Laika cilpa uz astoņdesmitajiem
Nīgrandes pagasta Kalnu kultūras nama arhitektūra un interjers nav atzīts par nākamajām paaudzēm saglabājamu vērtību. No otras puses, nevar neredzēt autentisku postmodernisma paraugu, tāpēc vadītāja Ligita Ķiene priecājas par katru, kuru interesē padomju laiku pēdējā desmitgadē visslavenākā un modernākā lauku kultūras celtne Latvijā.
Ieva Vilmane, "Saldus Zeme"
"3K"
Kopš 2019. gada sākuma, kad par ēku savā raidījumā “Adreses” pastāstīja Mārtiņš Ķibilds, laiku pa laikam piezvanot kāds žurnālists, arhitektūras profesionālis, students vai ceļojumu organizētājs. Visus vieno iespēja atgriezties 30–40 gadus senā pagātnē.
Vērtīgais nav uzskaitīts
L. Ķiene redzēja, kā kultūras namu būvēja un iekārtoja. Viss tajā viņai īpašs un dārgs, jo labā atmiņā gan raibi piedzīvojumi, gan tajos iesaistīti cilvēki. Remontē tā, lai nemainās izskats, tomēr dažviet mākslinieciskā vērtība pazaudēta neatgriezeniski.
Saldus novada būvvaldes vadītāja arhitekte Ingrīda Andersone norāda uz redzamāko piemēru – plastmasas logiem, kurus 2012. gadā ielika Eiropas Savienības finansētā remontā. Iztērēja 115 000 latu, lai salabotu ēkas jumtu, samazinātu siltuma zudumus un būvi pielāgotu cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.
“Toreiz pašvaldība neapzinājās ēkas unikalitāti, taču tagad tai Kalnu kultūras nams ir padomju laika mantojuma daļa. To nekādā ziņā vairs nepārveidos, nepārdos vai nenojauks. Kultūras pieminekļa statusa nav, jo arhitektūras un interjera vērtības nav apdraudētas, turklāt uzturēšanā statuss varētu traucēt. Redzam, ka vietējie iedzīvotāji ar mīlestību un cieņu sargā visu, kas Kalnu kultūras namā ir vērtīgs,” apliecina Saldus novada pašvaldības Attīstības nodaļas vadītāja Ginta Andersone.
Ēka nav mākslinieciski arhitektoniski inventarizēta, tāpēc unikalitāte pagaidām ir abstrakts lielums, ne konkrētu objektu uzskaitījums un apraksts.
Kad kultūras namu cēla, ciemā dzīvoja pusotrs tūkstotis cilvēku. Tā laika presē apgalvots, ka katrs bija iesaistīts vismaz vienā pašdarbības kolektīvā. Šogad visā Nīgrandes pagastā tikai 1200 iedzīvotāju, pašdarbnieku – mazāk par 60. Un tomēr lielās investīcijas pirms nepilniem 10 gadiem ir pamatotas. Kalnu kultūras nams Saldus novadā ir vislielākais.
Saldū kultūras nama nav, tāpēc pašvaldība profesionālas viesizrādes un koncertus rīko 50 kilometrus attālajos Kalnos. Zāli ar 399 vietām izdodas piepildīt. Skatītāji atbrauc pārsvarā ar privātu transportu, dažkārt pašvaldība noorganizē bezmaksas autobusu.
Visu labāko!
Kalnu kultūras namu savulaik pasūtīja kolhozs “Jaunais komunārs”. To integrēja zem viena jumta ar kolhoza kantori, vispārizglītojošo un mūzikas skolu. Arhitektes Ausmas Īvānes sarežģīto projektu realizēja četrās kārtās.
Kolhozam nauda bija, bet celtniecības materiālus nācās diņģēt vai pa puspasauli, un vietējie ciemiņus aizvien mēdz izklaidēt ar komiskiem un absurdiem piemēriem.
“Blūms visu taisīja uz augstāko klasi,” atceras “Jaunajā komunārā” atbildīgā par sadzīves un kultūras jautājumiem Aina Baumane.
Kolhoza priekšsēdētāja ambīciju dēļ vides un telpu estētiem Kalnu kultūras nams ir kā sulīgs ķirsis putukrējuma rozes viducī. Piemēram, tekstilmāksliniecei Annai Eltermanei tika pasūtīts skatuves aizkars – 100 m2 liela vilnas glezna “Saule meta zelta vilni rudzu lauka viducī”. Nīgrandnieki ir gandrīz droši, ka Latvijā otra tik liela gobelēna nav.
Interjeru izdomāja Latvijā atzīts keramiķis un koktēlnieks, pedagogs Leons Alksnis tandēmā ar jaunu un spējīgu mākslinieci Maiju Eņģeli. Interjeru un kultūras nama apkaimi ietekmēja arī tēlnieka Zigmunda Bieļa idejas.
Atmet aizspriedumus
Agate Eniņa un Jānis Krastiņš urbānajai arhitektūrai veltītā publikācijā “Kultūras nams padomju Latvijas kolhoza centrā” atgādinājuši par postmodernisma galveno īpašību fragmentārismu.
Kinodarbos aizrāvās ar montāžām, kolāžu tehniku izmantoja plakātos un vizuālajā mākslā, veidoja performances, mūziķus iedvesmoja skaņdarbu miksēšana. Autori raksta: “Postmodernismu dažkārt salīdzina ar lielām dzīrēm, kas daļai sabiedrības atstājis tādas kā paģiras. Postmodernisma objektīvs izvērtējums ir tuvākās nākotnes uzdevums.”
Interese par Kalnu kultūras nama izskatu iezīmē būtiskas pārmaiņas sabiedrības domāšanā. Tai mostas vēlēšanās objektīvi paraudzīties uz padomju laika mantojumu. Par aizsargājamu atzīta 21 ēka, aiz strīpas atstāta virkne augtsvērtīgi projektētu un iekārtotu kultūras namu, ieskaitot savulaik apjūsmoto Rīgas dzelzceļa staciju un Latvijas Televīzijas māju.
Tomēr situācija ir cerīga — ēku īpašnieki un apsaimniekotāji meklē idejas, ko iesākt ar padomju laikā celtām būvēm. Daļa, lielākoties sabiedriskas un rūpnieciskas ēkas, pārvēršas drupās un degradē ainavu. 2020. gada sākumā Kurzemes un Lietuvas pašvaldību speciālisti par šo problēmu sprieda arī Kalnos.
