Trešdiena, 24. aprīlis Nameda, Visvaldis, Ritvaldis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Māksliniece Guna Zommere: “Mana dvēsele dzied”

Ar baltu skaudību var nolūkoties, cik ļoti Gunai Zommerei padodas rokdarbi. Viņa ne tikai prot tamborēt, adīt, piešķirt formu stiklam, bet arī izgatavot vēsturiskus apavus. Darbošanās ar rokām esot viena no labākajām terapijām, uzskata Guna. “Man tas ir palīdzējis lielas krīzes brīžos.”

Māksliniece Guna Zommere: “Mana dvēsele dzied”
Foto: Egons Zīverts
Foto: Egons Zīverts
19.02.2024 00:00

liepajniekiem.lv

Bet šobrīd māksliniece staro – gan ārēji, gan iekšēji. Tā notiek, ja dara to, kas iepriecina sirdi un dvēseli.

Pie vēsturisko lietu meistarošanas Guna nolēmusi neapstāties un nu jau izgatavo arī mūsdienīgas, piemēram, somiņas. Bet tajā pašā materiālā, ko iemīlējusi, – no dabīgās ādas.

Pirmo reizi tevi satiku pastalu darināšanas meistarklasē. Bet esi māksliniece, kas savā dzīvē gājusi dažādos virzienos, ne tikai, kā šobrīd, darinot senos apavus.

– Sākšu ar to, ka Liepājā “lietišķajos” pabeidzu Ādas apstrādes nodaļu. Pēc tam uz laiku ādu noliku malā, jo vienkārši Latvijā nebija, kur to turpināt apgūt.

Zinu, ka tajā laikā un vēl aizvien Tallinā, Mākslas akadēmijā, ir iespēja studēt grāmatu iesiešanu. Bet toreiz

man nebija iespēju braukt uz ārzemēm studēt.

Aizgāju uz Latvijas Mākslas akadēmiju, iestājos Stikla nodaļā un to pabeidzu. Paralēli pastrādāju “Stendera ziepju fabrikā” par interjera dizaineri, iekārtoju jaunos franšīzes veikalus.

Interese par interjeriem un arī arhitektūru manī radās jau laikā, kad mācījos Liepājā. Man pat bija doma pēc “lietišķajiem” iet uz arhitektiem RTU, bet es nobijos no matemātikas eksāmena.

Pēc Mākslas akadēmijas mani dzīves ceļi aizveda uz Cēsīm, kur es sāku strādāt arhitektu birojā ar interjeriem.

Speciāla izglītība konkrēti par šo jomu tev nav?

– Nē, man vienkārši par to bija interese. Gribējās būt tajā visā iekšā.

Arhitektu birojs “Marta saule” Cēsīs man ļoti uzticējās. Savstarpēji nebijām pazīstami, atzinos, ka iepriekš šajā jomā neko neesmu darījusi.

Es nepratu projektēšanas datorprogrammas, daudz ko citu. Bet viņi man deva iespēju.

Manā darba dzīvē vairākkārt ir noticis tā, ka ar cilvēkiem, ko satieku, attiecības veidojas ar abpusēju uzticēšanos.

Šajā nozarē pavadīju padsmit gadus, strādājot un rasējot datorprogrammās, iekārtojot cilvēkiem mājas, dzīvokļus.

2010. gadā uznāca krīze un man īsti vairs nebija ko darīt. Darbi Cēsu birojā apsīka. Domāju – ko tagad?

Dzīvojot Cēsīs, biju iepazinusies ar foršiem cilvēkiem, un reiz Gundars Kalniņš, kas ir Cēsu pilsdrupu speciālists un vēsturnieks, man sacīja: “Guna, bet tev taču ir tās ādas! Tu esi mācījusies, pazīsti materiālu. Tu varētu taisīt apavus.”

Tas man bija kā tāds sitiens ar zelta āmurīti pa galvu. Jo, kad es beidzu “lietišķos”,

es gribēju izgatavot apavus. Bet tajā vecumā nebiju gatava darīt tik nopietnu lietu.

Es padomāju: “Jā, tiešām!” Un tieši vēsturiskos. Tā es sāku pētīt, eksperimentēt, izgatavot vienkāršus apavus. Taču ne pastalas, jo man tās likās par vienkāršu, pie tām nonācu tikai pēc 10–12 gadiem.

Stipri vairāk mani interesēja, piemēram, 9., 10. gadsimta vai 13., 14. gadsimta apavi.

Šķita saistošāk uzzināt, kā laikiem cauri mainās apavu forma, kā  attīstās apavu darināšanas paņēmieni un tehnoloģijas, kādi materiāli tiek izmantoti, kurā brīdī sāka lietot šujmašīnu.

Izrādās, ka līdz tam apavus šuva ar rokām, bez līmes, bez šujmašīnas.

Tas man šķiet ārkārtīgi interesanti – pētīt un saprast apavu attīstības ceļu no pirmsākumiem līdz mūsdienām.

Bet kāpēc ne stikls?

– Es sapratu, ka tas nav mans materiāls. Par aukstu un par asu. Savukārt āda ir mīksta, silta, plastiska.

Darināt stikla pērlītes pēc akadēmijas es iemācījos pašmācības ceļā. Mazā stikla pērlīte manās acīs bija mikro arhitektūra. Būvēju pamatiņu un pēc tam uz tā liku virsū rakstus un reljefu.

Vienu pērlīti veidoju teju stundu.

Bet ar mani ir tā: tiklīdz izzinu lietu tapšanas procesu, tas mani vairs neinteresē. Un tā notika arī ar stikla pērlīšu veidošanu.

Savukārt, par vēsturiskajiem ādas apaviem – katrs projekts ir citādāks. Līdz ar to man arvien ir interesanti.

Es neizgatavoju tikai ko vienu, piemēram, pastalas. Tas man ātri apniktu, būtu par vienmuļu, jo nevarētu trenēt savus profesionālos muskuļus, nepapildinātu zināšanas. Vienveidīgs darbs man liekas garlaicīgs.

Strādājot ar ādu un vēsturiskām lietām, ne tikai darinot apavus, bet arī somiņas, ūdens blašķes, makus un maciņus, – izpētes process ir ārkārtīgi interesants. Meklēju arheoloģisko materiālu, arheologu publikācijas, tad vēl pētu gleznas un gravīras, jo tie ir mākslas priekšmeti, kas vēsta par kādu konkrētu laiku. To visu lieku kopā, lai izgatavotu pasūtījumu.

Es ļoti daudz uzzinu par konkrēta gadsimta vēsturi, arhitektūru, mākslu un sadzīvi.

Nevēlies izdod grāmatu un dalīties uzzinātajā?

– To vēl redzēsim, kā tas vēlāk pēc gadiem būs.

Vai uz Liepāju pārcelies no Cēsīm?

– Nē, no Cēsīm es pārcēlos atpakaļ uz Rīgu. Tobrīd apavi un vēsturisko lietu izgatavošana bija tikai mans hobijs. Es turpināju strādāt citā arhitektu birojā.

Pagāja četri gadi, un mani uzaicināja uz Liepāju, strādāt Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā par pasniedzēju. Es piekritu, jo arhitektūras nozarē jutos nogurusi, bija kaut kas jāmaina.

Piedāvājums likās ļoti foršs, īpaši arī tas, ka savā komandā mani aicināja skola, kuru esmu beigusi. Man patīk mācīt, dalīties ar savām zināšanām.

Bet ilgi nepaliki…

– Jā, jo maz bija darīšana tieši ar pašu materiālu, vairāk papīru lietas, problēmu risināšana. Es neguvu gandarījumu par savu paveikto darbu. Tādēļ aizgāju, biju nostrādājusi pilnu mācību gadu un vēl mazliet.

Ko darīju tālāk? Atkal pazīmēju projektus. Taču, sākot ar pagājušā gada janvāri,

man vairs vienkārši necēlās rokas sēdēt pie datora un rasēt.

Man gribējās darīt ko citu, darboties ar rokām, strādāt ar materiālu, gūt taustāmu sava darba rezultātu.

Kopš iesāku darināt vēsturiskos apavus un vēsturiskās lietas, bija pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi. Konkrētā cilvēku lokā biju jau iemantojusi statusu. Viņi zināja, kā es to daru, zināja, kādā līmenī to daru, un pasūtījumi, piedāvājumi nāca.

Mans hobijs kļuva par manu pamatnodarbošanos. Un tas ir veiksmīgi aizgājis!

Pagājušo gadu to vien darīju, kā izgatavoju apavus, vadīju meistarklases ārpus Liepājas, rīkoju pastalu un somiņu darināšanas darbnīcas savā darbnīcā tepat Liepājā. Citu skološana nekur nav pazudusi.

Pastalu izgatavošanas meistarklasē pērnā gada augustā Liepājas muzejā. Guna Zommere (no kreisās) atzīst, ka viņai patīk mācīt, dalīties savās zināšanās. Foto: Egons Zīverts

Kas pasūta senus apavus, kuriem tos vajag?

– Piemēram, Cēsu pils gidiem, kuri ģērbjas attiecīgā gadsimta ietērpā. Vēl šos apavus vajag vēstures cienītāju klubiem jeb vēstures rekonstruktoru klubiem. Tādi Latvijā ir vairāki.

Vieni mēģina iztēloties un iedzīvināt 13. vai 14. gadsimta dzīvi, un tam attiecīgi nepieciešams apģērbs, apavi, aksesuāri, sadzīves priekšmeti. Cēsu pilī savu virzību definējuši kā 16. gadsimta.

Ir muzeji, kuri vēlas ekspozīcijās iekļaut pēc arheoloģiskā atraduma izgatavotu atdarinājumu.

Vēl ir arī kinodarbi.

– Man bijis tikai viens ar kino saistīts pasūtījums. Igauņu filma “Aptiekārs Melhiors”.

Filmas tērpu māksliniece Kristīne Jurjāne mani uzaicināja izgatavot trim galvenajiem varoņiem viduslaiku apavus, jostas un somiņas.

Bija paredzēts, ka filmēs tuvplānus, tādēļ gribējies, lai ir tā pa īstam.

Un es to tiešām daru pa īstam, arī veids, kā to daru, atbilst 13. un 16. gadsimtam, lietoju tās pašas tehnoloģijas un materiālus, nemēģinot kaut ko izdarīt ātrāk ar mūsdienu metodēm vai tehnoloģijām.

Pastāsti, pie kā tu strādā patlaban?

– Vēsturisko apavu kontekstā šobrīd strādāju pie vairākiem pasūtījumiem – pētu 10.–12. gs. ar vilnas vai zīda pavedienu izšūtu ādas apavu arheoloģiskos atradumus Latvijas teritorijā.

Procesā ir 13.–14. gs. Rīgas Kalēju ielas izrakumos atrasto puszābaku izgatavošana. Laboju novalkātus puszābakus – labprāt uzņemos arī manis darinātu apavu labošanas darbus.

Paralēli šiem projektiem strādāju pie mūsdienīgu ādas somiņu un maku prototipēšanas.

Tev ir bijusi personālizstāde ar stikla pērlītēm. Vai izrādīt sevis meistarotos apavus nedomā?

– Ir tāds nodoms gan – Cēsu pilī. Kopā ar Gundaru Kalniņu pie tā jau strādājam. Vienā brīdī uznāca pašai sajūta, ka vajadzētu citiem parādīt. Tādēļ arī veidoju kolekciju.

Pasūtījuma brīdī uztaisu vēl vienu tādu pašu apavu pāri, vai dažkārt prototips paliek pie manis.

Bet principā tu divus vienādus apavu pārus netaisi?

– Deju kolektīvam man būtu grūti, jā… Bet nevaru teikt, ka divus netaisu. Igauņu filmai paredzētos apavus – sarkanās šnābeļkurpes – uztaisīju trīs eksemplāros, viens pāris no tiem palika man.

Viņiem vajadzēja dublikātu, lai gadījumā, ja samirka vieni un tos uzlika žāvēties, tikmēr var vilkt otrus. Bija svarīgi, lai filmēšana turpinās. Bet pilnīgi vienādus vairākus eksemplārus, nē, es neizgatavoju.

Mani klienti ir bijuši vēsturisko deju rekonstruktori dejotāji Bauskas pilī.

Es katram dejotājam darināju detaļās atšķirīgu apavu pāri, jo, lai arī laiks ir viens, tas nenozīmē, ka cilvēki nēsāja tikai viena modeļa apavus.

Tas arī no malas izskatītos gaužām garlaicīgi, ja visiem būtu vienādi apavi kā no fabrikas. Tādēļ pievērsu uzmanību dažādām 16. gs. pirmās puses apavu formas niansēm, atšķirībām, detaļām.

Interesanti bija gan man, gan nu arī skatītājam un pašiem valkātājiem.

Ko tu domā par mūsdienu apaviem?

– Mūsdienu apavi pēc savas uzbūves un būtības neatšķiras no apaviem, ko cilvēki nēsāja kopš pašiem pirmsākumiem. Cilvēka pēdas forma palikusi nemainīga. Mainījušies tikai materiāli un izgatavošanas tehnoloģijas.

Mūsdienu apavi ir cilvēkam patērētājam, lai nodrošinātu peļņu apavu ražotājam, – jo vairāk, jo labāk.

Protams, ir vēl pasaulē meistari, kuri izgatavo arī mūsdienu apavus ar rokām. Bet mēs dzīvojam tādā laikā, kādā dzīvojam.

Arī uz šo nozari var attiecināt jēdzienu “ātrā mode”?

– Jā, protams. Arī apavus izgatavo no tik sliktas kvalitātes materiāla, ka jau pēc pirmās pastaigas redzams, ka mainās to forma, utt. Vienreiz uzvelc, izstaigā un met ārā.

Tie nemaksā tik daudz, lai nevarētu atļauties izmest un nopirkt jaunus. Tikai dabas piesārņojuma aspekts kļūst aktuāls.

Vai pati sev izgatavo apavus?

– Kad tas bija vēl hobija līmenī, es izgatavoju sev vasaras zandales. Novalkāju līdz pēdējam, trīs sezonas, un taisīju nākamās.

Atskārtu, ka mūsdienu apavu izgatavošana mani nevilina.

Manai iekšējai sajūtai un atbildībai pret dabu tuvākas ir vēsturiskās apavu izgatavošanas metodes, dabīgi materiāli – āda, lina diegi, bišu vasks, augu eļļas un dzīvnieku tauki, šūšana ar rokām, neizmantojot sintētiskas līmes.

Es to varu darīt jebkur, un man tas patīk. Man ir vajadzīgas vien liestes, īleni, divas adatas, lina diegs, vaska pikucītis diega vaskošanai un materiāls, no kā izgatavot. Tas viss ir saliekams vienā mugursomā.

Vai tu izmanto šo priekšrocību, ka vari strādāt ārpus darbnīcas?

– Jā, piemēram, aizbraucu uz laukiem pie vecākiem. Sēžu zem ābeles un šuju kurpītes. Es, protams, nevaru no darbnīcas paņemt līdzi pilnīgi visu: ādas ruļļus utt. Taču, ja esmu visu piegriezusi…

Salabot zābaciņus varu jebkurā vietā, tikai man vajag minimālo instrumentu komplektu – āmuru, divas adatas, īlenu, diegu.

Kur tu pavadīji bērnību?

– 60 kilometru no Liepājas – Rudbāržos. Tur joprojām ir manu vecāku mājas. Uzaugu lauku vidē ar lopiņiem, vistām un visu pārējo. Zinu, ko nozīmē lauku darbi.

Sasaiste ar dabu, šķiet, tevī joprojām dzīvo…

– Jā, tā ir. Atceros, kad strādāju arhitektu birojā, pie mums nāca klienti un teica, ka viņi būvē māju vai grib iekārtot dzīvokli un vēlas ieklāt laminātu vai citus mūsdienīgos, sintētiskos vai nedabīgos materiālus.

Mēs uzreiz sacījām, ka ar tādiem materiāliem nestrādājam. Strādājam tikai ar dabīgajiem, nelietojam imitācijas. Ja klientam tas derēja, spējām rast kompromisus, sadarbību turpinājām.

Kāpēc mums tas bija svarīgi? Dabīgo materiālu var ļoti viegli salabot atšķirībā no mūsdienīgajiem kompozītmateriāliem, dabīgs materiāls skaisti noveco.

Tieši tāpat ir ar mūsdienu apaviem. Kurpnieki, kas savās darbnīcās tos labo, teic, ka tas ir sarežģīti un grūti, jo materiāli vienkārši šķīst ārā, ielāpu uzlikt ir grūtāk nekā īstam ādas apavam.

Man pašai saskare ar dabīgu materiālu jau no laika gala patikusi.

Es ļoti izbaudu rokdarbus.

Pamatskolā tamborēju, adīju. Iespējams, tādēļ pēc pamatskolas izvēle turpināt mācīties Mākslas skolā bija loģiska.

Mamma gribēja sūtīt uz Bulduriem, jo bija pamanījusi, ka man patīk ierušināt rokas zemē. Jā, man patīk dārzi, bet…

Reizēm gan esmu iztēlojusies, ka varētu būt liela parka īpašniece, kur varu rūpēties par kokiem, par augiem, par putniem, par zvēriem.

Kādā intervijā, atbildot uz jautājumu, kas ir labākais, ko Dievs uz zemes radījis, atbildēji, ka koki.

Es esmu uzaugusi, “vandoties” pa Rudbāržu muižas parku, štābiņus ar brāli kopā taisot, ar māsu upīti attīrot.

Kaut kur lasīju, ka

cilvēks savas dzīves laikā var dzīvot vienalga, kur, bet tik un tā viņu velk atpakaļ tāda veida vide, kurā viņš piedzimis un uzaudzis pirmos bērnības gadus.

Lai arī Rudbārži ir ciemats, tur ir skatienam, kur ieskrieties. Man tas ļoti patīk, lūkoties ainavā, ievilkt dziļi elpu…

Gadu esmu dzīvojusi Vācijā. Tur ir ļoti skaisti kalni. Es gribētu dzīvot kalna galā, lai redzu to visu plašumu, kur man ir, ko elpot. Kalnu ieleja man nederētu, justos iesprostota.

Kāpēc nepaliki Vācijā?

Es gribēju un joprojām gribu dzīvot Latvijā. Aizbraucu, kad man bija 18 gadu. Pēc Mākslas skolas paņēmu pauzīti.

Mana māsa tajā laikā jau bija Vācijā, strādāja par auklīti kādā ģimenē. Viņa aizbrauca, jo bija izstudējusi par vācu valodas skolotāju, līdz ar to gribēja padzīvot attiecīgā vidē, uzlabot valodas zināšanas. Arī es gribēju iemācīties valodu, ko pamatskolā biju mācījusies.

Dzīvojot tur, manī nostiprinājās sajūta, ka tomēr lielāko savas dzīves daļu gribu pavadīt Latvijā, savā dzimtenē, vietā, kur esmu dzimusi un augusi, kur ir man vistuvākie cilvēki – ģimene.

Redzēju, kā ir būt svešiniekam citā vietā, kāda ir attieksme, tur ir daudz vairāk par sevi jācīnās.

Bet šeit es varu ieiet jebkurā iestādē, runāt savā valodā un man pretī – tādā pašā mēlē.

Atmiņā palikuši tēta vārdi: “Meitiņ, brauc! Bet tu zini, kur ir mājas.” Tā bija laba ceļamaize. Un es zināju, ka esmu gaidīta atpakaļ, un ne jau tikai savās mājās, bet savā zemē.

Vai tu esi vienīgā vēsturisko apavu meistare Latvijā?

Es uzdrošinos teikt, ka esmu vienīgā, kura apavus izgatavo tādā līmenī – tik padziļināti, tik skrupulozi. To man ir teikuši cilvēki, kuriem ar mani ir bijusi saskare.

Es lepojos ar to, ko protu! Šķiet, manī ir ambīcija, ka gribu darīt ko īpašāku vai ka es gribu atšķirties no pārējās sabiedrības ar savu nodarbošanos.

Bail nebija to uzsākt?

– Protams, ka bija. Piemēram, darbs skolā iedod stabilitāti, ir regulāri ienākumi utt. Bet, ja mana dvēsele nedzied un ja tas man nedod gandarījumu, tad tur agrāk vai vēlāk ir izdegšana, neapmierinātība ar sevi un attiecīgi ar pasauli, dzīvi un visu pārējo.

Man ir ļoti svarīgi darīt to, kas man patīk, lai arī tas varbūt nav tik ienesīgi vai ir viļņveidīgi.

Vai tagad tava dvēsele dzied?

Jā, dzied, dzied! Ļoti labi dzied (smejas). Es novēlu to visiem – lai cilvēki atrod to, kur var ielikt sirdi un dvēseli.

Jo, darot ar labāko sirdsapziņu to, kas patīk, kaut kā viss notiek, vārtiņi veras, iespējas rodas…

Viss labi sakārtojas.

Apavu izgatavošana ir laikietilpīga, īpaši, ja jāķeras klāt pilnīgi kam jaunam. Atalgojums, pieņemu, ir tikai pašās beigās, kad darbs ir padarīts?

Jā, tā ir. Studējot Mākslas akadēmijā, pagrabstāvā bija tāds meistars Vilnis, kurš izgatavoja zīmējumiem un gleznām apakšrāmjus, kurus pēc tam apvilka ar audeklu.

Reiz pie viņa gāju, jo man vajadzēja rāmi. Sacīju, ka varu samaksāt avansā. Bet viņš no tā atteicās, jo “apēstu maizīti ir grūtāk nopelnīt”. Tā ir liela dzīves gudrība! Tā tas tiešām arī ir.

Dažkārt cilvēki man jau pašā sākumā atstāj naudiņu materiāliem. Un kas notiek? Kā par spīti, tas velkas garumā, rodas negaidīti šķēršļi. Un es par to jūtos vainīga. Man ir sajūta, ka esmu ielaidusi sev blusu bikšu vīlē un nevaru viņu noķert, bet kaitina ļoti.

Lai no šāda diskomforta izvairītos, labprātāk atalgojumu saņemu, kad darbs ir paveikts.

Pasūtījumi ir viļņveidīgi, bet tik un tā man patīk šis darbs. Turklāt man iet labi, jaunu pasūtījumu es varētu īstenot tikai pēc pusgada. Gribētājam būtu jāstājas rindā.

Vizītkarte

Guna Zommere

  • Dzimusi 1980. gada 29. augustā.
  • Izgatavo vēsturiskus apavus, somiņas un citas lietas no ādas.
  • Uzaugusi Rudbāržos, ir vecāks brālis un māsa.
  • Izglītība: Oskara Kalpaka Rudbāržu pamatskola, gads Skrundas 1. vidusskolā, Liepājas Lietišķās mākslas koledžas Ādas apstrādes nodaļa. Latvijas Mākslas akadēmijā absolvēta Stikla mākslas nodaļa, iegūstot bakalaura grādu.
  • Vaļasprieki: garas pastaigas un pārgājieni, aukstumpeldes, izšūšana, adīšana.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.

Šobrīd aktuāli

Distances līgums

DISTANCES LĪGUMS PAR PAKALPOJUMA ABONEMENTA IEGĀDI INTERNETA VIDĒ 

VISPĀRĪGA INFORMĀCIJA 

Šis ir distances līgums par satura pakalpojuma pirkumu interneta vidē, turpmāk tekstā – Līgums, kas tiek slēgts starp SIA ”Kurzemes Vārds” (reģistrācijas numurs: 42103002455, juridiskā adrese: Pasta iela 3, Liepāja, LV-3401; epasts: [email protected]), turpmāk tekstā – KV, un personu, kas veic pirkumu, turpmāk tekstā PIRCĒJS, interneta vietnē liepajniekiem.lv, turpmāk tekstā – VIETNE, vai interneta vietnē kurzemes-vards.lv, turpmāk tekstā – VIETNE KV, un abi līgumslēdzēji kopā – LĪDZĒJI. PIRCĒJS, veicot pirkumu VIETNĒ/VIETNĒ KV šī Līguma ietvaros, izsaka piekrišanu tā noteikumiem, ir tiesīgs šos Līguma noteikumus izdrukāt un saglabāt.

 Šī Līguma ietvaros:

  1. PIRCĒJS ir fiziska vai juridiska persona, kura pērk VIETNĒ/VIETNĒ KV maksas satura pakalpojumu nolūkam, kas nav saistīts ar saimniecisko darbību, turpmāk tekstā – PIRCĒJS; 
  2. PAKALPOJUMS ir kāds no šajā punktā uzskaitītajiem satura pakalpojumiem, kurš ir nopērkams VIETNĒ/VIETNĒ KV, un kura abonementu PIRCĒJS ir tiesīgs iegādāties:
  1. Liepajniekiem plus – maksas digitālā satura pakalpojums, tajā skaitā raksti, fotogrāfijas, kas tiek īpaši veidots, atlasīts un publicēts VIETNĒ ar norādi ”plus”,
  2. ”Kurzemes Vārds” elektroniskais abonements – maksas digitālā satura pakalpojums VIETNĒ KV, tajā skaitā drukātam laikrakstam ”Kurzemes Vārds” (reģistrēts masu informācijas reģistrā ar nr. 000700763, no 28.11.1991.) vizuālā un satura apjoma ziņā identiska elektroniska kopija, kā arī pieeja viena mēneša iepriekšējo elektronisko kopiju arhīvam,
  3. ”Kurzemes Vārds” drukātais laikraksts – papīra formātā iznākošs reģionālais laikraksts (reģistrēts masu informācijas reģistrā ar nr. 000700763, no 28.11.1991.), kura piegādi PIRCĒJAM Liepājā un Grobiņā (pilsētā) nodrošina SIA ”AC Kurzemes Vārds”, vai citur Latvijā VAS ”Latvijas Pasts” saskaņā ar tā piegādes grafiku.
  4. PAKALPOJUMA TERMIŅŠ UN CENA

PAKALPOJUMA abonements ir fiksēts termiņā, par noteiktu cenu, kuru KV var mainīt bez iepriekšēja brīdinājuma (izmaiņas neattiecas uz jau apmaksāto PAKALPOJUMA termiņu), par to PIRCĒJAM paziņojot ne vēlāk kā 30 dienas pirms jaunās cenas stāšanās spēkā. KV un PIRCĒJS  piekrīt, ka izmaiņas PAKALPOJUMA cenā tiek piemērotas jaunajam periodam, noslēdzoties iepriekš apmaksātajam PAKALPOJUMA abonementa termiņam. PAKALPOJUMA abonementa cenā ietverti ir visi uz to attiecināmie nodokļi, tajā skaitā pievienotās vērtības nodoklis (turpmāk – PVN) saskaņā ar LR normatīvajiem aktiem:

  1. Liepajniekiem plus ir 4 (četru) nedēļu PAKALPOJUMA lietošanas atļauja par cenu – EUR 1.99 (viens euro un 99 centi).
  2. ”Kurzemes Vārds” elektroniskais abonements ir 4 (četru) nedēļu PAKALPOJUMA lietošanas atļauja par cenu – EUR 4.99 (četri euro un 99 centi).
  3. ”Kurzemes Vārds” drukātais laikraksts ir papīra formāta izdevums par cenu – EUR 8.95 (astoņi euro un 95 centi) vienam mēnesim.
  4. PAKALPOJUMA IEGĀDE UN NORĒĶINI 

Šajā Līguma sadaļā tiek aprakstīta PAKALPOJUMA iegādes kārtība un samaksa par PAKALPOJUMA  abonementa iegādi. 

2.1. PAKALPOJUMU Pircējs var iegādāties tikai pēc reģistrēšanās VIETNĒ/VIETNĒ KV. Lai iegādātos PAKALPOJUMA abonementu, Pircējam jāizvēlas tā apmaksas veids, ievadot KV pieprasīto informāciju. Ar šī līguma akceptu PIRCĒJS apliecina, ka ir nepārprotami sapratis, ka PAKALPOJUMA  abonementa iegāde ir maksas pakalpojums, kā arī  ir iepazinies ar šī Līguma saturu. 

2.2. PAKALPOJUMA  abonementu PIRCĒJS  iegādājas, izmantojot norēķinu karti vai ar SMS (maksa tiks iekļauta PIRCĒJA mobilā sakaru pakalpojumu sniedzēja rēķinā), un tas tiek noformēts kā regulārs maksājums, tā termiņam automātiski pagarinoties uz nākamo fiksēto 4 (četru) nedēļu termiņu PAKALPOJUMAM Liepajniekiem plus un Kurzemes Vārds elektroniskais abonements, bet uz nākamo kalendāro mēnesi pagarinoties automātiski PAKAPLOJUMAM Kurzemes Vārds drukātais laikraksts abonementam , un samaksu  par PAKALPOJUMA abonementu automātiski ieskaitot KV bankas kontā, līdz brīdim, kad PIRCĒJS izvēlēsies pārtraukt PAKALPOJUMA abonementa pirkšanu VIETNĒ, reģistrētajā profilā aktivizējot PĀRTRAUKT ABONĒŠANU.

  1. PAKALPOJUMA ABONEMENTA KURZEMES VĀRDS DRUKĀTAIS LAIKRAKSTS PIEGĀDES UZSĀKŠANA.
    1. Ja PIRCĒJS ir veicis PAKALPOJUMA samaksu darba dienā līdz plkst.14.00, tad abonementa piegāde tiek uzsākta ar nākamo darba dienu, ja piegādi nodrošina AC Kurzemes Vārds, vai pēc divām darba dienām, ja piegādi nodrošina Latvijas Pasts;
    2. Ja PIRCĒJS ir veicis samaksu darba dienā pēc plkst 14:00, tad abonementa piegāde tiek uzsākta ar aiznākamo darba dienu, ja piegādi nodrošina AC Kurzemes Vārds, vai pēc trim darba dienām, ja piegādi nodrošina Latvijas Pasts;
  2. ATTEIKUMA TIESĪBAS 

KV Šī Līguma ietvaros ar PAKALPOJUMU Liepajniekiem plus un Kurzemes Vārds elektroniskais abonements sniedz pakalpojumu, kas atbilst digitālā satura priekšapmaksas pakalpojumam tiešsaitē (digitālā satura kā e-publikāciju piegāde, kas netiek piegādāta patstāvīgā datu nesējā), pieejams pēc pieprasījuma un tā piegāde tiek uzsākta ar PAKALPOJUMA  abonementa apmaksas brīdi, kurā automātiski PAKALPOJUMA abonements tiek aktivizēts. PIRCĒJS  piekrīt, ka ar PAKALPOJUMA  aktivizēšanas brīdi tiek uzsākta PAKALPOJUMA lietošana, līdz ar to PIRCĒJS atsakās no 14 dienu atteikuma tiesībām un samaksātās summas atmaksas, pamatojoties uz MK 20.05.2014. noteikumu Nr.255 ”Noteikumi par distances līgumu” 22.13.punkta noteikumiem.

  1. LĪDZĒJU ATBILDĪBA

LĪDZĒJS neatbild par otra LĪDZĒJA saistībām pret trešām pusēm, ja tādas veidojas saistībā ar šī līguma realizāciju. LĪDZĒJIi vienojas, ja kāds no tiem nepilda savus pienākumus saskaņā ar Līgumu Force majeure apstākļu dēļ, tas ir atbrīvojams no atbildības par Līguma neizpildi vispār vai Līguma pienācīgu neizpildi. Ar Force majeure tiek saprasti jebkādi no LĪDZĒJA gribas neatkarīgi apstākļi (ja LĪDZĒJS  ir rīkojies saprātīgi un godīgi), kuru rezultātā nav bijis iespējams izpildīt pienācīgi vai izpildīt vispār saistības un ja šos apstākļus nebija iespējams paredzēt ne vien attiecīgajam LĪDZĒJAM, bet jebkurai citai personai, kas darbojas vai darbotos attiecīgā LĪDZĒJA nozarē, kā arī, ja šos apstākļus nebija iespējams novērst ar saprātīgiem un godīgiem paņēmieniem.

  1. KONFIDENCIALITĀTE 

Visa informācija, kas nav publiski pieejama un ko kāds no LĪDZĒJIEM sniedz viens otram Līguma izpildes laikā vai tā atklājas pildot darba pienākumus, tajā skaitā informācija par finanšu stāvokli, izmantotām tehnoloģijām un datorprogrammām, PAKALPOJUMA un VIETNES attīstības plāniem, tiek atzīta un uzskatīta par konfidenciālu. 

Par konfidenciālu netiek uzskatīta šāda informācija, ja pirms tās iegūšanas, tāda jau bija otra LĪDZĒJA rīcībā, vai tā bija publiski vispārzināma, un, ja šādas informācijas  saņemšanas brīdī, uz to nebija attiecināts konfidencialitātes nosacījums; 

  1. AUTORTIESĪBAS

Šī Līguma ietvaros KV piešķir PIRCĒJAM  vispārējo licenci PAKALPOJUMAM. PIRCĒJAM aizliegts izmantot PAKALPOJUMA laikā pieejamo digitālo saturu darbībām, kuras neparedz šis līgums, t.sk., kopēt, pavairot, publicēt vai kā savādāk to izmantot  bez KV rakstveida piekrišanas un pretēji Autortiesību likuma tiesību normu prasībām. KV garantē, ka ar visām digitālā satura platformas liepajniekiem plus un Kurzemes Vārds elektroniskais abonements veidošanā iesaistītām personām ir noslēgts līgums, saskaņā ar kuru autortiesības uz PAKALPOJUMĀ pieejamo digitālo saturu un tā platformas risinājumiem pieder KV un tam nav zināma neviena trešā persona, kura varētu šīs KV tiesības apstrīdēt, kā arī likt šķēršļus PAKALPOJUMA izmantošanai un/vai izplatīšanai.

  1. DATU APSTRĀDE

LĪDZĒJI piekrīt, ka katrs LĪDZĒJS kā datu apstrādes pārzinis un personas datu operators šā Līguma darbības laikā manuāli un/vai elektroniski apstrādā (ieskaitot datu vākšanu, reģistrēšanu, ievadīšanu, glabāšanu, pārveidošanu, izmantošanu, nodošanu, pārraidīšanu, bloķēšanu vai dzēšanu) no otra LĪDZĒJA saņemtus datus, tikai ciktāl tas ir nepieciešams un izriet no noslēgtā Līguma. Datu apstrādes mērķis un nolūks: līguma slēgšana, rēķinu sagatavošana un nosūtīšana, maksājumu pārvaldīšana, savstarpējā saziņa un sadarbības nodrošināšana, efektīvu KV pārvaldības procesu nodrošināšana, biznesa plānošana un analīze, pretenziju un/vai pieteikumu izskatīšana un apstrāde, jaunumu izsūtīšana ciktāl tas ir nepieciešams un izriet no noslēgtā Līguma. KV ievēro PIRCĒJA norādījumus, lieto nepieciešamos tehniskos līdzekļus un veic organizatoriskos pasākumus, lai aizsargātu fizisko personu datus un novērstu to nelikumīgu apstrādi. Personas dati tiks glabāti elektroniskā formā visā Līguma darbības laikā, kā arī piemērojamajos normatīvajos aktos noteiktajā noilguma termiņā, kura ietvaros var tikt iesniegtas sūdzības, celtas prasības un ierosināti līdzīgi procesi. LĪDZĒJS var nodot otra LĪDZĒJA personas datus piesaistītajiem apstrādātājiem, kuri šī līguma ietvaros sniedz grāmatvedības, juridiskos, IT vai cita līdzīga veida pakalpojumus. Noslēdzot Līgumu, PIRCĒJS piekrīt datu apstrādei, atjaunošanai un uzglabāšanai, identifikācijai, informācijas nosūtīšanai par PAKALPOJUMA izmaiņām un piedāvājumiem utml. PIRCĒJS, kurš šī Līguma ietvaros ir patērētājs, ir tiesīgs pieprasīt KV bez maksas izsniegt tā rīcībā esošo informāciju par PIRCĒJA personas datiem, ir tiesīgs pieprasīt to labošanu vai dzēšanu, kā arī nepieciešamības gadījumā ir tiesīgs atsaukt savu iepriekš izsniegto piekrišanu personas datu apstrādei. Šajā sadaļā noteiktie pienākumi ir spēkā neierobežotu laiku un paliek spēkā arī tad, ja kāds no LĪDZĒJIEM vienpusēji atkāpjas no Līguma, vai ja Līgums izbeidzas citādi.

  1. CITI NOTEIKUMI

Šis Līgums stājās spēkā, PIRCĒJAM veicot PAKALPOJUMA abonementa pirkumu VIETNĒ, piekrītot tā noteikumiem un samaksājot abonementa maksu. Līgums tiek noslēgts uz nenoteiktu laiku un ir spēkā līdz uzņemto saistību izpildei. Tāpat PIRCĒJS ir tiesīgs atteikties no PAKALPOJUMA abonementa, veicot atbilstošas izmaiņas VIETNĒ. Atteikums šajā gadījumā attiecas uz turpmāko abonēšanas periodu, par kuru PIRCĒJS nav veicis samaksu un/vai neplāno to darīt. Jebkuru strīdu starp LĪDZĒJIEM, kas izriet no šī Līguma, LĪDZĒJI apņemas risināt pārrunu ceļā. Ja nav izdevies atrisināt strīdu bez tiesas starpniecības, strīds tiek izskatīts Latvijas Republikas tiesā.

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz