Romāns nāca klajā oktobrī, un pašreiz izdevniecības grāmatu topā ir blakus populārākajām – “Mērijas Grīnbergas atmiņām un dienasgrāmatām” un Laimas Kotas atkārtoti izdotajai grāmatai “Mīla. Benjamiņa”.

Dzeloņdrāšu žogs uz Latvijas un Igaunijas robežas, deficītas rietumu preces, ikgadējs Vecgada kukulis priekšniekam par pozitīvu raksturojumu no darbavietas ceļam uz panākumiem, divas valsts valodas, dzēsta un aizliegta tautas atmiņa… Antiutopija – rakstīts uz D. Savina grāmatas vāka.

Autors izvēlējies mums pastāstīt par dzīvi tādā Latvijā, kāda būtu, ja 1992. gadā Augstākā Padome būtu piešķīrusi pilsonību visiem tās iedzīvotājiem un šī būtu kļuvusi par prezidentālu valsti ar neierobežotu pilnvaru termiņu. Iestātos Eirāzijas Savienībā un sāktu sociālistiskas tirgus ekonomikas celtniecību ar Krievijas, Ķīnas un Ziemeļkorejas atbalstu.

Arī Liepājai šajā antiutopijā sava vieta. Rožu laukuma vietā – Kaujas Brālības laukums, latvieši stiprā mazākumā, tautas deju pulciņā jaunākie tie, kam pāri 60, priecīgi, ja parādās kāds, ar kuru var parunāt latviski. Lai arī stāsts brīžiem ļauj pasmieties, tas tiklab liek arī noskurināties – labi gan, ka šī nav mūsu Latvijas realitāte!

“Šī grāmata ir pārsteigums. Tā nav ierasta interpretācija par Latviju. Antiutopiju, alternatīvās vēstures stāstu Latvijas literatūrā nav daudz,” saka grāmatu izlasījusī liepājniece, projektu vadītāja, feisbukā izveidotā Liepājas grāmatu kluba kūrētāja Nora Sudmale.

Viņa atzīst – vēstījuma sākums licis domāt, ka tas būs stāsts par plaukstošu valsti un sabiedrību, bet sižeta gaitā radies aizvien “tumšāks, drūmāks un paģiraināks noskaņojums, bezcerība, gribas pamosties īstajā brīvajā Latvijā”. “Sanāca tā, ka grāmatu lasīju vakarā, bet pabeidzu no rīta, un tiešām – novērtēju to, ka pirms vairāk nekā 30 gadiem cilvēki pieņēma lēmumu par tādu demokrātisko Latviju, kāda mums ir, ka mums ir iespēja pamosties reāli brīvā Latvijā.”

Viņa uzsver, ka autora antiutopijas greizā spoguļa attēlu paspilgtinājis tas, ka šajā grāmatā viss ir tik pazīstams un dzīvs, aprakstīto ļoti viegli iztēloties. “Interesanti, ka nav populārās norādes: “Visi tēli izdomāti, jebkura līdzība ir sakritība.” Var lasīt Orvelu, citas antiutopijas, bet tajās stāsts noris tālu no mums un neiesper tik ļoti pa potīti.”