Koncertzāle “Lielais dzintars” – daudzmiljonu projekts, kura
īstenošanai bija vajadzīgi vairāk nekā desmit gadu, – ik pa laikam un īpaši
tuvojoties atvēršanai ir uzmanības centrā gan plašsaziņas līdzekļos, gan
liepājnieku sarunās, raisot gluži pretējus viedokļus no pārmetumiem par
izšķērdību un neracionālu saimniekošanu līdz sajūsmai par izcilu arhitektūru un
Liepājas potenciālu kļūt par Latvijas kultūras galvaspilsētu. Sestdien, kad
koncertzāle vēra durvis pirmajiem klausītājiem, tas viss bija ja ne gluži
pagaisis, tad aizbīdīts tālāk. Un, kaut arī šur tur uz grīdas un kāpnēm par vēl
nesenajiem celtniecības darbiem un iespējamu steigu liecināja būvniecības putekļu
baltās pēdas, būtiskākais bija mūzika un skanējums, un apkārt valdīja priecīgs
saviļņojums.

Kamerzāles atklāšanas koncerta svinīgajās uzrunās vairākkārt tika
uzsvērts vēsturiskais brīdis. “Šis patiešām ir īpašs brīdis un īpaša
vieta, kur vēsture satiekas ar nākotni,” sacīja Liepājas domes
priekšsēdētāja vietnieks Vilnis Vitkovskis. “Ir ļoti aizkustinoša sajūta
stāvēt šeit jūsu priekšā. Mēs visi šobrīd piedzīvojam vēsturi,” uzsvēra
atklāšanas koncertu mākslinieciskās programmas veidotājs Ints Dālderis. “Esmu
pārliecināts, ka šeit mēs piedzīvosim daudzus izcilus mākslas baudījuma
brīžus.” Bet Liepājas Simfoniskā orķestra vadītājs Uldis Lipskis atzina:
“Mēs redzam piepildāmies daudzu Liepājas mūziķu paaudžu sapni
pilnveidoties un attīstīties akustiski, arhitektoniski un estētiski piemērotā
vidē.” Pirms koncerta svinīgi tika izgaismots kamerzāles jaunais nosaukums
– Dzintara Jurgelaiša zāle. “Viņš bija izcils mūziķis,” atgādināja
I. Dālderis. Un V. Vitkovskis piebilda, ka mūziķa darbi un dvēsele
turpina dzīvot viņa kolēģos, skolēnos un klausītāju atmiņās.

Pirmās skaņas “Lielajā
dzintarā” piederēja tieši Liepājas Simfoniskajam orķestrim un tieši vijoļu
grupas koncertmeistarei, izcilajai Ilzei Zariņai, kura atskaņoja Johana
Sebastiana Baha Otro partitu vijolei solo. Ar katru nākamo kompozīciju un
izpildītājiem skaņas kļuva arvien bagātīgākas, jo solo māksliniecei sekoja
stīgu kvartets un vēlāk jau Liepājas Simfoniskā orķestra pūšaminstrumentu
ansamblis, kā pēdējais – orķestra kameransamblis ar Antonīna Dvoržāka krāšņo
Serenādi pūšaminsturmentiem, čellam un kontrabasam. Bagātīgajā skanējumā tik
tiešām varēja saklausīt gan katru instrumentu atsevišķi, gan visus kopā.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 19. oktobra numurā.

#kvards-20151019-01#

56Skatīt galeriju