Paralēli darbam pie jaunākās filmas režisore iemīļojusi lībiešu krastu, radot vairākas šai pusei veltītas audiovizuālas ekspozīcijas.

Runājot par savām filmām, režisore skaidro, ka tās visas ir par taisnīgumu.

Ar filmu veidošanas procesu viņa iepazinusies Latvijas Kultūras akadēmijā, bet pirms tam absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, kur centusies izstāstīt stāstus caur tēlniecību.

Apjaušot, ka caur tēlniecībā izmantotajiem materiāliem nodot vēstījumu ir sarežģītāk, viņa pievērsusies dokumentālajam kino.

“Man diezgan agri bija sajūta, ka gribu stāstīt dokumentālus stāstus, lai labāk saprastu sevi.

Tajā brīdī, kad manās rokās nonāca ģimenes stāsts, kas bija saistīts ar 90. gadiem un manu tēvu, man bija skaidrs, ka par to jātaisa filma,” atklāj I. Ozoliņa.

Viņa devusies uz Latvijas Kultūras akadēmiju, kas tai brīdī bijusi vienīgā vieta, kur apgūt kino. Vēlāk viņas maģistra darbs kopā ar filmu studiju “Mistrus Media” pārtapis par filmu “Mans tēvs baņķieris”.

Pirmā saskarsme ar Kurzemi

Idejas pie režisores nonāk dažādos veidos – visbiežāk cilvēku stāsti viņu atrod paši. Tā tas noticis arī ar filmu “Dotais lielums: mana māte”, kas stāsta par talantīgu matemātiķi un viņa sarežģītajām attiecībām ar māti.

“Gribēju saprast, kas reizēm ir ar tuvākajiem radiniekiem, ka viņi ārpasaulei izrāda, cik laba un kārtīga ģimene viņi ir, bet ģimenes iekšpusē aiz aizvērtām durvīm notiek pavisam kas cits.

Tuvāko radinieku var ievainot vislabāk, visprecīzāk.

Filma bija arī mana pirmā saskarsme ar Kurzemi.

Trešā filma – “Mana māte valsts” – pie manis atnāca jocīgā veidā – mans vīrs aizmirsa veikalā mūsu piecus mēnešus veco meitu. Viņš ir ļoti labs tēvs, bet viņš pa nakti bija nostrādājies, aizgājis ar bērnu uz veikalu, bērns bija aizmidzis, un viņam piemirsās.

Process, kamēr tu dabū bērnu atpakaļ, nav vienkāršs. Mums valstī ir tā – ja bērns tiek atrasts šādā situācijā, viņš tiek vests uz Bērnu slimnīcu, bet ratiņi – uz policiju. Dabūjām bērnu atpakaļ, bet nākamajā dienā mums zvanīja bāriņtiesa, un mēs jau bijām sarakstā.

Atliek izdarīt pāris kļūdas, un bērnu no ģimenes var izņemt. Ir tāds moments, kad tu pēkšņi kļūsti bezspēcīgs likuma priekšā,” pārdomās dalās I. Ozoliņa.

Trauslais indivīds un aukstā likuma siena

Sākot pētīt situācijas, kādās cilvēki nonākuši, viņa izjutusi vēlmi radīt filmu par trauslo indivīdu un auksto likuma sienu.

Tā dzimusi dokumentālā filma “Mana māte valsts”, kuras galvenā varone Una bērnunamā tikusi šķirta no māsas.

Izmantojot Latvijas likumdošanas izmaiņas, Una bez tiesas procesa atguva savu dzimto identitāti un uzzināja, ka viņai ir veselas četras māsas.

Kopā ar filmēšanas komandu Una devās māsu meklējumos, saskaroties ar dažādiem birokrātiskiem šķēršļiem.

“Tas bija emocionāli grūts, bet arī ļoti skaists projekts. Tas savā ziņā ir arī sociāls projekts. Una ir ļoti spēcīgs un neatlaidīgs cilvēks, pateicoties viņas neatlaidībai, tas viss varēja notikt. Tas ir stāsts par savām saknēm un savu sakņu apzināšanos.”

Saprast cilvēku mentālo kondensātu

Paralēli darbam pie jaunākās filmas režisore iemīļojusi lībiešu krastu, kur savulaik pavadījusi lielu daļu dzīves. Bērnībā pa vasarām viņa dzīvojusi Miķeļtornī, bet šobrīd ir bieža viešņa Lūžņā.

“Tu ej pa aizaugušām pļavām, pa ciematu, kurā pilnīgi nekā nav, kur ir pāris iedzīvotāji, pāris mājas, bet kādreiz tur ir bijušas 36 mājas, baznīca un divas kuģu būvētavas.

Tu ej, un tev gribas saprast, uzzināt ko vairāk par cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši, par vietu, saprast cilvēku mentālo kondensātu.

To var, ne tikai runājot ar cilvēkiem, bet arī rokoties vēsturē.

Pirmā ekspozīcija bija saistīta ar koka laivām – blakus mūsu mājai ir “Čiekuri”, kur kādreiz dzīvoja laivu būvnieks. Skatījos fotogrāfijas, kā tas viss izskatījās, – puiši baltos kreklos mežā būvē laivu no priedēm, ko viņi tai pašā mežā atraduši.

Sāku meklēt materiālus un uzdūros laivu būvnieka stāstam par to, kā uzbūvēt laivu, kā atrast mežā pareizo priedi…

To visu 1941. gadā bija pierakstījis arhitektūras trešā kursa students. Izdomājām, ka mēs paši pēc šiem materiāliem varētu uzbūvēt laivu. Mēģinājām pierādīt, ka tradīcijas, kas ir iznīcinātas, tāpat vien, izlasot grāmatā, nav iespējams atjaunot.

Bija periods, kad lībiešiem aizliedza iet jūrā un laivas tika iznīcinātas.

Būtībā tas ir neatgriezenisks process. Šī tradīcija pie mums ir mirusi. Taisījām laivu pēc pierakstiem, bet tā ne pēc kā neizskatījās. Kad tradīcija netiek nodota no rokas rokā, principā to atjaunot vairs nevar,” skaidro režisore.

Reizēm filma aizved pilnīgi citā virzienā

Otra Mazirbes tautas namā izstādītā ekspozīcija bijusi veltīta dzīvajām lībiešu tradīcijām – dzīvei pie jūras, bušu ķeršanai, svētku svinēšanai un dabas vērošanai, savukārt pērn tapusi ekspozīcija par Līvu krasta nostāstiem.

Šobrīd I. Ozoliņa strādā pie projekta par nāves izpratni lībiešu antropoloģijā, vienlaikus turpinot darbu pie savas ceturtās pilnmetrāžas filmas – stāsta par parādu piedzinējiem: “Tā ir cita manas personības šķautne. Taisām filmu, lai kaut ko pateiktu caur to sabiedrībai. Filma savā ziņā top montāžā, un šis process ir garš. Bez tā visa man vēl ir profesionālā doktorantūra.

Sapratu, ka tā man varētu noderēt, lai vairāk reflektētu par kino un redzētu kultūras telpu kopsummā. Ir svarīgi, lai mūzikas un mākslas pasaule iet roku rokā.

Strādājot pie filmas, turpinu uzturēties savā telpā. Protams, var atvērt logus, durvis un ielaist vēl kaut ko, bet turpinu kopt un kultivēt savu radošo telpu.”

Attiecībā uz filmas tapšanu režisore uzsver nepieciešamību jau pašos pirmsākumos atšķirt ideju, kas varētu būt tukša, lai neuzķertos uz ārēju formu, uz kairinājumu, kurā nav satura.

“Jāmēģina izšķirt, kur ir dokumentālais potenciāls. Filmas galvenajam varonim ir spēcīgs mērķis, ar ko viņš atšķiras no citiem, viņš ir aktīvs varonis, viņam ir mērķis, kas ir augstāks par ikdienišķo, viņš grib sevi pārvarēt, kaut ko izdarīt, un tu vari viņu tikai vērot, bet kādreiz tas viss sāk iesprūst.

Arī režisoram ir nolūks, spēcīga vīzija, un viņš meklē dokumentālo potenciālu, lai izstāstītu filmas premisi, savu vēstījumu pasaulei. Ļoti svarīgi ir nepazaudēties, bet vienlaikus būt atvērtam, jo reizēm filma tevi aizved pilnīgi citā virzienā,” filmas tapšanas procesu ieskicē I. Ozoliņa.