Paverot viesnīcas “Hotel Promenade” stiklotās durvis, ienācējus žirgti un ieinteresēti sagaida… mazs franču buldogs.

Ja vieniem tas ir pārsteigums, tad daļai glezniecības cienītāju uzreiz ir skaidrs – ciemos pie liepājniekiem ieradies profesors Roberts Muzis ar savu mīluli, nešķiramo draugu Muminu. Mākslas galerijā “Promenāde” gleznotājs iekārtojis personālizstādi “Venēras aiziešana”, ko varēs apskatīt līdz jūnija beigām.

Jau pirms ierašanās mākslinieks skaidroja, kāda būs viņa gleznu kolekcija: “Savā personālizstādē vēlos ar skatītajiem dalīties ikdienišķās izjūtās par dzīves rimto plūdumu. Lai arī darbi ir veltīti jūras tēmai, tie nav jūras stihijas apdziedājums, tā drīzāk ir jūras tuvuma izjūta, bezgalība un miers, miers un bezgalība.” Tāda apceroša un rimta īsi pirms izstādes atklāšanas ir arī mūsu saruna ar profesoru Robertu Muzi.

– Jums dažādos laikposmos bijušas ārkārtīgi atšķirīgas gleznas, arī valstsvīru un slavenību portreti. Kāpēc šoreiz jūra? Tāpēc, ka Liepāja?
– Nē, nē, tā jau sevi nevar ieprogrammēt kā elektronisku mašīnu, lai katrai izstādei gleznotu par noteiktu tēmu. Bet, ja atmiņā pašķiru lapas atpakaļ, tad pirmo jūru kā ainavu es uzgleznoju 1996. gadā.

– Šajā personālizstādē jums ir dažādu gadu darbi?
– Man te ir 28 pēdējo trīs gadu gleznas. Pēc mūsu pašu latviešu franču mākslas apoloģēta Rūdolfa Piņņa vārdiem, tas ir zelta griezums skaita ziņā. Tad var pilnībā atklāt sevi un nenogurdināt skatītāju.

– Skatot izstādi, rodas tāds dvēseles miers, jo ekspozīcija  veidota ļoti izturētā un latviskai mentalitātei tuvā stilā. Tas ir apzināti darīts vai nejauši?
– Ne tas vārds – nejauši. Nevar izdomāt – es tā gribu un tagad darīšu. Man radošie posmi ir bijuši atšķirīgi, to vidū – baltais, viena glezna no tā ir arī šajā izstādē. Tu, cilvēks, pats vienā brīdi jūti, ka negribi desmaizi, bet gan kartupeli ar siļķi, un tad tev pašam stiepjas roka gleznot kaut ko pavisam citu. Tagad mani vairāk velk minimālisms. Ja gribi ko būtisku pateikt, saki īsos vārdos. Uz to minimālismu ir jākoncentrējas simt reižu vairāk, ja bez liekvārdības gribi līdz skatītājam novadīt savas vissvarīgākās domas un izjūtas. Mākslas patiesība nav dzīves patiesība. Tās ir atšķirīgas lietas. Lūk, šajā gleznā ir melna laiva. Bet stāsts jau nav par jūru, kurā ķer zivtiņas, bet varbūt par to, ka šī laiva cēla pāri mirušo upei Letai, likteņupei. Domāt var dažādi, arī par dzīvību un nāvi, ir gaisma un ēna, ziema un vasara, prieks un bēdas… Dzīvē viss atrodas līdzsvarā, un šajās gleznās esmu mēģinājis to ielikt.

– Jūra pati par sevi saistās ar mūžību.
– Tā ir. Es negleznoju jūru kā marīnists. Neesmu, kā vienmēr  teica Eduards Kalniņš, “solījies es esmu jūrai mūžam viņu cildināt”. Viņam ir tas īstais marīnisms. Manās gleznās jūra ir tādā nozīmē – sajūtā, apziņā, būtībā, tautas liktenī būt pie jūras, – nu, tādā plānā. Tu esi laimīgs un tajā pašā laikā tik sīciņš attiecībā pret šo milzīgo jūras stihiju. Tas ir arī gaiss un telpa pie jūras. Te, lūk, viena bilde – nekas īpaši tajā nav, bet tas plašums, kad tu, cilvēks, pie jūras stāvi – eh-h-h! Tās nav pilsētas šaurās ieliņas.

– Un šis minimālisms jūras ainavās ir jūsu pasaules brīnuma izteiksmes veids?
– Jā. Mans minimālisms izpaužas trīs plaknēs: debess – zeme – jūra. Līdz nervu sabrukumam entās reizes esmu mēģinājis, kamēr ar pirkstu galiem sajūtu, ka šie trīs lielumi sakārtojas ideālā salikumā. Tad bilde ir gatava. Pēc tam jahtām uzvilkt vantis, iezīmēt kaijas, viļņu galus – tā ir tikai tehnikas lieta. Minimālisms vēl arī tas, ka lietoju šeit tikai trīs krāsas – melnu, baltu un okeru, to tumšās un gaišās attiecības entos toņos. Tas ir mans minimālisms formas izpratnē un krāsas pielietojumā. Jūra ir ļoti slidena tēma, jo visiem ļoti patīk, un var viegli ieslīdēt salonismā – laiviņa, saulriets, viļņu putu cakas un tamlīdzīgi. Ir ļoti jāpiesargājas, lai neiebrauktu sīrupā.

– Zeme, gaiss, ūdens – gluži kā ķīmiska reakcija mīlestībā? Vai šeit ir kāda saistība, ja izstādei dots nosaukums “Venēras aiziešana”?
– Nē, nē, tiešas saistības ar mīlas dievieti man te nav nekādas (smejas). Te var vilkt vairāk tādas filozofiskas paralēles. Visi pazīst Botičelli slaveno gleznu “Venēras piedzimšana”. Ja kaut kas atnāk, tad kādreiz arī aiziet un mainās – jaunība, dzīve, sapņi, ideāli, pasaules izjūta, pieredze.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

Mākslinieks Roberts Muzis iekārto savu izstādi mākslas galerijā “Promenāde”.