Vietu vajag skaistu

“Atšķirība no vecā labā “Aicinājuma” ir tāda, ka tur bija tikai rakstošie jaunieši. Šie uz literatūru nāk nevis no radošās rakstīšanas, bet no pētniecības un čakluma,” nometnes “(Iz)aicinājums” būtību skaidro tās zinātniskā vadītāja, skolotāja un dzejniece Iveta Ratinīka.

Nometne ir Eiropas Savienības finansēts projekts talantīgo bērnu individuālo prasmju attīstīšanai. Šogad starp dalībniekiem ir Rīgas, Valmieras, Rēzeknes un Ogres skolu audzēkņi. Kurzemnieka nav neviena.

“Jautājums, vai viņi ar panākumiem piedalījušies pagājušā gada latviešu valodas un literatūras olimpiādē? Šeit ir arī jaunieši, kas rakstījuši zinātniski pētnieciskos darbus literatūrā un kulturoloģijā,

un daži, kas ir uzvarējuši Latvijas Rakstnieku savienības rīkotajā tradicionālajā “Aicinājuma” konkursā,” stāsta I. Ratinīka.

Lielākā daļa ir no 11. klases, dažam paveicies būt jau otro reizi. Citiem otrādi – uzvar pēc vidusskolas pabeigšanas, bet nometnē drīkst uzņemt tikai skolēnus. “Vecbiedri žēli noskatās, cik mums labi iet,” saka Iveta un atklāj, ka pēc kovidēras beigām plānojot “(Iz)aicinājuma” salidojumu, noteikti kādā pilnīgi nomaļā vietā.

Kāpēc jau trešo gadu Cīrava? Vajagot skaistu vietu, atzīst I. Ratinīka. Cīravā ir vecās drupas, parks, tā esot radoši provokatīva vieta. Lielas pilsētas neder, jo tur neviens nespēs nosēdēt lekcijā. Pie jauniešiem aicinot interesantas personības. “Cilvēks var būt ļoti labs rakstnieks, bet gaužām garlaicīgs skolotājs. Šeit svarīgi, lai viņam ir dabiskā prasme mācīt,” uzsver zinātniskā vadītāja.

Radošie izaicinātāji Cīravā bija Rebeka Lukošus, Jurijs Tatarkins, Inga Mastiņa, Linda Zulmane, Jana Egle, Andra Manfelde, Kārlis Vērdiņš, Jānis Ozoliņš un Andris Akmentiņš.

No ūdens pie Mendeļejeva

No tehnikuma zāles cits nopietns, cits smaidīgs pēc A. Akmentiņa lekcijas nāk laukā jaunie un talantīgie. Viņus šurp atvedusi vēlme pārbaudīt savas robežas, iedvesmojoties no domubiedriem, darīt kaut ko tādu, kas ir izaicinājums ārpus ikdienas, un apgūt to, ko skolā nemāca.

“Esmu šeit, lai aptvertu apvāršņus,” saka Zanda Zaļakmene. “Līdz šim man nebija praktiskas izpratnes, kas ir dzeja un proza, kā pašai to radīt.” Karmena darbojas Literārajā akadēmijā, viņai patīkot vērot savu izaugsmi.

“Man visspilgtāk palicis atmiņā, kā Janas Egles meistarklasē izveidojām asociāciju ķēdi. Tā sākās ar ūdeni un nonācām pie superzvaigznes, Mendeļejeva un lineāla. Izmantojot šos vārdus, bija jāuzraksta dzejolis. Skolotājai Ratinīkai patika, un tas silda manu sirdi,” priecājas meitene.

Elizabete Marjutina cenšoties saskatīt savu iespējamo talantu. Viņai tuvāka ir vizuālā māksla, taču rakstot arī un šeit varot sevi pārbaudīt. “Visvairāk patika Andras Manfeldes lekcija un meistarklases, tā bija iespēja radoši izpausties, kad kāds tev ir devis vietu, no kurienes atsperties, – vienu teikumu. Šādi impulsi ir tas, kas man ir nepieciešams,” saka Elizabete.

“Šo nometni saredzu kā nedaudz citādāku pasauli nekā to, kurā ikdienā dzīvoju, jo mana pamata interese ir eksaktāka,” pauž Mārtiņš Prokuratovs. Uztverot citu radošās izpausmes, puisis gūstot motivāciju darīt pašam. Emmai Danielai Grāpei ļoti patikuši konceptuālās dzejas lasījumi pie K. Vērdiņa un J. Ozoliņa. “Iedeva dzinuli vēl vairāk to lasīt un iepazīt,” viņa norāda.

Septiņi Doni Žuani

Nometne sociālajos tīklos aktīvi meklēja izkapti un atrada arī. Jaunieši, ekskursijā apmeklējot Kuldīgu, pārsvarā skraidīja pa humpalu bodēm. Tas viss – tikai mākslas vārdā. “Lai piepildītu vakaru ar lietderīgām lietām, nevis ar bohēmu, iestudējam Moljēra “Donu Žuanu”,” smaida I. Ratinīka. “Teksts jāzina no galvas.”

Z. Zaļakmenei lugas iestudēšana esot mīļākā nometnes daļa, jo teātris viņu saista vairāk nekā literatūra. “Strādājam nelielās grupiņās, paši esam režisori, kustību mākslinieki, scenogrāfi, tas ir ļoti radoši,” saka meitene.

Arī teātra mīļotājam M. Prokuratovam iestudējums devis iespēju beidzot izpaust savu radošumu pēc pusotra gada pārtraukuma. “Bija patīkams pārsteigums, paldies skolotājai Andrigai,” viņš saka.

Režisore Andriga Lozda ilgi domājusi, kā Latvijas gudrākajiem prātiem humanitārā jomā nometnes laiku prātīgi izmantot. “Viņi tiekas ar mūsdienu literatūrai tuvu stāvošiem cilvēkiem, savas jomas meistariem. Tāpēc palikām pie “Dona Žuana”, kuru sižetiski jau zina, tāpēc ir vieglāk strādāt. Ir ļauts saīsināt, piemērot jebkuram laikmetam.

Nometnē vissvarīgākais ir saturs, ne forma. Lai viņi kā tādi sūklīši uzsūc to labāko, ko var uzsūkt – sociāli, intelektuāli un radoši,” viņa pastāsta.

Septiņas grupas iestudēja katra savu lugas daļu, nezinot, ko dara citi, un nometnes noslēgumā nospēlēja visu izrādi.

Svarīgi kā ēst

Kāds ir nometnes lektora (iz)aicinājums? “Labā ziņa ir tā, ka viņi ir ieinteresēti literatūrā, kaut ko raksta paši. Sliktā ziņa – viņi ir svinējuši jubileju līdz rītausmai. Fakts, ka viņi trīs stundas vispār neaizmiga, jau ir kompliments,” atzīst A. Akmentiņš.

Romāna “Meklējot Ezeriņu” autors stāsta, ka radošajā rakstīšanā gribot jauniešus vest cauri sajūtām, kā mainīt domāšanu atkarībā no darba uzdevuma. “Neesmu vēsturisku romānu autors, pat nezinu, kā to dara, bet kā radošs cilvēks uz to brīdi varu simulēt,” viņš smej.

1911.gada žurnālā “Izglītība” rakstnieks izlasījis divas ļoti būtiskas lietas. “Pirmā ir tā, ka īpaši valodu apguvē ir daudz labāki rezultāti, ja audzēkņi paši piedalās mācību satura veidošanā. Kaut kur dzirdēts, vai ne? Otra – ja stundā skolēni neklausās, tad skolotāja pienākums ir pārskatīt savu pedagoģisko darbu,” atklāj A. Akmentiņš.

“Šogad nometnes gaisotne un satikt radošus cilvēkus ir svarīgi kā ēst, jo bērni atsēdējuši mācību gadu katrs pie sava datora,” uzsver I. Ratinīka.

Viņasprāt, radošā pieredze un tēlainība noderēs jebkurā studiju jomā. Pedagoģe uzskata, ka pēc 90. gadu aizraušanās tikai ar humanitārajām zinātnēm nu izglītības sistēma ejot otrā grāvī, izceļot tikai eksaktos priekšmetus, bet valodas un literatūras saturs vidusskolas programmā tiek noplicināts.

15Skatīt galeriju