Bet šobrīd māksliniece staro – gan ārēji, gan iekšēji. Tā notiek, ja dara to, kas iepriecina sirdi un dvēseli.

Pie vēsturisko lietu meistarošanas Guna nolēmusi neapstāties un nu jau izgatavo arī mūsdienīgas, piemēram, somiņas. Bet tajā pašā materiālā, ko iemīlējusi, – no dabīgās ādas.

– Pirmo reizi tevi satiku pastalu darināšanas meistarklasē. Bet esi māksliniece, kas savā dzīvē gājusi dažādos virzienos, ne tikai, kā šobrīd, darinot senos apavus.

– Sākšu ar to, ka Liepājā “lietišķajos” pabeidzu Ādas apstrādes nodaļu. Pēc tam uz laiku ādu noliku malā, jo vienkārši Latvijā nebija, kur to turpināt apgūt.

Zinu, ka tajā laikā un vēl aizvien Tallinā, Mākslas akadēmijā, ir iespēja studēt grāmatu iesiešanu. Bet toreiz

man nebija iespēju braukt uz ārzemēm studēt.

Aizgāju uz Latvijas Mākslas akadēmiju, iestājos Stikla nodaļā un to pabeidzu. Paralēli pastrādāju “Stendera ziepju fabrikā” par interjera dizaineri, iekārtoju jaunos franšīzes veikalus.

Interese par interjeriem un arī arhitektūru manī radās jau laikā, kad mācījos Liepājā. Man pat bija doma pēc “lietišķajiem” iet uz arhitektiem RTU, bet es nobijos no matemātikas eksāmena.

Pēc Mākslas akadēmijas mani dzīves ceļi aizveda uz Cēsīm, kur es sāku strādāt arhitektu birojā ar interjeriem.

– Speciāla izglītība konkrēti par šo jomu tev nav?

– Nē, man vienkārši par to bija interese. Gribējās būt tajā visā iekšā.

Arhitektu birojs “Marta saule” Cēsīs man ļoti uzticējās. Savstarpēji nebijām pazīstami, atzinos, ka iepriekš šajā jomā neko neesmu darījusi.

Es nepratu projektēšanas datorprogrammas, daudz ko citu. Bet viņi man deva iespēju.

Manā darba dzīvē vairākkārt ir noticis tā, ka ar cilvēkiem, ko satieku, attiecības veidojas ar abpusēju uzticēšanos.

Šajā nozarē pavadīju padsmit gadus, strādājot un rasējot datorprogrammās, iekārtojot cilvēkiem mājas, dzīvokļus.

2010. gadā uznāca krīze un man īsti vairs nebija ko darīt. Darbi Cēsu birojā apsīka. Domāju – ko tagad?

Dzīvojot Cēsīs, biju iepazinusies ar foršiem cilvēkiem, un reiz Gundars Kalniņš, kas ir Cēsu pilsdrupu speciālists un vēsturnieks, man sacīja: “Guna, bet tev taču ir tās ādas! Tu esi mācījusies, pazīsti materiālu. Tu varētu taisīt apavus.”

Tas man bija kā tāds sitiens ar zelta āmurīti pa galvu. Jo, kad es beidzu “lietišķos”,

es gribēju izgatavot apavus. Bet tajā vecumā nebiju gatava darīt tik nopietnu lietu.

Es padomāju: “Jā, tiešām!” Un tieši vēsturiskos. Tā es sāku pētīt, eksperimentēt, izgatavot vienkāršus apavus. Taču ne pastalas, jo man tās likās par vienkāršu, pie tām nonācu tikai pēc 10–12 gadiem.

Stipri vairāk mani interesēja, piemēram, 9., 10. gadsimta vai 13., 14. gadsimta apavi.

Šķita saistošāk uzzināt, kā laikiem cauri mainās apavu forma, kā  attīstās apavu darināšanas paņēmieni un tehnoloģijas, kādi materiāli tiek izmantoti, kurā brīdī sāka lietot šujmašīnu.

Izrādās, ka līdz tam apavus šuva ar rokām, bez līmes, bez šujmašīnas.

Tas man šķiet ārkārtīgi interesanti – pētīt un saprast apavu attīstības ceļu no pirmsākumiem līdz mūsdienām.

– Bet kāpēc ne stikls?

– Es sapratu, ka tas nav mans materiāls. Par aukstu un par asu. Savukārt āda ir mīksta, silta, plastiska.

Darināt stikla pērlītes pēc akadēmijas es iemācījos pašmācības ceļā. Mazā stikla pērlīte manās acīs bija mikro arhitektūra. Būvēju pamatiņu un pēc tam uz tā liku virsū rakstus un reljefu.

Vienu pērlīti veidoju teju stundu.

Bet ar mani ir tā: tiklīdz izzinu lietu tapšanas procesu, tas mani vairs neinteresē. Un tā notika arī ar stikla pērlīšu veidošanu.

Savukārt, par vēsturiskajiem ādas apaviem – katrs projekts ir citādāks. Līdz ar to man arvien ir interesanti.

Es neizgatavoju tikai ko vienu, piemēram, pastalas. Tas man ātri apniktu, būtu par vienmuļu, jo nevarētu trenēt savus profesionālos muskuļus, nepapildinātu zināšanas. Vienveidīgs darbs man liekas garlaicīgs.

Strādājot ar ādu un vēsturiskām lietām, ne tikai darinot apavus, bet arī somiņas, ūdens blašķes, makus un maciņus, – izpētes process ir ārkārtīgi interesants. Meklēju arheoloģisko materiālu, arheologu publikācijas, tad vēl pētu gleznas un gravīras, jo tie ir mākslas priekšmeti, kas vēsta par kādu konkrētu laiku. To visu lieku kopā, lai izgatavotu pasūtījumu.

Es ļoti daudz uzzinu par konkrēta gadsimta vēsturi, arhitektūru, mākslu un sadzīvi.

– Nevēlies izdod grāmatu un dalīties uzzinātajā?

– To vēl redzēsim, kā tas vēlāk pēc gadiem būs.

– Vai uz Liepāju pārcelies no Cēsīm?

– Nē, no Cēsīm es pārcēlos atpakaļ uz Rīgu. Tobrīd apavi un vēsturisko lietu izgatavošana bija tikai mans hobijs. Es turpināju strādāt citā arhitektu birojā.

Pagāja četri gadi, un mani uzaicināja uz Liepāju, strādāt Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā par pasniedzēju. Es piekritu, jo arhitektūras nozarē jutos nogurusi, bija kaut kas jāmaina.

Piedāvājums likās ļoti foršs, īpaši arī tas, ka savā komandā mani aicināja skola, kuru esmu beigusi. Man patīk mācīt, dalīties ar savām zināšanām.

– Bet ilgi nepaliki…

– Jā, jo maz bija darīšana tieši ar pašu materiālu, vairāk papīru lietas, problēmu risināšana. Es neguvu gandarījumu par savu paveikto darbu. Tādēļ aizgāju, biju nostrādājusi pilnu mācību gadu un vēl mazliet.

Ko darīju tālāk? Atkal pazīmēju projektus. Taču, sākot ar pagājušā gada janvāri,

man vairs vienkārši necēlās rokas sēdēt pie datora un rasēt.

Man gribējās darīt ko citu, darboties ar rokām, strādāt ar materiālu, gūt taustāmu sava darba rezultātu.

Kopš iesāku darināt vēsturiskos apavus un vēsturiskās lietas, bija pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi. Konkrētā cilvēku lokā biju jau iemantojusi statusu. Viņi zināja, kā es to daru, zināja, kādā līmenī to daru, un pasūtījumi, piedāvājumi nāca.

Mans hobijs kļuva par manu pamatnodarbošanos. Un tas ir veiksmīgi aizgājis!

Pagājušo gadu to vien darīju, kā izgatavoju apavus, vadīju meistarklases ārpus Liepājas, rīkoju pastalu un somiņu darināšanas darbnīcas savā darbnīcā tepat Liepājā. Citu skološana nekur nav pazudusi.

– Kas pasūta senus apavus, kuriem tos vajag?

– Piemēram, Cēsu pils gidiem, kuri ģērbjas attiecīgā gadsimta ietērpā. Vēl šos apavus vajag vēstures cienītāju klubiem jeb vēstures rekonstruktoru klubiem. Tādi Latvijā ir vairāki.

Vieni mēģina iztēloties un iedzīvināt 13. vai 14. gadsimta dzīvi, un tam attiecīgi nepieciešams apģērbs, apavi, aksesuāri, sadzīves priekšmeti. Cēsu pilī savu virzību definējuši kā 16. gadsimta.

Ir muzeji, kuri vēlas ekspozīcijās iekļaut pēc arheoloģiskā atraduma izgatavotu atdarinājumu.

– Vēl ir arī kinodarbi.

– Man bijis tikai viens ar kino saistīts pasūtījums. Igauņu filma “Aptiekārs Melhiors”.

Filmas tērpu māksliniece Kristīne Jurjāne mani uzaicināja izgatavot trim galvenajiem varoņiem viduslaiku apavus, jostas un somiņas.

Bija paredzēts, ka filmēs tuvplānus, tādēļ gribējies, lai ir tā pa īstam.

Un es to tiešām daru pa īstam, arī veids, kā to daru, atbilst 13. un 16. gadsimtam, lietoju tās pašas tehnoloģijas un materiālus, nemēģinot kaut ko izdarīt ātrāk ar mūsdienu metodēm vai tehnoloģijām.

– Pastāsti, pie kā tu strādā patlaban?

– Vēsturisko apavu kontekstā šobrīd strādāju pie vairākiem pasūtījumiem – pētu 10.–12. gs. ar vilnas vai zīda pavedienu izšūtu ādas apavu arheoloģiskos atradumus Latvijas teritorijā.

Procesā ir 13.–14. gs. Rīgas Kalēju ielas izrakumos atrasto puszābaku izgatavošana. Laboju novalkātus puszābakus – labprāt uzņemos arī manis darinātu apavu labošanas darbus.

Paralēli šiem projektiem strādāju pie mūsdienīgu ādas somiņu un maku prototipēšanas.

– Tev ir bijusi personālizstāde ar stikla pērlītēm. Vai izrādīt sevis meistarotos apavus nedomā?

– Ir tāds nodoms gan – Cēsu pilī. Kopā ar Gundaru Kalniņu pie tā jau strādājam. Vienā brīdī uznāca pašai sajūta, ka vajadzētu citiem parādīt. Tādēļ arī veidoju kolekciju.

Pasūtījuma brīdī uztaisu vēl vienu tādu pašu apavu pāri, vai dažkārt prototips paliek pie manis.

– Bet principā tu divus vienādus apavu pārus netaisi?

– Deju kolektīvam man būtu grūti, jā… Bet nevaru teikt, ka divus netaisu. Igauņu filmai paredzētos apavus – sarkanās šnābeļkurpes – uztaisīju trīs eksemplāros, viens pāris no tiem palika man.

Viņiem vajadzēja dublikātu, lai gadījumā, ja samirka vieni un tos uzlika žāvēties, tikmēr var vilkt otrus. Bija svarīgi, lai filmēšana turpinās. Bet pilnīgi vienādus vairākus eksemplārus, nē, es neizgatavoju.

Mani klienti ir bijuši vēsturisko deju rekonstruktori dejotāji Bauskas pilī.

Es katram dejotājam darināju detaļās atšķirīgu apavu pāri, jo, lai arī laiks ir viens, tas nenozīmē, ka cilvēki nēsāja tikai viena modeļa apavus.

Tas arī no malas izskatītos gaužām garlaicīgi, ja visiem būtu vienādi apavi kā no fabrikas. Tādēļ pievērsu uzmanību dažādām 16. gs. pirmās puses apavu formas niansēm, atšķirībām, detaļām.

Interesanti bija gan man, gan nu arī skatītājam un pašiem valkātājiem.

– Ko tu domā par mūsdienu apaviem?

– Mūsdienu apavi pēc savas uzbūves un būtības neatšķiras no apaviem, ko cilvēki nēsāja kopš pašiem pirmsākumiem. Cilvēka pēdas forma palikusi nemainīga. Mainījušies tikai materiāli un izgatavošanas tehnoloģijas.

Mūsdienu apavi ir cilvēkam patērētājam, lai nodrošinātu peļņu apavu ražotājam, – jo vairāk, jo labāk.

Protams, ir vēl pasaulē meistari, kuri izgatavo arī mūsdienu apavus ar rokām. Bet mēs dzīvojam tādā laikā, kādā dzīvojam.

– Arī uz šo nozari var attiecināt jēdzienu “ātrā mode”?

– Jā, protams. Arī apavus izgatavo no tik sliktas kvalitātes materiāla, ka jau pēc pirmās pastaigas redzams, ka mainās to forma, utt. Vienreiz uzvelc, izstaigā un met ārā.

Tie nemaksā tik daudz, lai nevarētu atļauties izmest un nopirkt jaunus. Tikai dabas piesārņojuma aspekts kļūst aktuāls.

– Vai pati sev izgatavo apavus?

– Kad tas bija vēl hobija līmenī, es izgatavoju sev vasaras zandales. Novalkāju līdz pēdējam, trīs sezonas, un taisīju nākamās.

Atskārtu, ka mūsdienu apavu izgatavošana mani nevilina.

Manai iekšējai sajūtai un atbildībai pret dabu tuvākas ir vēsturiskās apavu izgatavošanas metodes, dabīgi materiāli – āda, lina diegi, bišu vasks, augu eļļas un dzīvnieku tauki, šūšana ar rokām, neizmantojot sintētiskas līmes.

Es to varu darīt jebkur, un man tas patīk. Man ir vajadzīgas vien liestes, īleni, divas adatas, lina diegs, vaska pikucītis diega vaskošanai un materiāls, no kā izgatavot. Tas viss ir saliekams vienā mugursomā.

– Vai tu izmanto šo priekšrocību, ka vari strādāt ārpus darbnīcas?

– Jā, piemēram, aizbraucu uz laukiem pie vecākiem. Sēžu zem ābeles un šuju kurpītes. Es, protams, nevaru no darbnīcas paņemt līdzi pilnīgi visu: ādas ruļļus utt. Taču, ja esmu visu piegriezusi…

Salabot zābaciņus varu jebkurā vietā, tikai man vajag minimālo instrumentu komplektu – āmuru, divas adatas, īlenu, diegu.

– Kur tu pavadīji bērnību?

– 60 kilometru no Liepājas – Rudbāržos. Tur joprojām ir manu vecāku mājas. Uzaugu lauku vidē ar lopiņiem, vistām un visu pārējo. Zinu, ko nozīmē lauku darbi.

– Sasaiste ar dabu, šķiet, tevī joprojām dzīvo…

– Jā, tā ir. Atceros, kad strādāju arhitektu birojā, pie mums nāca klienti un teica, ka viņi būvē māju vai grib iekārtot dzīvokli un vēlas ieklāt laminātu vai citus mūsdienīgos, sintētiskos vai nedabīgos materiālus.

Mēs uzreiz sacījām, ka ar tādiem materiāliem nestrādājam. Strādājam tikai ar dabīgajiem, nelietojam imitācijas. Ja klientam tas derēja, spējām rast kompromisus, sadarbību turpinājām.

Kāpēc mums tas bija svarīgi? Dabīgo materiālu var ļoti viegli salabot atšķirībā no mūsdienīgajiem kompozītmateriāliem, dabīgs materiāls skaisti noveco.

Tieši tāpat ir ar mūsdienu apaviem. Kurpnieki, kas savās darbnīcās tos labo, teic, ka tas ir sarežģīti un grūti, jo materiāli vienkārši šķīst ārā, ielāpu uzlikt ir grūtāk nekā īstam ādas apavam.

Man pašai saskare ar dabīgu materiālu jau no laika gala patikusi.

Es ļoti izbaudu rokdarbus.

Pamatskolā tamborēju, adīju. Iespējams, tādēļ pēc pamatskolas izvēle turpināt mācīties Mākslas skolā bija loģiska.

Mamma gribēja sūtīt uz Bulduriem, jo bija pamanījusi, ka man patīk ierušināt rokas zemē. Jā, man patīk dārzi, bet…

Reizēm gan esmu iztēlojusies, ka varētu būt liela parka īpašniece, kur varu rūpēties par kokiem, par augiem, par putniem, par zvēriem.

– Kādā intervijā, atbildot uz jautājumu, kas ir labākais, ko Dievs uz zemes radījis, atbildēji, ka koki.

– Es esmu uzaugusi, “vandoties” pa Rudbāržu muižas parku, štābiņus ar brāli kopā taisot, ar māsu upīti attīrot.

Kaut kur lasīju, ka

cilvēks savas dzīves laikā var dzīvot vienalga, kur, bet tik un tā viņu velk atpakaļ tāda veida vide, kurā viņš piedzimis un uzaudzis pirmos bērnības gadus.

Lai arī Rudbārži ir ciemats, tur ir skatienam, kur ieskrieties. Man tas ļoti patīk, lūkoties ainavā, ievilkt dziļi elpu…

Gadu esmu dzīvojusi Vācijā. Tur ir ļoti skaisti kalni. Es gribētu dzīvot kalna galā, lai redzu to visu plašumu, kur man ir, ko elpot. Kalnu ieleja man nederētu, justos iesprostota.

– Kāpēc nepaliki Vācijā?

– Es gribēju un joprojām gribu dzīvot Latvijā. Aizbraucu, kad man bija 18 gadu. Pēc Mākslas skolas paņēmu pauzīti.

Mana māsa tajā laikā jau bija Vācijā, strādāja par auklīti kādā ģimenē. Viņa aizbrauca, jo bija izstudējusi par vācu valodas skolotāju, līdz ar to gribēja padzīvot attiecīgā vidē, uzlabot valodas zināšanas. Arī es gribēju iemācīties valodu, ko pamatskolā biju mācījusies.

Dzīvojot tur, manī nostiprinājās sajūta, ka tomēr lielāko savas dzīves daļu gribu pavadīt Latvijā, savā dzimtenē, vietā, kur esmu dzimusi un augusi, kur ir man vistuvākie cilvēki – ģimene.

Redzēju, kā ir būt svešiniekam citā vietā, kāda ir attieksme, tur ir daudz vairāk par sevi jācīnās.

Bet šeit es varu ieiet jebkurā iestādē, runāt savā valodā un man pretī – tādā pašā mēlē.

Atmiņā palikuši tēta vārdi: “Meitiņ, brauc! Bet tu zini, kur ir mājas.” Tā bija laba ceļamaize. Un es zināju, ka esmu gaidīta atpakaļ, un ne jau tikai savās mājās, bet savā zemē.

– Vai tu esi vienīgā vēsturisko apavu meistare Latvijā?

– Es uzdrošinos teikt, ka esmu vienīgā, kura apavus izgatavo tādā līmenī – tik padziļināti, tik skrupulozi. To man ir teikuši cilvēki, kuriem ar mani ir bijusi saskare.

Es lepojos ar to, ko protu! Šķiet, manī ir ambīcija, ka gribu darīt ko īpašāku vai ka es gribu atšķirties no pārējās sabiedrības ar savu nodarbošanos.

– Bail nebija to uzsākt?

– Protams, ka bija. Piemēram, darbs skolā iedod stabilitāti, ir regulāri ienākumi utt. Bet, ja mana dvēsele nedzied un ja tas man nedod gandarījumu, tad tur agrāk vai vēlāk ir izdegšana, neapmierinātība ar sevi un attiecīgi ar pasauli, dzīvi un visu pārējo.

Man ir ļoti svarīgi darīt to, kas man patīk, lai arī tas varbūt nav tik ienesīgi vai ir viļņveidīgi.

– Vai tagad tava dvēsele dzied?

– Jā, dzied, dzied! Ļoti labi dzied (smejas). Es novēlu to visiem – lai cilvēki atrod to, kur var ielikt sirdi un dvēseli.

Jo, darot ar labāko sirdsapziņu to, kas patīk, kaut kā viss notiek, vārtiņi veras, iespējas rodas…

Viss labi sakārtojas.

– Apavu izgatavošana ir laikietilpīga, īpaši, ja jāķeras klāt pilnīgi kam jaunam. Atalgojums, pieņemu, ir tikai pašās beigās, kad darbs ir padarīts?

– Jā, tā ir. Studējot Mākslas akadēmijā, pagrabstāvā bija tāds meistars Vilnis, kurš izgatavoja zīmējumiem un gleznām apakšrāmjus, kurus pēc tam apvilka ar audeklu.

Reiz pie viņa gāju, jo man vajadzēja rāmi. Sacīju, ka varu samaksāt avansā. Bet viņš no tā atteicās, jo “apēstu maizīti ir grūtāk nopelnīt”. Tā ir liela dzīves gudrība! Tā tas tiešām arī ir.

Dažkārt cilvēki man jau pašā sākumā atstāj naudiņu materiāliem. Un kas notiek? Kā par spīti, tas velkas garumā, rodas negaidīti šķēršļi. Un es par to jūtos vainīga. Man ir sajūta, ka esmu ielaidusi sev blusu bikšu vīlē un nevaru viņu noķert, bet kaitina ļoti.

Lai no šāda diskomforta izvairītos, labprātāk atalgojumu saņemu, kad darbs ir paveikts.

Pasūtījumi ir viļņveidīgi, bet tik un tā man patīk šis darbs. Turklāt man iet labi, jaunu pasūtījumu es varētu īstenot tikai pēc pusgada. Gribētājam būtu jāstājas rindā.

Vizītkarte

Guna Zommere

• Dzimusi 1980. gada 29. augustā.
• Izgatavo vēsturiskus apavus, somiņas un citas lietas no ādas.
• Uzaugusi Rudbāržos, ir vecāks brālis un māsa.
• Izglītība: Oskara Kalpaka Rudbāržu pamatskola, gads Skrundas 1. vidusskolā, Liepājas Lietišķās mākslas koledžas Ādas apstrādes nodaļa. Latvijas Mākslas akadēmijā absolvēta Stikla mākslas nodaļa, iegūstot bakalaura grādu.
• Vaļasprieki: garas pastaigas un pārgājieni, aukstumpeldes, izšūšana, adīšana.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.