5. martā pulksten 17:00 Liepājas muzejā ikviens interesents aicināts uz cikla “Dienvidkurzemes
savdabība” sarunu. Šoreiz sarunas tēma “Dienvidkurzemes sēta. Smēde” un tā
turpina iepazīstināt ar ekspozīciju “Dienvidkurzemes
ļaudis, dzīve un darbs”, portālu informē Liepājas muzeja muzejpedagoģe Astra Dzērve.

Sarunu
vadīs un par ekspozīcijā skatāmajiem kalēja darbarīkiem un zirglietām stāstīs
Imants Akerblūms. Viņš ir aizrautīgs kolekcionārs un Priekules novada Bunkas
pagasta Tadaiķu “Kolhoza muzeja” veidotājs. Ar Imanta Akerblūma atbalstu
Liepājas muzejs ieguva daudzus etnogrāfiskus priekšmetus, kas bija nepieciešami
ekspozīcijas izveidei.

Ekspozīcijas “Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs” viena no sadaļām atvēlēta smēdei un
stāsta par kalēja amatu. Kalēja amats ir viens no senākajiem, tomēr kā
atsevišķa nozare latviešu etnogrāfijā tā ir maz pētīta.

18. gs.
pirmajā pusē pieauga lauku amatnieku skaits, kuri neapstrādāja vairs zemi, bet
iztika no amata. 18. gs. sākumā kalēju bija trešā daļa no visiem
amatniekiem, bet 19. gs. situācija krasi mainījās. 1892. gadā Kurzemē
bija 95 smēdes.

Dienvidkurzemes
sētā smēdes bija atsevišķi celtas guļbaļķu ēkas ar lubu, skaidu vai māla
kārniņu jumtiem. Smēdes atradās attālāk no pārējām ēkām, visbiežāk lielceļa
malā un ūdens tuvumā. Neatņemama kalves sastāvdaļa bija ēze, plēšas, lakta.
Telpas vidū stāvēja lakta un tai apkārt vai pie sienām – kalēja amata rīki.

Zemnieku
pasūtījumi lauku kalējus pilnīgi ar darbu nenoslogoja, tāpēc pilsētu un miestu
tuvumā dzīvojošie turīgākie kalēji sāka pirkt dzelzi paši un no pasūtījumiem
brīvajā laikā darināja dzelzs priekšmetus, kurus pārdeva vietējos gadatirgos.

19.gs.
beigās kalēju skaits pakāpeniski pieauga un sāka veidoties kalēja amata
dalīšanās sīkākās specialitātēs – pieauga atslēdznieku skaits, bija
izveidojušās kaparkalēju, skārdnieku un ieroču meistaru specialitātes. Šāda
darba dalīšana vairāk raksturīga pilsētu un miestu metālapstrādātāju vidū,
laukos kalēji joprojām palika universāli metāla apstrādātāji.

Kalējs
izgatavoja un laboja dažādus lauksaimniecības un amatniecības darbarīkus, kā
arī iedzīves priekšmetus: spīļarklu dzelzs daļas, lemešus, dakšas, cirvjus,
durvju un logu viras, dažādus nažus, lāpstas un atslēgas. Viņi kala arī
pakavus, pakavu naglas, zirgu kāju saslēdzamos pinekļus, kapu krustus, apkala
zirgus, riteņus, dažādus ratus un ragavas.

Nākošā
noslēdzošā sarunas tēma “Godi Dienvidkurzemē. Pagātne un šodiena” notiks 26.
martā pulksten 17:00.