“Tas mums bija pārbaudījums!” – tā par sadarbību ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Svētdienas skolas nozari, kas sākās pirms trīs gadiem, saka Liepājas ceļojošā leļļu teātra “Maska” režisore Agita Trupa un direktors Pēteris Trups. Pašlaik sadarbībā ar LELB top jau trešā leļļu izrāde par kristīgām vērtībām. Jau trešo gadu mūsu leļļinieki vienu no tām – “Dievs un es – mēs esam draugi” – rādīja baznīcās vai kultūras namos Vidzemē un Kurzemē. Tas bija misijas brauciens, kurā “Maskai” līdzi devās arī redakcija.

Kristīga izrāde bija izaicinājums

Sadarbība ar LELB mūsu ceļojošajam leļļu teātrim sākās pēc Svētdienas skolas nozares vadītājas Ilzes Gulbes iniciatīvas – viņa iepriekš bija redzējusi “Maskas” izrādes un piedāvāja veidot kristīgu izrādi. “Mums tas bija kas pavisam jauns, tas bija izaicinājums, bet mēs to pieņēmām,” atceras Pēteris. Taču viss nebija tik vienkārši. Pirmajā gadā leļļinieki devās ceļā pa Latvijas evaņģēliski luteriskajām baznīcām ar izrādi “Prieka noslēpums”, kas bija veidota pēc rakstnieces Patrīcijas Sentdžonas darba “Varavīksnes dārzs”. Tas bija stāsts, kā bērns pirmo reizi uzzina, kas ir Bībele, kas ir Kristus un kas ir Dievs. Bet jau nākamajā gadā “Maska” piedāvāja savu oriģināldarbu “Dievs un es – mēs esam draugi”, kas ir pirmā stāsta turpinājums un iepazīstina ar bauslību. Pēteris atzina, ka, veidojot šo izrādi, nācies apgūt pamatīgu teoloģijas kursu. “Mēs studējām Bībeli, lasījām psalmus un šim darbam ļoti, ļoti nopietni gatavojāmies,” piebilda Agita.

Stāstot par to, kāda ir atšķirība, veidojot laicīgu un kristīgu izrādi, abi salīdzina: “Strādājot pie laicīgas izrādes bērniem, mēs vadāmies pēc vectēva padoma – pasakām, savukārt veidojot kristīgu darbu, visu skata caur Dieva mīlestību, gudrību un padomu. Taču abās ir kaut kas kopīgs – vispārcilvēciskās vērtības, kas kristīgā izrādē ir ietvertas baušļos, piemēram, nedari otram to, kas tev pašam nepatīk, nezodz, nemelo un tamlīdzīgi.”

Ar izrādi “Dievs un es – mēs esam draugi” tagad ceļots pa Latvijas baznīcām divus gadus. Tapšanas stadijā ir jau trešā kristīgā izrāde, kurā būs stāstīts par mīlestību – par Dieva mīlestību pret cilvēku un cilvēka mīlestību pret Dievu.

Aktieri kļūst par krāvējiem un skatuves strādniekiem

Šās vasaras misijas brauciena pieturpunkti bija Kurzemē, Vidzemē un Latgalē – Kandavā, Inčukalnā, Praulienā, Berķenelē, Ēvelē, Kārķos un Priekulē. Dažās no šīm vietām izrāde jau rādīta pērn, tāpēc tur skatītājiem bija iespēja redzēt citu izrādi – “Kliņķīša piedzīvojumi vai kā rūķītis draugus atrada”.

Pirmā pietura – Kandavas evaņģēliski luteriskā baznīca. Lietus līst kā pa Jāņiem. Braucot cauri Kurzemes Šveicei, nosmejam, ka pēc šā nedēļu ilgā brauciena varēsim rakstīt vēstījumu satiksmes ministram Šleseram par Latvijas autoceļu stāvokli. 

Atgriežoties pie pirmajām izrādēm baznīcā, Agita, Pēteris un viņu kolēģe Elita Liepiņa, kas savulaik spēlējusi uz Liepājas teātra lielās skatuves, bet tagad kopā ar leļļiniekiem dodas izrādēs sava atvaļinājuma laikā, atceras, ka tas ir bijis pārbaudījums gan viņiem, gan mācītājiem, gan arī draudzei, jo pirms tam nekad agrāk altāra priekšā teātris nav spēlēts. Vienīgi Ziemassvētkos. Bet tagad tur uzceļ lielu skatuvi, veras priekškars, un sākas teātris. Taču situācija mainījās pēc izrādes – jā, izrādās, ka arī tā var sludināt Dieva vārdu! Un jau nākamajā gadā vietās, kur “Maska” ar savām izrādēm bija viesojusies, viņus sagaidīja kā labus draugus. Bažas un piesardzība bija zudusi. To vietā – atkalredzēšanās prieks un sirsnīgas emocijas.

Nonākot izrādes vietā, Ilze Gulbe, kas arī pati kopā ar aktieriem dodas šajā braucienā un organizē mazajiem apmeklētājiem dažādas darbnīcas: leļļu gatavošanas, dāvanu, krustiņu, zīmēšanas un sporta, dodas sakārtot visu, lai bērni pēc izrādes varētu ķerties pie darba. Bet Agita, Elita un Pēteris ķeras pie smagajām kastēm, koferiem, sastatnēs un cita. Tāds nu ir ceļojošo teātru aktieru liktenis – pirms tikt pie spēlēšanas, jābūt gan šoferim, gan krāvējam, gan nesējam, gan skatuves strādniekam un daudz kam citam. Vārdu sakot, pašiem jādara viss no A līdz Z, no skatuves uzstādīšanas līdz nojaukšanai. Pēterim tiek vislielākā slodze, jo viņš ne tikai cenšas paņemt smagākās nastas, bet vēl šā brauciena laikā stūrē arī vairāk nekā 1600 kilometru.

Skatoties, kā top skatuve, šķiet – tā tāda rotaļāšanās: paņem, padod, pacel, pieturi. Apmēram tā! Turklāt visi trīs mākslinieki to dara tik rimti un saskaņoti, ka šķiet – katra kustība ir iestudēta. “Bet tā arī ir,” vēlāk saka Agita. Un tieši tāda pati rotaļāšanās nezinātājam var likties izrādes spēlēšana – kas tad tur: paņem lellīti, pacel, pakustini rociņas, pasaki tekstu un vēl uzdziedi! Taču jau otrajā izrādē, kas notiek Inčukalna Tautas namā, man ir iespēja pārliecināties, ka patiesībā tas ir smags darbs. Kad beidzas izrāde, Pēterim krekls ir slapjš kā tikko izmazgāts. Slodze ir pamatīga! Lai sevi pasaudzētu, Agitai ir pat speciāli ceļu aizsargi, jo viņai, lai nospēlētu savus varoņus, nākas ne vienreiz vien rāpot uz ceļiem.

Izrāde “Dievs un es – mēs esam draugi” ir stāsts par zēnu Henriju, kurš atbraucis uz laukiem pie tantes Mērijas, bet tur sastop savu vienaudzi Mārīti, kas ir vareni neganta: noplēš kokam mizu, nodara pāri kaķim Murītim un beigu beigās apmelo Henriju, ka nekrietnos darbus darījis viņš. Taču Henrijam izdodas Mārīti pārliecināt, ka tā nav labi darīt, ka Dievs visu redz un visus mīl. Arī Mārīti, lai gan meitene tam sākumā netic. Un bērni dzīvo līdzi varoņiem, palīdzot Mārītei saprast, ka viņa darījusi sliktus darbus, bet Dievs viņai piedos, jo mīl viņu. Skatītāju emocijas ir katrā izrādē – citā vairāk, citā mazāk. Vēlāk aktieri saka: neviena izrāde nav līdzīga. Tas, vai publika atraisīsies, ir atkarīgs gan no skatītājiem, gan arī aktieriem. Un bērnu izrādes ir tās, kurās nepietiek ar darbību uz skatuves, jo sarunās un dialogos, kā arī dziesmās ir jāiesaista skatītāji. Ja izdodas viņus pārliecināt, izrāde ir izdevusies!

Viesmīlība visa ceļojuma garumā

Vēl pirmās dienas vakarā, dodoties uz Praulienu, kur viesu namā “Apiņu krogs” nakšņosim, pie pašas Praulienas mūs pārsteidz pār ceļu pārkritusi pamatīga liepa. “Apiņu kroga” saimniece Antra Gotlaufa pastāsta, ka pirms pāris stundām bijis pamatīgs pūtiens. Un dzirdēts, ka Latgalē ir lieli vētras postījumi. Ar Antru mūsējie jau ir pazīstami no pagājušā gada, tāpēc tikšanās ir sirsnīga un mīļa. Saimniece atbraucējus sagaida ar vakariņām un pamatīgu bļodu zemeņu– ogas no viņas pašas dārza. Un sola nākamajā rīta cienāt ar avenēm. Un vēl Antra mūs iepazīstina ar kādu gastronomisku pārsteigumu – tagad zinām, kā garšo siers ar ievārījumu. Noteikti nogaršojiet!

“Apiņu kalte” ir patiešām jauka vieta pašā Praulienas centrā pie dīķīša, kuru šķērsojot ar laivu, var nonākt dzērveņu purviņā. Turklāt šis nams pilnībā attaisno savu nosaukumu, jo ir rotāts ar kaltētām apiņu pogaļām. Bet pati saimniece ir īsts darbīguma iemiesojums. Viņa ne tikai prot savākt kopā savu kuplo ģimeni, kurā ir pieci bērni, bet arī aktīvi rosās gan pa viesu namu, gan sabiedriskajā lauciņā. Piemēram, tikai sava prieka pēc Antra raksta par darbīgām sievietēm no sev pazīstamo loka un šos aprakstus sūta uz konkursu par sievietēm laukos. Viena no viņas ieteiktajām pat tikusi braucienā uz Briseli. “Man šķiet, ka cilvēki tik reti aizdomājas līdz tam, cik labus darbus dara kaimiņš vai kāds cits paziņa,” viņa skaidro savu rosīšanos.

Bet mūsu ceļotāji slavē latvisko viesmīlību, ar ko viņi tiekot lutināti visu šo ceļojumu garumā. Piemēram, šajā reizē uzzinām par Kandavā esošo ceptuvi “Ieviņa”, kurā top fantastiski garšīgi rauši – tik gardi, kā mājās cepti. Berķenelē mielojamies ar mutē kūstošiem āboliem mīklā, un patiesībā katrā vietā mūs jau sagaida kāds gards pārsteigums. Bet Valkas rajona Kārķos, kamēr Agita ar Pēteri rāda izrādi par rūķīti Kliņķīti, Elita, kurai tajā nav jāpiedalās, vietējās draudzes sieviešu saģērbta meža drēbēs, dodas sēņot. Tā tiekam pie svaigas sēņu mērces, kas mums visiem šogad bija pirmā.

Arī izrāde par Kliņķīti ir stāsts par draudzību un labiem darbiem. Tajā skatītāji var dzīvot līdzi mājas rūķītim Kliņķītim, kura vecā māja ir nojaukta un viņam jāmeklē jauna. To viņš atrod pie rožu namiņa saimnieces Rozītes. Namiņā jau dzīvo ezītis, zirneklītis, vabolīte, tārpiņš un citi, bet viņu namiņu bojā lauku pele, kas tur grib atrast dārgumus – zeltu un sudrabu. Rožu namiņa iemītnieki kopīgiem spēkiem peli pārmāca un vēlāk kļūst par viņas draugiem, jo pele apsola turpmāk vairs sliktus darbus nedarīt. Un ir ļoti izbrīnīta, ka lielākie dārgumi esot draugi.

Lai gan izrādes veidotas bērniem, skatītāju pulkā ir ne mazums pieaugušo un pat cilvēki ar sirmām galvām. Ne viens vien mērojis patālu ceļu pat no kaimiņrajoniem, lai uz izrādi atvestu gan bērnus, gan arī to redzētu pats. Vairākas izrādes notiek lauku pagastos, kur teātra mākslinieku ierašanās ir liels notikums. Tādēļ arī viņus ar tādu sirsnību sagaida. Turklāt pirms katras izrādes skatītājus uzrunā mācītājs. Valkas rajona Ēveles pagastā tas ir Aldis Kalcenavs, kurš te ieradies kalpot pavisam nesen. Viņš ir tas, kurš vairākkārt uzsver, ka Dievs ir mīlestība. Un viņš pats ar mīlestību atjauno vietējo baznīcu, kuru jāpagūst līdz ziemai dabūt zem kārtīga jumta. Pagasts ir trūcīgs, naudas nav. Centrā pie ziņojumu dēļa izlikts lūgums: ja iespējams, ziedot baznīcas jumta remontam. Taču uz pagasta iedzīvotāju lielu atbalstu nav ko cerēt. Vietējā skolotāja, kas sagaida atbraucējus, stāsta, ka cilvēki dzīvo ļoti trūcīgi – vairums nestrādā un iztiek no bērnu naudas. Kopt piemājas saimniecības arī vairs negribot – ne dārziņa, ne gotiņas un cūciņas, bet pagasta veikalā cenas augstas. “Grūti,” viņa saka. “Tāpēc cilvēki daudz dzer.”

Mazliet cerīgāk izskatās pavisam netālajos Kārķos, taču, kā atzīst vietējā sludinātāja Ģirta Kalniņa kundze Mārīte, arī tur daudzām ģimenēm tagad pietrūkst motivācijas dzīvei. Bet stāsts par viesošanos Kārķos un pašu Kalniņu ģimeni ir ļoti īpašs.  

Baltais brīnums Kārķos

Kārķos piedzīvojam īstu brīnumu. Agita, Elita un Pēteris tur bijuši jau pērn, taču man šī vieta ir milzīgs pārsteigums. Jau, iebraucot pagasta teritorijā, visapkārt sakoptība un kārtība. Te gan jāatzīst – lai arī ekonomiskā situācija valstī šogad nav spoža, sava brauciena laikā redzējām lielākoties skaistas, sakoptas un ziedos slīkstošas lauku sētas. Tas nozīmē, ka cilvēki vēlas dzīvot skaistā un sakoptā vidē. Taču Kārķu pagasta brīnums ir tā baznīca – nelielā uzkalniņā maza, balta celtne, ko apjož egļu dzīvžogs. Gan pati baznīca, gan visa tās sapostā apkārtne lielākoties ir pašu pagasta iedzīvotāju veikums. Vai tikai tā nebūs pati jaunākā baznīca visā valstī? Ekspluatācijā nodota tikai pirms sešiem gadiem, bet pirms tam celta 13 gadu. Turpceļā Ilze īsumā ieskicē, ka tā radusies vietā, kur nekad agrāk baznīcas nav bijis. Tolaik vietējie iedzīvotāji Mārīte un Ģirts Kalniņi vēlējušies kristīt savus bērnus, bet mācītājs licis padomāt – kā tad ar pašiem? Un tad vienunakt Tas Kungs sapnī uzrunājis Ģirtu, ka viņam jāceļ baznīca. Tagad Ģirts savā baznīcā ir arī sludinātājs.

Mūs sagaida Mārīte, un, kamēr aktieri būvē skatuvi, mēs dodamies ekskursijā pa baznīcu. Tā ir maza, balta un ļoti gaiša ēka, kurā ir viegli elpot. Mārīte saka – labi, ka kāds vācu mācītājs noticējis Ģirta idejai par baznīcu un palīdzējis ar naudu. Vēlāk noskaidrojies, ka viņš pats pēc Otrā pasaules kara strādājis pie sagrauto baznīcu atjaunošanas Berlīnē. Vēlāk finansiālu un citādu atbalstu snieguši arī zviedri. Bet ļoti liels tur ir pašu pagasta iedzīvotāju devums – viņi gājuši mežā, cirtuši kokus un gatavojuši būvmateriālus. Vēlāk arī strādājuši teritorijas sakopšanā. Mārīte atzīstas – reizēm viņa varējusi tikai brīnīties par vīra lielo ticību, ka viss izdosies.

Arhitektoniski jaunā celtne harmoniski sasaistīta ar mūra paliekām, kas agrāk kalpojušas par baronu dzimtas kapliču – tur tagad iekārtota sakristeja. Baronu dzimtas atdusas vietu vietējie iedzīvotāji sakopuši un plāno uzlikt arī piemiņas akmeni. Un interesanti, ka 2002.gadā Kārķu baznīca saņēmusi uzņēmuma “Latvenergo” balvu konkursā “Gaišākais nams Vidzemē”. Un vēl Kārķu iedzīvotājiem izveidojusies burvīga tradīcija – nākot uz Ziemassvētku dievkalpojumu, ņemt līdzi svecītes, no kurām veido sveču ceļu līdz netālajai upītei. Iedomājos, ka tam vajadzētu būs pasakainam skatam! Katrā ziņā noteikti ir vērts aizbraukt līdz Kārķiem un šo brīnumu redzēt, ja vien gadās būt Valkas pusē.

Bet vakarā Mārīte mūs ved uz pirti. Kalniņu ģimene arī dzīvo romantiskā vietā – tikai neliels dzirnavu dīķītis viņu māju šķir no Veckārķu pils, kas celta pagājušā gadsimta sākumā. Viņu miteklis iekārtots vienā no pils palīgēkām, bet pavisam blakus savulaik griezies dzirnavu rats, no kura pāri palicis gan tikai ūdenskritums, kura guldzošā skaņa dzirdama ik brīdi. Ir jau vēls vakars, kad pēc pirts atgriežamies savās naktsmājās. Ap altāri iededzinām sveces, un gulēt vairs nemaz negribas. Tā arī runājamies līdz diviem naktī. Kaut ko tādu var piedzīvot tikai reizi mūžā!

Kaņepes un citi pārsteigumi

Vēl pa vienai izrādei Lielvārdē un pēc tam Priekulē. Lielvārdieši tobrīd gatavojas novada svētkiem, un kundze, kas mūs sagaida, stāsta par draudzes pēdējo lielo ieguvumu – par saziedotajiem līdzekļiem iegādātas ērģeles, kurus baznīcai ļoti pietrūcis. Tās pirmoreiz ieskandētas 24.jūlijā, bet mums bija iespēja mazliet dzirdēt tās skanam, jo tieši mūsu viesošanās reizē meistars tās skaņoja.

Lielvārdes evaņģēliski luteriskā baznīca atrodas fantastiskā vietā – pašā Daugavas krastā, līdzās Lielvārdes muzejam un slavenajai Lāčplēša gultai – milzīgam akmenim. Bet tālāk aiz dievnama ir plašs parks ar dažu labu romantisku vietiņu, kur patverties tiem, kas iemīlējušies.

Kaut arī aktieriem katru dienu pa divām izrādēm, paspējam apskatīt pa kādai interesantai vietai un piedzīvot arī kādu pārsteigumu. Lielākais mūs sagaidīja Daugavpilī. Kamēr Ilze ar saviem palīgiem rosās darbnīcās, mēs pārējie dodamies apskatīt otru lielāko Latvijas pilsētu. Un ko mēs tur ieraugām!? Pašā pilsētas centrā ideāli sakoptās dobēs akurātās rindās sastādītas kaņepes! Un neviens tās nav pat izplūkājis. Attapušies no pārsteiguma, ar smiekliem atceramies pirms vairākiem gadiem Liepājā notikušo traci, kad policija atklāja, ka kaņepes aug kādas sirmgalves dārzā, kura taisnojās, ka to vairs nespējot apkopt un nelaimīgo zālītes pīpētāju laimes augu pat nebija pazinusi. Vai, kā viņai toreiz nācās taisnoties, ka nav nekāda narkotiku ļaunprāte!

Taču, kā izrādījās, arī kaņepju dūma kaifu alkstošajiem daugavpiliešiem tomēr no šiem augiem nav nekāda labuma – kā paskaidroja Daugavpils domes Komunālās saimniecības nodaļas ainavu tehniķe Marija Bule, šīs puķes ir kleomes un tikai pēc izskata līdzīgas kaņepēm. Narkomāni tās neiekāro tāpēc, ka zina – tur nekāda kaifa nebūs, turklāt augi ir klāti ar maziem ērkšķīšiem. Augumā tie sasniedz metru un pat vairāk un tagad zied lieliem rozā, baltiem un violetiem ziediem. Daugavpilieši šīs puķes noskatījuši, pirms diviem gadiem viesojoties Vācijā. Kleomes uzzied pēc tam, kad apstādījumos noziedējušas krāšņās lilijas. Tā ir puķe, kas dižojas pilsētas ģerbonī un jau ceturto gadu atradusi vietu arī pilsētas apstādījumos. Bet, kad noziedēs kleomes, nāks laiks dekoratīvajiem kāpostiem. Brauciet vēlreiz ciemos, aicina Marija.

Esot Lielvārdē būtu muļķīgi vismaz uz mirkli neiegriezties Uldevena pilī. Tas ir koka būvju komplekss. Mākslinieks Agris Liepiņš un nedaudzi entuziasti izveidojuši būvi, kas varētu izskatīties kā Indriķa hronikā minētā Lielvārdes vecākā Uldevena pils. Kā pastāstīja gide, kas atvainojās, ka neesot tērpusies atbilstošā apģērbā, jo pirms laika to nomainījusi pret mūsdienīgiem džinsiem tāpēc, ka seno tērpu lietus samērcējis līdz pēdējai vīlītei, Lielvārdē redzamais veidojums nav konkrēta pilskalna rekonstrukcija, bet paraugs, kādas pilis Latvijā bijušas ap 12.gadsimtu. Veidojot šīs konkrētās pils aizsargsienas un dzīvojamās ēkas, izmantoti dažādās apdzīvotās vietās atrasto būvju paraugi (Mežotnes, Talsu, Raunas, Tenīskalna, Jersikas pilskalnā, Rīgas ciemā u.c.) – tādējādi tapis kopējais baltu virsaišu pilskalns. Lielvārdē redzam arī tagad jau tukšos “Lāčplēša alus” ražošanas korpusus. Ražotne pārcelta uz Liepāju, un iedzīvotāji par to nemaz nepriecājas – daudzi zaudējuši darbu.

Un vēl tikai par vētru, kas piemeklēja Latgali. Pašu pūtienu gan nepiedzīvojām, un labi, ka tā, bet sekas gan redzējām. Ziņās vēstīja, ka Līvānu skolai norauts jumts. Kad braucam tai garām, uzmanīgi skatāmies – vai patiesi? Jumts patiešām papostīts, bet pilsētiņā izlauzīti koki, taču daudz briesmīgāks skats paveras, kad nonākam netālajā Jersikā. Tur vētra plosījusies patiešām ar lielu spēku – gar zemi nogāzti veseli meža masīvi. Un, tikai atgriezušies mājās, uzzinām par vēl citiem postījumiem, kas atņēmuši cilvēkiem mājas. Diemžēl cilvēkam dabas spēku laikam neuzvarēt, lai kā arī censtos!

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Aktieriem, kas dancina lellītes, ir jāstrādā ne tikai stāvus, bet nākas mesties arī uz ceļiem.

Kad izrāde beigusies, Agita (no kreisās), Elita un Pēteris aizstaigājuši līdz Daugavai, kas Lielvārdē pie baznīcas met krāšņus lokus.

Uldevena pilī var iepazīties, kādas pilis Latvijā bijušas ap 12.gadsimtu.

Balta no ārpuses un tikpat balta iekšā ir Kārķu baznīca, kuru tās cēlējs nosapņojis.