Liepājas muzejā atklāta Pētera Taukuļa personālizstāde “Skices”
Liepājas muzeja mazajā izstāžu zālē skatāma liepājnieka, mākslinieka Pētera Taukuļa personālizstāde “Skices”. Aplūkojami 30 gadu laikā tapuši darbi, kuri, kā atklāj pats mākslinieks, ne visi jau ir ieņēmuši savu gala formu.
Roberts Džeriņš
"Kurzemes Vārds"
“Skicēs” ir tādi darbi, kas tapuši 10, 20, pat 30 gadus ilgi, stāstīja mākslinieks, uzsverot, ka māksla var atļauties būt mainīga un nav izslēdzams, ka daļa no apskatāmajiem darbiem vēl var tikt papildināti vai iekļauties pavisam citā koncepcijā.
Izstādē redzams arī lielāka formāta darbs, kas Latvijas kontūrā ataino vietējās mākslas apziņas organismu, kas “vienmēr ir procesā,” teica P. Taukulis. Dažādi fragmentēti portretējumi, simboli, tēli, figūras, ģeometrisku formu apvienojumi un kolāžas daudzbalsīgi runā par kopības meklējumiem.
“Konceptuālisti jau pagājušā gadsimta 70.–80. gados definēja, ka arī doma un ideja ir materiāls. Arī attiecības ir materiāls. Mēs savukārt esam šūnas, kas var veidot šos materiālus saliedējoši, tādējādi veidojot labāku dzīvi. Ja pielietojam kvalitatīvu komunikāciju, varam nonākt pie radoša rezultāta,” par izstādes motīviem stāstīja mākslinieks.
Nav Liepājas bez jūras, un arī šajā izstādē to sastopam. Tā gan uz kartona nezviln kādā mums ierastajā formā, bet ir pilna skiču un portretu. “Tā ir jūras būtība, tāda, kā es to izjūtu. Pilna dvēseļu,” sacīja P. Taukulis.
Darbos pavīd arī dzīvnieku simbolika. Redzam mērkaķīšus, kas, pēc mākslinieka teiktā, ir instinkta simbols. “Šie instinkti ir katrā cilvēkā un sagrauj kopējo vienotību. Tāpēc ir arī to klātbūtne. Viņi nav kopējā masā, bet gulst katrā iekšā. Ar tiem jācīnās individuāli,” viņš skaidroja. +
Tāpat darbos vairākkārt acis un domas sastop zivs tēlu. “Senākais haosa simbols ir ūdens, bet kārtības simbols – zivs. Zivis ūdenī ir kārtība haosā,” savus mākslinieciskos mērķus skaidroja autors.
“Portreti ne vienmēr ir no kādas sejas nozīmēti. Tie var būt vienkāršu cilvēku vaibsti dažādu emociju izteiksmēs. Interesanti gadījās reiz kādā citā manā izstādē, šajā pašā mazajā zālē. Pie sienas bija lielāks portrets, kuru neradīju pēc kāda konkrēta prototipa, tomēr viena no apmeklētājām skatījās un atpazina sevi, un tik tiešām – tēls bija ļoti līdzīgs, teju identisks, bet tas nebija apzināti, varbūt vienkārši uz ielas noskatīts. Pēcāk paņēmu viņas telefona numuru un aprunājāmies. Savādi, bet tā gadījās, māksla reaģē uz cilvēku, cilvēks – uz pasauli sev apkārt,” atcerējās P. Taukulis.
