Pirmdiena, 17. janvāris Tenis, Dravis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

“Nekad neesmu rakstījis par aktuālo”

Lai gan dramaturģiju apguvis pašmācības ceļā, rakstnieks Andris Kalnozols pirmām kārtām sevi identificē ar šo jomu. Viņš nekautrējas atzīt, ka daudz ko viņa daiļradē ienesusi noskatīšanās, noklausīšanās un novērošana, kas no kaut kā banāla ar laiku pārtop par kaut ko oriģinālu.

“Nekad neesmu rakstījis par aktuālo”
"Pasaules notikumi mani kā cilvēku ietekmē un droši vien tādā pašā bioķīmiskā ceļā ietekmē manu iedvesmu, kas kaut kādā brīdī pārtaps eksplozijā, bet neesmu no tiem, kuri ķersies klāt un rakstīs par aktuālajiem tematiem. Uz manu radošo darbu tiešu iespaidu tas neatstāj," atklāj rakstnieks, režisors un aktieris Andris Kalnozols. (Foto: Dainis Kārkluvalks)
24.11.2021 06:00

Agrita Blumberga, "Talsu Vēstis"

"3K"

Sarunas gaitā rakstnieks ik pa brīdim piesauc ķīmiskos elementus, kas iekšēji nobriest, piesūcas ar apkārtējiem notikumiem un gatavības stadijā eksplodē. Par savu uzdevumu viņš sauc sprādziena dokumentēšanu.

Uz jautājumu – kas šobrīd aktuāls? – A. Kalnozols atklāj, ka viņa redzeslokā parādījušies darbi, kas ciešā veidā saistīti ar decembrī iznākušo romānu “Kalendārs mani sauc”.

Tas ir stāsts par jaunu vīrieti ar grūti definējamu garīgās veselības stāvokli – brīžiem šķiet, ka viņa prāts strādā kā bērnam, citkārt – labāk nekā vairumam pieaugušo. Romāns, kas guvis atzinību publikas un kritiķu vidū, nākamgad Mārtiņa Eihes režijā tiks iestudēts Valmieras drāmas teātrī un ekranizēts Jura Poškus filmā. “Šobrīd tieši aktuāls ir Kalendārs. Kādu laiku bija miers, bet tagad tas jāpārtulko kino valodā. Tas ir jauns izaicinājums, pavisam citi noteikumi, cita tehnika. Līdz Ziemassvētkiem jāuzraksta scenārijs. No dramaturģijas sastāvdaļām man ar dialogu ir vislabākās attiecības. Nākotnē plānoju sakārtot zināšanas un pamācīties kino scenāriju profesionāli,” atklāj rakstnieks.

Interese par alternatīvo realitāti

Pirmie rakstniecības iedīgļi viņa dzīvē parādījušies jau bērnībā un skolas gados. “Man vienmēr ir licies, ka visi bērni mazotnē mēģina izdot grāmatiņas, izjūt vilkmi rakstīt klases avīzi vai mājas vēstis… Tā drīzāk ir vēlme būt pieaugušam – paķert profesiju, kas tai brīdī liekas visvienkāršāk un interesantāk attēlojama. Bērnībā rakstīju mazas grāmatiņas – noskatījos no māsas, kura ir četrus gadus vecāka. Tā bija mana pirmā saskarsme ar rakstīšanu un grāmatas formātu, bet, vai tā ir zīme, ka vēlāk to darīšu profesionāli, nezinu. Mums ar māsu ļoti daudz lasīja priekšā – tā kā māsa ir vecāka, lasāmviela tika pielāgota diviem vecumiem. Neatceros burtu, patskaņu vai dzejolīšu grāmatas, kas būtu paredzētas maziem bērniem, bet gan piedzīvojumus, fantastiku un ceļojumus – līdz pat Robinsonam Kruzo vai Žila Verna “Kapteiņa Granta bērniem”. Pēc tam pats sāku lasīt – interese par alternatīvo realitāti caur grāmatām manī ir bijusi kopš bērnības, bet to, ka man ir vajadzība izteikties caur rakstītu valodu, sapratu vidusskolas laikā. Sākotnējais žanrs bija dzeja un dziesmu vārdi – klausījos dažādus ārzemju izpildītājus un mēģināju saklausīt vārdus. Tad mēģināju to visu atdarināt. Viss kaut kādā ziņā nāk no noskatīšanās.

Cilvēks iemācās dzīvot, skatoties uz saviem vecākiem, skolotājiem, klasesbiedriem… Intereses bieži vien ir atkarīgas no tā, kam tu 1. klasē apsēdies blakus.

Liels nosacījums tam, kāpēc vēlāk izvēlējos mākslas ceļu, bija teātra studija “Te”, ko vadīja Inga Krišāne. Tajā laikā likās, ka tā ir laba alternatīva skolas ikdienai, turklāt iestudējām skolu jaunatnei absolūti neraksturīgi izrādes un performances – Hermani Paukšu, Blaumani, krievu futūristu Majakovski, rumāņu sirreālistu Džellu Naumu… Kad braucām pa skolēnu teātra festivāliem, bijām kā baltie zvirbuļi – mums bija pilnīgi cits repertuārs. Tas kaut kādā ziņā deva citādības sajūtu – labā nozīmē,” skaidro A. Kalnozols.

Iedvesma – gandrīz kā kliedziens

Iestājoties Latvijas Kultūras akadēmijā un apgūstot aktiera programmu ar specializāciju leļļu teātrī, viņš kopā ar domubiedriem nodibināja eksperimentālu leļļu un objektu teātra trupu “Umka.lv”. “Tas bija kaut kas pavisam atšķirīgs. Tagad runājot, saprotu, ka tā ir bijusi noskatīšanās, bet tajā pašā laikā ir sanācis pavisam citādāk to visu ievirzīt.

No kaut kā ļoti banāla izveidojas kaut kas absolūti oriģināls. Iedvesma var atnākt jebkur. Ja būtu kāda konkrēta vieta, es ļoti bieži uz turieni dotos (smejas).

Man patīk tas brīdis, kad ir draivs, bet bieži vien ir arī tehniski paveicamas lietas – pārrakstīšana, labošana, shēmu taisīšana. Rakstīšanai man ir nepieciešams mierīgs, disciplinēts ritms, savukārt iedvesmai – straujāki notikumi, savdabīgāki novērojumi vai satikšanās ar īpatnējiem cilvēkiem. Pēc tam tas pārstrādājas un raisa iedvesmas brīdi, kas atnāk pa nezināmiem ceļiem. Brīžiem pats nespēju atšķetināt, no kurienes esmu to ņēmis. Tas pats ir ar Kalendāru – viņš nebija viens no raksturiem, ko es pirms tam būtu īpaši pētījis. Absolūti nemaz. Dažādi dzīves notikumi un cilvēki sasienas nepieciešamajā ķīmiskajā elementā un vienā brīdī eksplodē. Dokumentēt sprādzienu līdz sīkākai detaļai – tas ir tas, kas man jāizdara. Iedvesmas brīdis ir gandrīz kā kliedziens.

Kas attiecas uz Kalendāru, gāju gar Jāņa Rozes grāmatnīcu un piedzīvoju atklāsmi. Vērmanes dārzā dabūju ņemt ārā cigaretes, apsēsties un nomierināties. Sapratu, kāda būs sajūta, grāmatu izlasot. Man bija skaidrs, ka romāns būs dienasgrāmatas formā, ka galvenais varonis runās savā valodā. Viņš nevar runāt Andra Kalnozola valodā, viņam ir pilnīgi cita valodas izjūta. Dabūjot to labo sajūtu, gribas ar to dalīties. Ja es to paturētu pie sevis, tā manī iekšā, visticamāk, sapūtu. Tā strādā tikai tad, ja ar to dalās. Tajā brīdī es kļūstu par tādu kā pārtulkotāju.”

“Viss pārējais notiks pats no sevis”

Par vēl vienu būtisku nosacījumu romāna tapšanas gaitā viņš sauc nepieciešamību rakstīt uzreiz, nevis atlikt šo procesu uz vēlāku laiku. “Biju ceļā uz Nacionālo bibliotēku, lai strādātu pie lugas, bet sāku rakstīt romānu un pie lugas vairs nepieķēros. No paša sākuma bija ļoti spēcīga apziņa – man atliek pabeigt, un viss pārējais notiks pats no sevis. Galvenais ir izdarīt līdz galam. Vēl bija nosacījums “tagad”, nevis “atliec rindas kārtībā”.

Ja es būtu veicis apzinīgi pieklājīgu soli un visus brīdinājis, ka tagad izslēgšu telefonu un kādu laiku neatbildēšu, tas būtu paņēmis zināmu laiku, un es būtu kaut ko palaidis garām.

Tas bija kaut kas tāds, kas jādara uzreiz. Gribu uzsvērt, ka romānā nav neviena patiesa notikuma vai fakta, viss ir samaisīts. Latviešu literatūra ir lielā mērā pakārtota dokumentālajai prozai. Arī romānu tam grib piesaistīt, mēģinot atrast patiesus faktus, notikumus vai raksturus, taču tas ir absolūts izdomājums,” smaidot noteic rakstnieks.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz