Satiekamies Saldū vasarīgi skaistā dienā septembrī. Pirms pavisam neilga laika Guntaram beigusies tikšanās ar skolēniem, un viņš saka: “Es priecāšos, ja kāds no viņiem turpmāk pasniegsies tā plaukta virzienā, kurā stāv dzejas grāmatas.”

– Kā bērni un jaunieši jūs uzņēma?

– Viņi ir īpaša auditorija. Pieļauju, ka tad, ja skolā ierastos tāds klasiski sevī iegrimis dzejnieks un lasītu, iespējams, kvalitatīvu vai pat izcilu dzeju klasiskā manierē, bērnu uzmanību viņam noturēt būtu ļoti sarežģīti.

Kad uzaicina, uz skolu braucu kopā ar savu skatuves kompanjonu, vidusskolnieku gandrīz vienaudzi Eduardu Strazdiņu, kurš dzied un spēlē ģitāru.

Mana dzeja salīdzinoši viegli uztverama, ātri iedarbojas, un tūlīt pat saņemu klausītāju reakciju.

Priecājos, ja lasītais klausītājos atstāj kādu domas pavedienu.

– Kāds pats bijāt, skolā mācoties?

– Liepājas 1. vidusskolā mācījos laikā, kad tur vēl bija baseins un militārā mācība. Vajadzēja mācēt izjaukt un salikt kalašņikovu. Un no rīta bija jādzer piens ar visu plēvi.

Direktora krēslā tolaik sēdēja biedrs Ļaļiks. Tā viņu arī saucām. Nezinu, kāds bija viņa vārds. Mūsu skola varēja lepoties ar kafejnīcu, kuras piedāvājumā bija gan koržiki, gan biezpienmaize.

Pirmajās klasēs biju gandrīz teicamnieks, bet septītajā, astotajā jau tāds razbainieks.

Bijām vairāki puikas, kas centās iekarot klases krutāko džeku statusu.

Tad sapratu, ka tomēr nevaru nemācīties. Sāku mācības pievilkt, taču, ne tik daudz mācoties, cik vielu, piemēram, literatūrā apgūstot, izlasot, kas īsi uzrakstīts uz grāmatas aizmugurējā vāka vai tās anotācijā…

Cik nav sacerējumu uzrakstīts, praktiski zinot tikai grāmatas nosaukumu! Skolotāja Aija Barča, kuru satiekot joprojām saucu par skolotāju, ieteica izlasīt vēl dažas labas grāmatas ārpus obligātās literatūras.

– Cik gadu vecumā atnāca pirmais dzejolis?

– Šķiet, ka sestajā klasē. Ģimenē tolaik dzīvojām ar patēvu, un es biju uzzinājis, ka viņa māsa precējusies ar dzejnieku Augustu Štrausu. Sapratu, ka kaut kā esam saistīti ar atzītu dzejnieku, kuram iznākušas grāmatas.

Reiz skolā bija jāraksta brīvās tēmas sacerējums, un skolotājai jautāju, vai varu to rakstīt dzejā. Atļāva. Tas bija Padomju Savienības laiks, un sajūta, kā jābūt pareizi, mums tomēr bija iedzīta.

Nolēmu, ka jāraksta par mātes sastrādātajām rokām.

Mamma jau arī pamatīgi rāvās, strādājot vairākās maiņās Zivju konservu kombinātā. Savu dzejā rakstīto sacerējumu atdevu un drīz vien saslimu.

Kad atgriezos skolā, tur atzīmēja valsts svētkus un skolas daiļlasīšanas konkursa uzvarētājs skaitīja dzeju. Klausījos un sapratu, ka esmu to dzirdējis, pazīstu… Dzejolis par mātes sastrādātajām rokām. Tad visas skolas priekšā pieteica autoru – mani. Tas bija šoks.

– Ko nodomājāt?

– Nu, – baigi forši! Viens dzejolis un tik daudz uzmanības.

– Turpinājāt rakstīt?

– Jā. Arī skolotāji to zināja un, kad bija piedāvājums piedalīties radošajā nometnē ”Aicinājums”, sūtīja mani.

Nokļuvu pavisam citā pasaulē, kas ļoti atšķīrās no ikdienas. Uz nometni brauca Latvijas radošie, zināmie ļaudis, arī Imants Ziedonis, Klāvs Elsbergs un citi. Man vēl joprojām saglabājusies kladīte, kurā ir Ziedoņa ieraksts un recenzija par maniem dzejoļiem. Tiku paslavēts.

Tā dēļ gan zaudēju dažus draugus, bet ieguvu ticību sev.

Kad iestājos Liepājas Mūzikas skolā, sākās tas otrs posms. Ainars Virga un vēl daži citi sāka prasīt savām dziesmām vārdus.

Liepājas jauno literātu pulciņā darbojāmies kopā ar Guntu Šnipki, Sandru Vensko, Ainaru Pūpolu un, šķiet, arī Intu Birzkopu. Vēl pēc daudziem gadiem esam tikušies, sarīkojuši savus neformālos vakarus un dzejas lasījumus.

– Kur, kad, kāpēc rodas tā sajūta – jāuzraksta dzejolis?

– Pats galvenais, lai uzrakstītu dzejoli, tam jāatrod laiks. Ir simts un viens gadījums, kad, ar automašīnu braucot, atnāk forša rindiņa. Apstājos ceļa malā, pierakstu vai ierunāju telefonā.

Lielākais vairums tomēr atnāk tad, kad zinu – man tagad būs divas brīvas stundas, kad nevajadzēs ne zāli pļaut, ne kārtot darba lietas. Tie ir visskaistākie mirkļi, kad varu rakstīt un mani netraucē.

Tad vieglītēm no sevis izžmiedzu to, kas sakrājies. Dažubrīd esmu pārsteigts, kas uzrakstās.

Es nodalu dzeju un dziesmu vārdus. Rakstīt dziesmu vārdus ir profesionāls darbs, kad esmu saistīts ar komponistu, izpildītāju. Man jādomā par viņu imidžu, viņu stāstu un to, kur dziesmā būs īsās, kur garās notis. Jābūt bagāžai, sagatavotībai, ritmiskai sagatavotībai. Bet, rakstot dzeju, ir pilnīga brīvība.

Pēdējos gados esmu sev izstrādājis īpašu ritmu, no kura, iespējams, netieku ārā. Tam kā plusi, tā mīnusi. Tā ir arī zināma tehnika jeb forma.

Par formu savulaik Imants Ziedonis arī ierakstīja manā kladītē, ka dzejoļi dzimst un attīstās tikmēr, kamēr atrod savu formu. Tajā brīdī nesapratu, kas par formu, kāpēc. Vēlāk tā man daudz palīdzējusi, lai nav nekā lieka. Ne zilbes. Dzejolis savā formā gatavs, noapaļots. Grūti izskaidrot, jājūt.

Gadās, kad kādu dzejoli vēlāk pārlasu un ir sajūta, ka tas tomēr mazliet klibs un jālabo forma.

– Forma kā dzejnieka rokraksts?

– Vienīgais mans treniņš ir prakse. Visu laiku praktizējos. Kad rakstu, tad daudz, bet daudz ko arī izmetu un pie tā neatgriežos. Ir gan tādi, kas reizēm noapaļojas pusgada laikā. Man gribas, lai dzejoļi ir loģiski. Varbūt tāpēc tik daudzi tos lasa?

Jā, manas dzejas grāmatas pērk, tirāžas nav mazas. Zinu, ka  par manu dzeju tiek spekulēts par kvantitāti un kvalitāti. Ja redzu, ka ir atgriezeniskā saite un cilvēkiem patīk, tikmēr viss kārtībā.

Kritika nekad īpaši mani nav saudzējusi, nav arī lielījusi.

Es pieņemu tā, ka reti kad dzejolis patīk abām pusēm – kritiķim un lasītājam. Kritikām, ko izlasu, no vienas puses, piekrītu, jo tās skatās no sava, akadēmiski izglītotu cilvēku skatpunkta.

Varbūt mana dzeja jāuztver vieglāk? Mani tāpēc pat nav vērts salīdzināt ar citiem, kurus kritika slavē. Bet zinu, ka mani dzejoļi cilvēkiem ikdienā noder. Tie tiek lietoti.

– Populārs ir uzskats, ka labi dzejoļi rodas, ja dzejniekam dziļi pārdzīvojumi, mīlas sāpes…

– Jābūt dzīves pieredzei. Emocijas no pirksta izzīst nevar. Stāstu, pasaku uzrakstīt var, bet ne dzejoli. Patiesu pārdzīvojumu nevar izrēķināt. Lasītājs lieliski atšifrē, kas ir īsts.

– Vai pašam nācies piedzīvot un saprast – tagad gan es esmu saķēris zvaigzni…

– Zvaigžņu slimības putekļi, atceros, mani skāra 8. klasē, kad vienu manu dzejoli otrajā lapā nodrukāja žurnālā ”Draugs”. Blakus bija bilde ar tādu priecīgu manu vienaudzi, kas nebiju es. Bet līdzīgs! Daudzi domāja, ka tā mana bilde, un es… to nenoliedzu.

Tolaik cilvēki rakstīja vēstules, un pēc šīs publikācijas arī es no lasītājiem tās saņēmu. Tāds interesants laiks bija – vēstules rakstīja ar roku, sūtīja pa pastu. Mājās mammai sāku stāstīt, ka man, visticamāk, drīz iznāks arī grāmata.

Jau biju sācis spēlēt bungas un atceros sarunu ar mammu, ka man vajag bungu komplektu. Viņa daudzus gadus pacietīgi bija krājusi naudiņu, iekrājusi 1000 rubļus, kas tolaik bija tiešām liela nauda. Tikpat maksāja bungu komplekts. Mamma man to nopirka.

Biju pārliecināts, viņai naivi stāstīju, ka naudu atdošu, kad man iznāks dzejoļu grāmata. ”Žiguli” es arī noteikti dabūšu, jo tādu auto piešķīra Augustam Štrausam par vienu viņa dzejas grāmatu. Biju muldoņa…

Pirmā grāmata iznāca pēc gadiem divdesmit, un par tās honorāru pat ”Žiguļa” lukturi nevarēja nopirkt.

– Vai ir robežas, kuras citiem neļauj pārkāpt, – par sevi, savējiem?

– Klajus, tiešus apvainojumus neesmu gatavs pieņemt. Te jāsaka liels paldies manam boksa trenerim Agrim Šokolejam. Pašā pirmajā treniņā viņš teica, ka mājās var iet visi tie, kas nākuši iemācīties kauties. Bet mēs visi uz treniņu bijām gājuši tieši tā iemesla dēļ!

Treneris vienmēr atgādināja, ka tas, ko mākam, noderēs tikai, lai sevi aizsargātu ārpus sporta zāles. Gana labi iemācījos boksēties, un sportā mana karjera varēja turpināties, bet, kad sāku nodarboties ar mūziku, mūzikas skolotājs pateica, lai izvēlos ko vienu.

Kaujoties esmu bijis pārgalvīgs, bet viss beidzās labi.

Par tām robežām – savējos aizstāvēšu. Neesmu no tiem, kas pagriež otru vaigu. Tagad esmu iemācījies sadzīvot ar pretējiem viedokļiem, iztiekot bez apsaukāšanās.

Brīdī, kad saduras divi pretēji viedokļi, cilvēki viens otru nedzird, nespēj pārliecināt. Mēģinu atrast kādu racionālu graudu, lai arī uzskatu, ka otrs galīgi ”iemaldījies mežā”. Bet tas otrs droši vien arī domā, ka mežā esmu es!

Mēģinu nevis pārliecināt, bet saprast, kā otrs līdz tādām domām nonācis. Ja visi vienādi domāsim, tad droši vien dzīvosim ”laimīgajā komunismā”.

– Kāds esat draugs?

– Es tā īsti neesmu pazaudējis nevienu draugu. Ainars Virga, Andris Reinfelds, Uldis Krievkalns, nemaz nerunājot par ”bet bet”, Zigfrīdu un citiem. Bijušas situācijas, kad šķita – pazaudēšu, bet nē.

Atceros sarunu ar Igo. Mums vienu brīdi bija tāda atsvešināšanās. Igo teica:

”Baigi vajadzētu parunāt. Esmu zaudējis draugus. Vairāk negribētos.” Parasti pat draugu starpā tik atklāti nesaka.

Teiktais manī stipri norezonēja. Aizdomājos, kas tad mums ir vissvarīgākais. Kas ir svarīgāks par ģimeni un draugiem? Jā, draugus neesmu pazaudējis, lai arī katrs darām savas, atšķirīgas lietas.

– Ar kuru Latvijas politiķi gribētos kopā padzert tēju un patērzēt?

– Tādu nav daudz. Ir bijusi izdevība parunāties ar tagadējo prezidentu Edgaru Rinkēviču. Ļoti inteliģents un patīkams sarunas biedrs ar labu humoru.

Vislabprātāk laikam tomēr parunātu ar dažiem no pagātnes. Piemēram, ar Zigfrīdu Annu Meierovicu. Viņš ir atslēgas figūra Latvijas valsts tapšanā, kas mūsu valstiskumu padarīja par iespējamu.

Nebūtu rāma tējas dzeršana, jo tā paskarbāk gribētu parunāt ar Kārli Ulmani, lai noskaidrotu, ko patiesībā nozīmēja ”paliksim katrs savā vietā”. Tam bija milzīgas sekas, kuras izjūtam joprojām katru dienu, katrs Latvijas iedzīvotājs.

Nebūšu oriģināls, sakot, ka ļoti labprāt parunātos ar Vairu Vīķi-Freibergu. Uzdotu jautājumus, uz kuriem nezinu atbildes, piemēram, kā viņa atgriezās Latvijā.

– Ne viens vien jaunais tos, kam šodien 60 gadu, sauc par senioriem. Pašam ir sajūta, ka dzīve paiet?

– Mums ”bet bet” ir dziesma ”Tā paiet dzīve”. To gan uzrakstījām 1991. gadā. Dzīve paiet visu laiku. Arī tad, kad tev 18 un tūlīt būs 19. Pasarg’ dievs, ja jau 30! Vecs vīrs, norakstāms. Kad 50, ar puķēm jāgrezno krēsls un jāliek uz skatuves, jo nāks sveicēji. Tad jau drīz pensijā. Bet, to dzīvi dzīvojot, nav tik viennozīmīgi. Pa jubilejām viss tomēr nesadalās.

Nepateikšu neko jaunu, ka iekšējā sajūta par gadu nastu neliecina, netraucē.

Jā, kaut kādas veselības problēmas jūtamas.

Man šķiet, ka mūsdienās vecuma slieksnis tomēr pārcēlies uz priekšu. Šodienas piecdesmit gadi tomēr ir pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu trīsdesmit.

Pēc šodienas dzīves satura un iespējām ieraugām, aptveram, spējam daudz vairāk nekā agrāk. Kaut vai ceļošanas iespējas un tik daudz kā jauna apgūšanas dēļ.

– Vai nācies domāt, kāda ir cilvēka dzīves jēga, uzdevums?

– Mēģināšu noformulēt, bet riskējot palikt nesaprasts kādai lasītāju daļai. Mana pārliecība, ka dzīve rezultējas bērnos. Kad meitas komanda uzvarēja televīzijas spēlē ”V.I.P.”, sirds no prieka bija tik pilna, ka šo ziņu ieliku sociālajos tīklos.

Viens no pirmajiem komentāriem bija tāds, ka mūsu dzīves panākumus parāda mūsu bērnu panākumi. Vēl jau arī, tā vienkārši sakot, cilvēka darītās labās lietas. Ja dzīves laikā darītas sliktas lietas, ja tās nav nožēlotas, tad dzīves noslēgums, aiziešana var būt grūta.

Varbūt skanēs banāli, bet labās lietas nāk atpakaļ. Zinu no savas pieredzes. Pat ļoti ātri.

– Piemēram?

– Ziedoju baznīcai un nākamajā dienā negaidīti saņemu ļoti labu ziņu. Es to sasaistu kopā. Līdzīgi noticis ne reizi vien. Labās domas spēj akumulēties. Tāpat kā sliktās. Protams, vari mēģināt sevi apmānīt vai izmantot savu lielo naudu, bet laimīgs nebūsi.

Tikpat filozofiski šobrīd skatos uz karu Ukrainā. Acīmredzami gaidāms neizbēgams, milzīgs sods, ko saņems tie, kas sākuši, izdarījuši kaut ko tik vājprātīgu. Kāds sodu saņems pēdējā stundā, neradot gandarījumu tiem, kas cietuši un to gaidīja. Nav jau tā, ka vainīgie nesaprot.

Ar tādu nastu dzīvojot, var tikai pabrīnīties, kā zeme viņus nes.

– Kādas ir attiecības ar Liepāju šobrīd?

– Mana mīļā, dzimtā pilsēta. Varbūt šķiet, ka nesekoju līdzi, nezinu, kas Liepājā notiek, bet esmu informēts par daudz ko.

Draugs Ivo Fomins regulāri un katru dienu man zvana astoņas, deviņas reizes, par visu stāstot.

Pats jau arī atzina, ka retāk runā ar sievu un dēliem nekā ar mani! Ivo manī atradis padomdevēju un savu domu apstiprinātāju. Tādi esam divi. Pirmā ir sieva Iveta, otrs es.

– Šo rakstām?

– Protams, to Ivo pats teicis. Ja mēs, abi lakmusa papīriņi, nostrādājam līdzīgi, viņš notic, ka būs labi, un ar pārliecību dodas tālāk. Jā, esmu informēts par ielu remontiem un arī sastrēgumiem. Ko dome lēmusi, kādas biļešu cenas ”Lielajā dzintarā” utt.

Dienvidu kapos guļ visi mani tuvākie – mamma, mammas vīrs, viņas māsa un citi. Abi ar brāli kapus kopjam. Kad braucu uz Liepāju, tad parasti pa taisno uz Dienvidu kapiem. Tur parunājos ar savējiem, un sirds kļūst mierīgāka.

Mamma par ātru aizgāja. Palika daudz neizrunātu lietu. Neko mainīt nevar, bet ir sajūta, ka parāds jāatdod. Viņa ļoti par mums cīnījās. Kā atdot parādus? Gūt panākumus.

Zinu, par ko mamma priecātos, un mēģinu tās lietas piepildīt. Tagad man ir tās dzejoļu grāmatas, ko solīju. Nu par tām arī ”Žigulim” sanāk. Ceru, ka parādu nolīdzinu, pildot solījumu, kuru viņai devu.

– Oktobra sākumā ”Lielajā dzintarā” būs dzirdams koncertcikls ”Gaismas atgriešanās” ar Guntara Rača vārdiem. Pats būsiet zālē?

– Jā, protams, braukšu un klausīšos! Tik laba sajūta, ka savu darbu jau esi padarījis un dziesmas radījis. Tagad lai izpildītāji cīnās (smaida)!

VIZĪTKARTE

Guntars Račs  

• Mūzikas izdevējs, producents, dziesmu autors, bundzinieks, dzejnieks.
• Mācījās Liepājas 1. vidusskolā.
• Septiņu dzejas grāmatu autors.
• No tām visvairāk pirktā ir 2017. gadā izdotā ”365” 1. daļa.
• Tā, pēc Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas apkopotajiem datiem, kļuva par pieprasītāko grāmatu, no visām oriģināldarbu grāmatām kopā ņemot. Nebijis gadījums dzejas grāmatai.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.