Pirms režisores Ināras Kolmanes jaunā kinodarba skatīšanās Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktore Ilga Erba aicināja pacelt rokas tos, kas lasījuši Noras Ikstenas romānu ”Mātes piens”. Pacēlās roku mežs. ”Grāmatai un tās lasīšanai ir garš un bagāts mūžs. Tā iznākusi 2015. gadā un Liepājā, mūspusē, lasīta gandrīz divtūkstoš reižu,” viņa atklāja.

Filma vēsta par trīs paaudžu sievietēm, tās darbība rit no Otrā pasaules kara beigām līdz Atmodai. Astra, kuru atveido Elīna Vaska-Botere un Maija Doveika, ir talantīga ārste, bet, nonākot konfliktā ar padomju režīmu, zaudē jebkādas karjeras iespējas, viņas dzīve salūst, un meita Nora (Rūta Kronberga) cenšas būt atbalsts mātei, kā arī piedzīvo pati savu transformācijas ceļu pretī dzīvei jau brīvā Latvijā.

Liepājas teātra aktrise Kintija Stūre filmā atveido epizodisku lomu – Astras jaunības draudzeni Rutu. ”Esmu satraukusies, jo man ir pirmizrādes sajūta,” teica aktrise. ”Ruta ir salīdzinoši mazs tēls, kas neparādās visu filmas laiku. Taču, ja nebūtu Rutas, Astra neietu uz balli un nebūtu arī Noras.”

Liepājniecei Aijai visu filmas laiku gribējies raudāt, bet valdījusies, jo nebija līdzi kabatlakata.

”Negaidīju, ka tā var attēlot meitenītes domas un izjūtas, kuras lasīju grāmatā. Filmas veidotāji vairāk ņēmuši mātes līniju, parādīts, kā Astru salauza un pilnīgi iznīcināja,” viņa pastāstīja.

Būdama Astras paaudzei piederīga, sieviete atminas, ka pati neko neesot zinājusi par padomju režīma būtību. ”Mans tēvs bija leģionā un padomju laikā baidījās muti vērt vaļā, neviens ģimenē bērnam neko neteica. Atceros, ka institūtā ar meitenēm rājāmies. Es teicu – te tak ir tik labi, viss par velti, mums ir vislabākā dzīve,” pauda Aija.

Savukārt Agnese un Egita varot sevi asociēt ar Noru. ”Skatoties filmu, rodas nostalģija, jo tā taču bija mūsu bērnība, mums ir labas atmiņas no tiem laikiem,” teica Agnese.

Kā jau bērniem, patikušas visas pionieru darīšanas – vākušas makulatūru un soļojušas. ”Mācījāmies jauktajā skolā, mums ierindas skates bija krievu valodā,” atminējās Egita. ”Kad nomira Brežņevs, gājām pirmajā klasē. Es reāli raudāju, televīzijā skatoties bēres,” atklāja Agnese.

Tieši tāpat kā Norai abām sievietēm dzīves uzskati mainījās, kad Latvija sāka atgūt brīvību. Tas lieliski parādīts filmas noslēgumā – Nora aiziet pa sliedēm, viņa ies savu ceļu.

Liepājas teātra jauno aktieru bariņš noskatījās filmu kopā ar K. Stūri. Hugo Puriņš aizdomājies, ka viņa paaudze par šo visu dzirdējusi no saviem vecākiem, taču vizuāli to redzēt, protams, esot interesantāk.

”Domāju, ka filmu būtu vērtīgi redzēt ārzemniekiem, kam vispār nav nekādas nojausmas,” teica aktieris.

Madara Viļčuka uzsvēra, ka pašlaik esot ļoti svarīgi atgādināt cilvēkiem par šo pagātnes laiku. ”Sajutu vienā brīdī pateicību, ka es dzīvoju savā valstī un tagadnē, un tas ir jānovērtē,” viņa uzsvēra.

Kintijai filma šķitusi ļoti iedarbīga un uzjundījusi riebumu pret padomju laikiem, pret to, ko spiesta piedzīvot Astra. ”Tas mums visiem kaut kur asinīs ir, genofondā, kaut arī paši nepiedzīvojām. Nekad negribētu, lai tā būtu atkal!” pauda aktrise.