans iesaukums bija vēl tā sauktās Ziemeļu apguves laikā. Vēlāk to atcēla un armijas daļas likvidēja. Pilsētas Apatīti un Kirovska, kur dienēju, pastāv joprojām, taču cilvēki Ziemeļus, Kolas pussalu pamet klimata un dzīves apstākļu dēļ. Toreiz viņus vilināja palikt ar poļarkām – Ziemeļu piemaksām. Ik pēc nodzīvota gada paaugstināja koeficientu pie algas.

– Kādas grāmatas visvairāk lasāt pats?

– Mani saista vēsture un teoloģiskā literatūra. Par ļoti labu grāmatu atzīstu pareizticīgo priestera Aleksandra Meņa sarakstīto “Cilvēka Dēls”par Kristus dzīvi. Viņš pieķēries grūtam darbam, bet veiksmīgi ticis ar to galā, saliekot Veco un Jauno derību un Kristus dzīvi ar ļoti precīzi tvertiem komentāriem. Evaņģēlijs pats par sevi ir Jēzus dzīves spilgtāko notikumu apraksts, kuriem ir daudz dziļāka nozīme. Meņs pratis tos skaidri parādīt.

– Vai līdz ar rakstīšanu un pēc grāmatas iznākšanas esat piedzīvoto vēlreiz pārdomājis un pie jaunām atklāsmēm nonācis?

– Tagad, paskatoties uz sevi tajā laikā, secinu, kāds muļķa puika esmu bijis. Palaidis garām daudzas izdevības dienestu padarīt vieglāku. Nebiju tad vēl kristietis, bet Dievs mani mīlēja, grūtībās radīdams apstākļus, par kādiem citi varēja tikai sapņot. Kādos brīžos rīcība bijusi paša neapzināta, bet Dieva vadīta.