Aplūkojamas dažādas garo formu variācijas – kaspīnes, zeķu paķeles, zirgu, maisu un šūpuļu jostas, kā arī mūsdienu interpretācijā radīti darbi interjeram, rituāliem unnēsāšanai.

Izstāde, kurai dots nosaukums “Čūsku dejas”, atbilstoši arī iekārtota, un “Liepavas” meistaru darbi pārsteidz ar savu krāšņumu, krāsu daudzveidību un smalkumu.

Mēdz uzskatīt, ka tieši čūsku vijīgie ķermeņi un ādas raksti senatnē iedvesmoja cilvēkus darināt jostas – gan ap vidukli sienamās, gan tādas, kurās šūpuli iekārt vai ar kurām maisam galu aizsiet.

“Pievēršoties jostu tēmai, čūskas forma, nozīme un simbolika ierosmei ir neaizvietojami aspekti, čūska ir viens no vissenākajiem un nozīmīgākajiem simboliem visās kultūrās, arī Latvijā,” teic Smaida Rubeze, kas “Liepavu” vada jau 40 gadus.

Izstādē kārtējo reizi var pārliecināties par studijas dalībnieču meistarību, jo darbi ir darināti visdažādākajās tehnikās – austi, pīti, vīti, pērļoti, adīti, tamborēti, šūti un izšūti.

“Manas meitenes ir brīnišķīgas,” izstādes svinīgajā atklāšanā palepojās S. Rubeze.

Kopumā kolektīvā ir apmēram 50 meistares, bet jaunatvērtajā izstādē skatāms kādu 30 rokdarbnieču veikums.

Vadītāja slavēja gan savas nopelniem bagātās meistares, no kurām vecākajai, Annai Rozenbergai, ir jau 94 gadi, gan jauno grupu, kas ienākusi un strādā līdzās vecmeistarēm.

Viņām arī ticis darbiņš, ko nevarēja ne no viena cita izspiest – vienkāršo paķeļu jeb zeķu sienamo jostu pīšana, smaidot sacīja S. Rubeze.

“Kāpēc tās neviens nepin? Tāpēc, ka tas ir ārkārtīgi laikietilpīgs darbs un to izskats nemaz tik dižciltīgs nav,”

skaidroja S. Rubeze.

“Jaunākā sasaukuma meitenēm” vajadzējis četras dienas un arī kādu nakti, līdz paķele nopīta. “Kad agrāk meitenes ganos gāja, viņām laika bija vairāk, nekā nevajag, taču mūsdienās tas ir varoņdarbs,” uzteica vadītāja.

Viena no ilggadējām meistarēm Ilze Škuberte sacīja, ka S. Rubeze spēj no ikviena izdabūt ārā to, ko viņai vajag.

“Mēs katra atnākam uz studiju ar to, ko darām un kā mākam, bet viņas uzdevums ir no mums izdabūt ārā to, ko viņai vajag. Uz to viņai ir liels talants. Tā arī no jaunajām paķeles izpieda,” ar smaidu ikdienu iezīmēja I. Škuberte. 

S. Rubeze pateicās savām meitenēm par to, ka “mani paciešat”, atzīstot, ka “es neesmu nekāds saldais deserts vai medusmaize”.

“Bet nu tomēr domāju, ka šajā studijā ikdienas darbā es esmu diezgan salda un maiga. Kad izstādes nāk virsū, tad palieku skarba, bet īstenībā man ir prieks, ka meitenes mani vienmēr atbalsta.”

S. Rubezei gribas, lai viss ir skaisti, lai var lepoties un dižoties, un plātīties, ka esam visforšākās.

Grūts un sarežģīts darbs ir bijis arī pieredzējušām meistarēm, veidojot gobelēnjostas, Nīcas tamborēto jostu, pērļu jostas.

“Čūsku midzenī” prasmīgi ievilinātas arī aproču jeb mauču rokdarbnieces ar savu veikumu.

Izstādes noformētāji Larisa un Ģirts Tiļļas tāpat kā no vainagiem un Rucavas jauno meitu galvasrotām kaspīnēm arī no vairāk nekā 300 maučiem radījuši garas un izlocītas čūskas.

“Smaida jau sen loloja ideju par izstādi “Čūsku dejas”, jo ir ļoti grūti eksponēt jostas interesantā veidā. Kad izstādei ir nosaukums, arī domas raisās,”

to, kā noritējis darbs pie izstādes iekārtošanas, atklāj L. Tiļļa.

“Rādot ne tikai jostas, bet pievienojot arī maučus, domājām, kā to pasniegt atraktīvā veidā, mūsdienīgi, lai ieinteresētu cilvēkus, piesaistītu viņu uzmanību, liktu apstāties un nepaskriet garām, lai viņi ieraudzītu, ka mūsu tradicionālās vērtības ir ārkārtīgi skaistas.”

“Čūsku” veidošanā talkā ņemtas izolācijas caurules, kurām virsū savērti mauči un citi rokdarbi, diametrā lielākām – apliktas segas.

“Paldies Smaidai, ka viņa piekrita, un tālāk jau mēs abas ģenerējām idejas, kā izstādi iekārtot. Tā bija tāda savstarpēja saspēle, ko un kā vajadzētu darīt,” atminas L. Tiļļa.

Izstāde, kas ir ilgstoša un rūpīga darba rezultāts, apskatāma līdz 2. novembrim, pēc tam tā dosies uz Priekuli.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.