liepajniekiem.lv
Trīs Kurzemes – trīs pasaules
Ar savu pētījumu un zināšanu bagāžu viņš dalījās Kurzemes tautastērpu informācijas centra sarīkotajā lekcijā ”Kurzemes saktas stāsts”.
”Mans stāsts nav par to redzamo pusi, bet par otru, ko neviens neredz un kam ļoti maz uzmanības pievērš,” saka pētnieks.
Latviešu sieviešu tradicionālo rotu klāstā saktas ir faktiski vienīgās greznumlietas tik lielā skaitā. Auskaru nav, etnogrāfisko gredzenu ļoti maz, pa visiem muzejiem kopā sanāk uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms skaits, arī kaklarotu nav daudz.
Ir mazās kreklu saktiņas, ko lietoja aizdarei un kas pazīstamas visā Latvijas teritorijā, un lielās – daudz interesantākas, uzsver A. Vijups. ”Uz tām ir ornamenti, meistaru zīmes, kuras liek domāt, kas tad tās ir taisījis. Ne jau latvieši. Tie bija vācbaltiešu rotkaļi, kuri darināja saktas, pieskaņojoties esošajai gaumei,” viņš atzīmē.
”Esam pieraduši domāt, ka tautastērps ir kaut kas sens, kas nāk no aizlaikiem, bet mode mainās strauji, tautastērps nav bijis sastindzis vienā konservatīvā formā.”
Mums pazīstamais tautastērps raksturīgs 18.–19. gadsimtam, kura beigās strauji ienāk pilsētnieciskais ģērbšanās stils.
Paskatoties uz saktām, var pateikt, ka ir trīs Kurzemes – trīs pasaules. ”Dienvidkurzeme, Viduskurzeme ar suitiem un Kuldīgu un Ziemeļkurzeme ar Ventspili, ar lībiešiem, un tās ir trīs atšķirīgas pasaules mentalitātes un daudzu izpausmju ziņā,” norāda A. Vijups.
Dienvidkurzeme ir slavena ar savām greznajām burbuļsaktām, kas šad tad redzamas arī Kurzemes vidusdaļā. Tas ir dabiski, jo meitas aizprecas uz tāliem novadiem un rotu klāsts iet līdzi.
Kuldīgā, Aizputē un suitos ir lapainās jeb dižās saktas – trīsrindenes un divrindenes.
Ziemeļkurzemē izplatītas derību saktas, kuras tā sauc sadoto roku motīva dēļ.
Apskatot saktas, parasti runā par ornamentu, gravējumu, analizē mākslas stilus, bet nepamanīts palicis tas, kas saktām ir otrā pusē.
Tikai retos gadījumos uzraksti ir rotu meistara darināti, parasti uz saktām raksta tie cilvēki, kas tās lietojuši, izpētījis A. Vijups.
Un visretāk uzraksti darināti ar nolūku, lai saktas īpašnieks varētu pierādīt, ka tā ir viņam piederoša.
Latvijas teritorijā zināmi saktu īpašnieku atstātie uzraksti no 17. gadsimta. Zaļenieku pagasta Ūziņu depozīts dāvājis 1698. gadā datētu saktu, kurā ar asu priekšmetu iegriezts Zīlēnu Ģederta vārds.
”Ne jau viņš to valkāja, acīmredzot tas rāda patriarhālo sabiedrības modeli, kur sievietes loma ir stipri pakārtota. 17. gadsimta otrās puses saktā no Bauskas puses gan ir Dārtas vārds,” saka pētnieks.
Iekaļ sadotas rociņas
17. gadsimta beigās uzraksti sākuši parādīties arī uz lielajām Kurzemes saktām, kas ļauj tās datēt.
Pētījuma laikā secināts, ka vairāk uzrakstu ir uz Dienvidkurzemes burbuļsaktām, no tām senākā ir ar iegravētu vārdu Kalēju Ansis (Calei Ans) un gadu – 1714.
Tagad neviens vairs nepateiks, vai kalējs bija puiša arods, vai arī viņš nāca no “Kalēju” mājām. Uzraksti ir uz saktas otras puses, uz tā saucamā loka.
No 18. gadsimta sākuma uzrakstus iepunktē, iespējams, ar noasinātu naglu vai īlenu. Burbuļsaktas ir diezgan plānas, salīdzinot ar lapainajām saktām. Mēģinot izsist gadu vai vārdu, to varētu redzēt arī priekšpusē. Tāpēc uzraksti veidoti uz saktas biezākās daļas – adatas jeb zoslas.
Īsākie uzraksti satur tikai iniciāļus – divus trīs burtus, kad rakstītājs ir noslinkojis, nenonākot līdz gada četriem cipariem un dažkārt pat astoņiem vārdiem.
”Kurzemes saktu ar uzrakstiem ir stipri daudz – 43 derību saktas, 50 burbuļsaktas un 44 lapainās. No 142 saktām uz 11 norādīts gads, tā ir galvenā informācija, ko cilvēki gribējuši pasniegt,” stāsta pētnieks un norāda, ka mēs runājam par citu laiku un mentalitāti, kad gadskaitlis katru brīdi nav tik ļoti svarīgs.
Tas ir svarīgs brīžos, kad notiek kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs cilvēka dzīvē. Tāda noteikti ir saderināšanās, ko atspoguļo ap 90% uzrakstu.
Stilizētās sadotās rociņas uz derību saktas vēstī, ka tā varēja būt dāvana, ko puisis meitai dod, atzīmējot saderināšanos.
Gadskaitli visbiežāk pavada arī vārdi. Bieži vien nēsājot gravējums vai iepunktojums ir tā nodilis, ka uzrakstu vairs nevar salasīt.
No 18. gadsimta sākuma ir maz saktu, un tas ir saprotams, jo lietas nesaglabājas, bieži vien sudraba saktas pārkausē jaunās rotās.
Ierakstu visvairāk ir 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā puse – tad cilvēki prot lasīt un rakstīt, tiek valkāts tautastērps un tradicionālās sudraba saktas. Pēc tam seko kritums, samazinās mode rakstīt vārdus uz saktu lokiem, atklājis pētnieks.
Pavisam reti ir gads un tikai iniciāļi, biežāk ir iegravēti vārdi. ”Vārds norāda, kam šī sakta adresēta vai arī no kā saņemta.
Vārdus bieži grūti salasīt, jo ne jau lieli rakstītāji bija tie zemnieku puiši, viņi to ikdienā nedarīja.
Centās rokrakstā iepunktot, lai gan daži lietojuši arī lielos burtus. Mades, Ķērstas un Trīnes it kā varētu uzmeklēt baznīcas grāmatās, bet šo vārdu izruna ir atspoguļota pēc rakstītāja izjūtas. Visbiežāk ir divi vārdi, un otru diezgan grūti atšifrēt. Līdz 19. gadsimta otrajam ceturksnim tie visbiežāk ir mājvārdi. Kurzemē uzvārdus deva no 1817. līdz 1833. gadam, bet māju vārdus vēl ilgi izmantoja paralēli,” klāsta A. Vijups.
Arī līgavainis mēdz ierakstīt savu vārdu. Uz derību saktām ir vislielākais laukums, kur var izpausties. ”Pīkuru Jānis Secei Annai 1847. gadā”. ”Ilzēnu Ieva un Andrejs 1844. gadā”.
Tomēr daži uzraksti ir pavisam citādi un saskan ar motīvu mūsu folklorā par tēvu, kas brauks uz Rīgu un pirks meitai sudrabu saktu. Iegravēts vārds ”meita” uz saktas liecina par tēva dāvanu, iespējams, iesvētībās. No 19. gadsimta pirmās puses populāras ir iesvētību dāvanas. Tikpat labi mazajai māsai saktu var dāvināt brālis.
Līdz muzeju krājumiem nonācis arī stāsts par vīru, kurš dāvinājis sievai saktu pie pirmā bērna dzimšanas.
Uzziņai
Saktas Latvijā
Zināmas kopš bronzas laikmeta. Sākotnēji izmantoja kā rotu apģērba saspraušanai un greznošanai. Vēlāk apģērba saturēšanai kopā lietoja pogas, tomēr arī saktas pretēji tam, ka varētu pamazām izzust, palika goda vietā, īpaši Kurzemē, kas var pamatoti dižoties ar lielu dažādību.
Saktu darināšanai Kurzemē izmantots sudrabs, melhiors, dzintars, pat spogulis un perlamutrs. Bieži vien saktas izmēru un materiāla veidu noteica pasūtītāja rocība.
Sievietes Dienvidkurzemē pārsvarā greznojās ar burbuļsaktām, kuras nēsāja pa vienai vai krāva ”čupās”.
Avots: Kurzemes tautastērpu informācijas centrs
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
