liepajniekiem.lv
Nelielā ekspozīcija atklāj viņa aizraušanos ne tikai ar mūziku, bet arī fotografēšanu un dzeju. 2026. gadā A. Engelmanim apritētu 90 gadu. Ceļā uz to plānoti vairāki ieskaņas pasākumi. Turklāt top grāmata.
Atrastu, ko bildēt, arī tukšā istabā
Par nosauktajām iecerēm pastāstīja komponista meita Līga Engelmane, atverot izstādi bibliotēkā “Libris”. Notikumā bija klāt arī viņas mamma, A. Engelmaņa dzīvesbiedre Aija Engelmane.
“Izstāde ir mazs ieskats tēva daudzpusīgajā raksturā,” viņa sacīja. “Raksturs gan viņam bija smags.
Viņš bija cilvēks, kam vajadzēja ļoti daudz vientulības. Viņš varēja staigāt pa mežu – dienā, naktī, vakarā, rītā.”
Lai rakstītu mūziku, viņam nevajadzēja klavieres. “Mūzika viņam skanēja galvā. Kad bija iedvesma, viņš varēja arī uz avīžu stūra uzrakstīt, ja pie rokas nebija nošu papīra.”
Viena no izstādē skatāmajām planšetēm veltīta lauku mājām “Ausekļi”, kuras A. Engelmanis iegādājās 1978. gadā. Ar domu, ka tā būs māja dažādām radošām aktivitātēm.
“To viņš pirka, lai būtu, kur patverties no pilsētas, jo, skolā strādājot, cilvēku apkārt bija daudz. Māja sniedza tik gribēto klusumu un mieru.
Pirmos 10 gadus tur vispār nebija elektrības. Pēc tam gan ievilkām, jo gribējās tomēr tēju uzvārīt. Šobrīd arī tur nekā daudz nav, tēvs negribēja nekādas ekstras. Ūdens joprojām jāsmeļ no akas.”
Līgo svētki, šķiet, ir slavenākais notikums, tie šeit atzīmēti vairākus gadus un pulcēja lielu skaitu svinētāju, arī kori “Līva” ar diriģentu Jēkabu Ozoliņu, Simfoniskā orķestra dalībniekus.
“Sākoties Atmodas gadiem, “Ausekļos” mastā vilkts karogs, dziedāta himna,” atminas A. Engelmane.
Īstens A. Engelmaņa domubiedrs bijis Olafs Gūtmanis, ar kuru saruna parasti beigusies tikai pusčetros rītā. Olafs, viņa dzīvesbiedre Velga un dēls Dāvis bija Engelmaņu ģimenes draugi un kopā svinējuši kā Jāņus, tā arī Jauno gadu “Ausekļos”.
27. janvārī bibliotēkā “Libris” plānota A. Engelmaņa dzejas pēcpusdiena.
“Dzeju tēvs rakstīja visiem par lielu pārsteigumu. Tā ir ļoti skarba, tieša,”
raksturo meita Līga.
To lasīs aktieris un dzejnieks Ēriks Vilsons, savukārt skaņdarbu “Meditācija” izpildīs čelliste Inga Aizstrauts-Zirka. “Visi ir laipni lūgti,” aicina Līga.
Savukārt par tēva aizraušanos ar fotografēšanu meita saka: “Man šķiet, ka viņam tas ļoti patika. Iespējams, tas viņam no tēva, kuram savukārt patika jaunākās tehnoloģijas un, šķiet, bija fotokamera.”
Zināmais fotomeistars Huberts Stankevičs A. Engelmaņa fotodarbus slavējis: “Ja Agri ieliktu tukšā istabā, viņš izdomātu, ko bildēt. Fantāzija viņam darbojās. Atceros, bija kāda bilde ar astoņām piena pudelēm tādā interesantā gaismā, interesantā rakursā. Viņam bija gleznieciskā dzīves uztvere,” piebilst dzīvesbiedre Aija.
Savā dzīvesvietā Ezera ielā A. Engelmanim bijusi maza foto laboratorija, kur taisījis un attīstījis bildes. “Es dažkārt drīkstēju tur ieiet. Brīdis, kad uz baltā papīra pēkšņi parādījās bildīte, bija maģisks. Un mani tas interesēja,” atminas Līga.
Darbs pie grāmatas jau sākts
Jubilejas gadā iecerēts izdot A. Engelmanim veltītu grāmatu. Tajā būs apkopota gan viņa biogrāfija, gan cilvēku atmiņas, gan arī nopietna skaņdarbu un muzikālās darbības analīze.
Pēc padoma ieceres īstenošanā Līga vērsusies pie muzikoloģes Daces Bluķes. “Viņš bija mans skolotājs, es mūzikas vidusskolā mācījos pie viņa kompozīciju. Turklāt mana klasesbiedrene 5. vidusskolā bija Engelmaņa māsas meita. Tā ka es jau no bērnības zināju, kas ir Agris Engelmanis,” saka D. Bluķe.
Runājot par grāmatu, viņa atklāj: “Mana ideja bija tāda, ka diez vai pārskatāmā nākotnē par Agri uzrakstīs vairākas grāmatas un, ja jau ir kāds domubiedru pulks, kurš ir saņēmies, lai taptu grāmata, tad tā ir jāveido tā, lai tur būtu gan zinātniski pētnieciskais darbs, lai tas paliktu nākotnes mūziķiem, pētniekiem, gan respektabls materiāls, uz kuru atsaukties, gan arī atklātu, cik krāsaina un piesātināta ar dažādiem notikumiem bijusi Agra Engelmaņa dzīve.
Grāmatā jāparādās viņa daudzšķautņainībai.”
Rakstīt grāmatu atsaukusies mūzikas zinātniece un pētniece Ilze Šarkovska-Liepiņa, kuras jaunākais darbs ir grāmata par Dziesmu svētkiem, kas iznāca pagājušajā gadā.
“Šķiet, šī sadarbība veidojas ļoti laba, viņa jau vairākas reizes viesojusies Liepājā un pie Engelmaņu ģimenes un pamazām sāk iepazīties ar visu bagātīgo materiālu. Viņai bija pārsteigums, ka bez mūzikas ir daudz kā cita.”
Grāmatas izdošanu ir atbalstījusi arī pašvaldība.
Bibliotēkā skatāmā izstāde ir prologs ceļā uz grāmatas tapšanu, vērtē D. Bluķe. “Pētot un strādājot pie šīs grāmatas, var atklāt ļoti daudz lietu, par ko var veidot mazus, nelielus notikumus,” viņa spriež.
Savu piekrišanu strādāt un rakstīt nodaļu par A. Engelmaņa kormūziku ir devusi diriģente Ilze Valce, tāpat arī Ieva Pāne, kura savulaik strādājusi pie A. Engelmaņa nošu digitalizācijas. “Domāju, ka taps ļoti labs izdevums,” rezumē D. Bluķe.
Vēl ir zināms, ka arī Liepājas Simfoniskais orķestris gatavos īpašu koncertu, kas izskanēs A. Engelmaņa jubilejas gadā.
“Viņa nozīme ne tikai Liepājas, bet vispār Latvijas kontekstā nav līdz galam novērtēta,”
uzskata D. Bluķe, “jo padomju laikā viņš kā komponists bija tāds autsaiders. Viņš nerakstīja gluži tā, kā varai patika. Līdz ar to viņa simfoniskās mūzikas darbus ne pārāk bieži atskaņoja, jo tajos viņš ir ļoti ekspresīvs, laikmetīgs, moderns.
Savukārt kormūzikā pilnīgi pretējs – ārkārtīgi lirisks, kordziesmas ir ļoti skaistas un izskanējušas pat no lielās Dziesmu svētku estrādes.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
