Pats pārtop gulbī

A. Mankus putnos nemeklē cilvēcisko – viņam lidonis interesants tāpēc, ka tas ir lidonis. Fotogrāfa sirdsdarbību paātrina retu šķirņu īpatņi vai arī tie, kuru dēļ jābūt sevišķi izmanīgam un attapīgam, lai pietuvotos ar kameru. Barotavu apmeklētāji saldenieku neinteresē – to fotografēšanai nevajag ne grama piepūles, tāpēc neatbilst viņa azartiskajai dabai.

Saldenieks sev apsolījis, ka nofotografēs visas putnu sugas, kuras reģistrētas Latvijā. No vairāk nekā 350 iemūžinātas aptuveni 220. Tās sastaptas, ceļojot gar visu Kurzemes piekrasti, jo putniem ļoti patīk Liepājas siltā ziema, tos vilina Pāvilosta, Kolka, arī Mērsrags. Retu sugu putni sastopami Saldus novada Zvārdes mežos, Sātiņu dīķos un citviet.

Visos gadījumos bijuši tikai divi veidi, kā iegūt kadru, – vai nu Ainars ļāva putniem pienākt pie kameras, vai pats lavījās pie modeļa. Abās situācijās jābūt vienlīdz pacietīgam. Fotogrāfs stundām nekustīgi guļ slēpnī. Maskēšanās tērpā tik ļoti saplūstot ar dabu, ka putni drīz vien droši tekalē pa viņa ķermeni un darba arsenālu, savukārt cilvēki paiet garām kā pamestam maišelim. ”Esmu nakšņojis arī mazā kamuflāžā teltī, lai no rīta putni pie manis būtu pieraduši un neaizmuktu, līdzko pakustos. Ja fotografēšanas vietā ierodos no rīta vai pa dienu, tad stundas divas trīs jāļauj dzīvniekiem pieņemt mani,” skaidro fotogrāfs.

Lai maksimāli tuvu piekļūtu ūdensputniem, viņš uzbūvēja slēpni gulbja izskatā un nosauca to par godu latviešu tenisistam Ernestam Gulbim. ”Ilgu laiku strādāju kopā ar lielu putnu pazinēju un fotogrāfu Jāni Jansonu. Reiz izlēmām, ka jāuzbūvē slēpnis gulbja formā. Abiem doma bija viena, bet rezultāts katram citādāks. Esmu secinājis, ka slēpnis drīkst izskatīties jebkā, tikai ne pēc cilvēka,” viņš pasmaida.

Gadās arī cūcene!

Ainaram šķiet, ka veiksme līdz šim gājusi viņam pa priekšu, un izstāsta spilgtākos gadījumus: ”Hjūma ķauķītis Latvijā redzēts tikai trīs reizes, es – visās klāt! Pirmo un otro reizi pamanīju Liepājā, pie jūrā bojā gājušo zvejnieku un jūrnieku pieminekļa. Trešā reize – putnu vērošanas sacensībās ziemā. Gribēju nofotografēt iespējami vairāk sugu, tāpēc ar kameru ”šāvu” visiem putniem pēc kārtas. Mājās, pārskatot attēlus, aptvēru, kādam retumam esmu trāpījis.

Putnu vērotāji joko, ka Jānis Jansons esot pārdevis velnam dvēseli, jo vienā gadā izdarījis neiespējamo – piefiksēja trīs Latvijā iepriekš neredzētas putnu sugas! Patiesībā nekādas pārdošanās nebija – Jānis strādāja sistemātiski. Pirmo sugu sameklēja, staigājot pa Zvārdes purviem. Bija redzējis pierādījumus putna klātbūtnei, tāpēc ilgi, ilgi meklēja – kamēr atrada. Jānim padodas atdarināt putnu balsis, toreiz meklētais atsaucās viņam. Otro gadījumu vairs neatceros, bet trešais bija īsta ”cūcene”! Abi aizbraucām uz Liepāju fotografēt, taču viņa fotoaparātam kaut kas saplīsa. Kamēr es uz vēdera ložņāju, viņš garlaikodamies ”šaudījās” ar objektīvu. Mājās konstatēja, ka trāpījis Latvijā iepriekš neredzētas sugas pārstāvim. Kas par adrenalīnu arī man – biju blakus, kad tas notika!”

Ainars ir fotogrāfs amatieris, jo iztiku pelna, uzraugot visus Saldus novada pašvaldības skolu un bibliotēku datorus. Profesionāļi par viņa fotogrāfijām izteikušies atzinīgi Latvijas Dabas muzeja konkursā ”Mans putns”. Saldenieka darbi ilustrē mācību grāmatas, iekļauti Nacionālajā enciklopēdijā, vietnē visiputni.lv, latviešu valodā lielākajā putnu fotokrātuvē putni.lv un vairākos citos resursos.

Autors ir dāsns, jo daudzus kadrus atdod par velti vai simbolisku samaksu, tāpēc uzmanību piesaistīja viņa publiskais atteikums uzņēmumam ”Latvijas Valsts meži”. Tas vēlējās iegūt Ainara fotogrāfiju ar bišu dzenīšiem, taču autors atsacīja – viņam ir nepieņemama ”Latvijas Valsts mežu” saimniekošana; tās sekas viņu gadiem šausmina, gan fotografējot putnus, gan piedaloties orientēšanās sacensībās.

Sniegpārslas tuvplānā

”Dabā esmu kopš bērnības. Daudz laika pavadīju ar vecvecākiem – tas nekas, ka pilsētā. Vectēvam patika makšķerēt, tāpēc no galvas zinu Cieceres upi, sākot no Saldus stadiona līdz dzirnavu dīķim Kalnsētas parkā. Reiz, atceroties bērnību, ar jaunāko meitu aiz intereses izbridām Cieceres upi. Joka pēc ar ”ziepju trauku” uztaisīju pāris zemūdens fotogrāfiju. Nejauši iemūžināju zirnekli zem ūdens. Bilde tehniski slikta, bet moments – Latvijā unikāls!” fotogrāfs atceras vēl vienu aizraujošu epizodi.

Esmu izbrīnīta par viņa pašraksturojumu – nemaz tik pacietīgs neesot, jo daudz kas ātri apnīkot. Piemēram, makro fotografēšana un fotogrammetrija. Tikai untums izmēģināt abas tehnikas, turklāt neiztērējot naudu par papildu aprīkojumu. Pērn viņam iepatikās sniegpārslu tuvplāni, taču šogad tajos fiksējis kūstošus burbuļus vien. Ziņkārība gandrīz ”paēdīs” arī no datora programmas, kas viņa fotosērijas apvieno digitālā trīs dimensiju modelī. Interese par fotogrammetriju raisīja nejaušība – saldenieks netālajā Remtē atrada mazas fosilijas. Gribējis tās parādīt citiem, neievedot mājā, tāpēc sācis, Ainara vārdiem, niekoties ar datoru. ”Kad apniks, pievērsīšos nākamajiem eksperimentiem. Tie palīdz nenogurt no putnu fotografēšanas,” atklāj fotogrāfs.